Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

- Sausuma periods nav vēl beidzies, - Keriks mierināja, kaut gan pats tik pārliecināts nemaz nejutās. - Ilgi nevarētu līt. - Viņš baidijās pat domāt, ko lai dara, ja tiešām sāksies lietavas.

Visi izklīda mežā vākt sausu malku un bažīgi vēroja mākoņus. Tumsa sabiezēja, un vējš pieņēmās spēkā; no apvāršņa atvēlās pērkona duna.

- Mēs nevaram gaidīt līdz vakaram, - Herilaks steidzināja. - Jādedz uguns, pirms sākusies lietusgāze.

- Visapkārt var būt maragi: ka vēl nepamana!

- Mums jāriskē. Labāk palidzi sagatavot ceļu caur ērkšķu dzīvžogu, kamēr citi meklē kurināmo.

Viņi lauza no kokiem resnus zarus un nospieda ar tiem indīgo stīgu murskuli pie zemes. No klajā lauka uz viņiem pārsteigtus skatus raidīja lieli pīļknābjaiņi, bet, cilvēkiem tuvojoties, tie ņēma kājas pār pleciem. Herilaks piemina zaru klājienu un pirmais devās tam pāri, aicinādams pienācējus ar žagaru nastām droši sekot.

Mednieki pamazām pulcējās aizsarglīnijas viņā pusē un gaidīja vēlīnākos nācējus. Tad visi zagšus turpināja gājienu. Keriks rādija ceļu. Pēc tik ilga laika viņš atkal ir Alpīsakā! Pērkona duna tuvojās, un smagās lietus lāses gluži vai mudināja pielikt soli. Tuvojās vētra.

Lietus gāza kā no spaiņiem. Armuna, cauri slapja, tupuļoja pa dubļiem, ar asu kapli rakņādama no zemes sakņu bumbuļus. Bērnelis viņas mugurā nosalis neapmierināti brēkāja. Debesis pāršķēla zibens, un tūdaļ ari nogranda pērkons. Ermanpadars īgņojās. Bija laiks atgriezties telti. Viņa savāca sakņu grozu un cēlās mājupceļam; mazais spiedza vēl negantāk.

Aiz lietus sipām pavīdēja kāda ēna, un Armuna pacēla acis. Plati ieplestiem spārniem no gaisa noplanēja milzu putns, piezemējās uz resna zara, ieķērās tajā līkiem nagiem un gar āķveida knābja asajām šķautnēm raidīja Armunā saltus skatienus. Viņa tūdaļ ievēroja uz lidoņa kājas melnu pietūkumu un šausmās metās bēgt. Zibeņi, pērkoni - un vēl šis putns, kas tūlīt paziņos maragiem, ka viņa ir šeit. Bailēs aizraujoties elpai, viņa lēkšoja telšu virzienā.

Fārgaja atrāva Vaintē no ikdienišķās maketa pētīšanas ar ziņu: ostā ienācis araketo. Vaintē ar neiecietīgu žestu nosūtīja ziņnesi tālāk, bet uzmanību sakopot vairs neizdevās, lai kā arī blenztu uz pazīstamo maketu. Nocietinājumi bija gana droši, un Stalana tos vēl nemitējās pilnveidot. Vaintē nespēja atrast nevienu vāju vietu, ne niecīgāko pārrāvumu, kur astazoi varētu darīt kādu postu, ja nu vienīgi nobeigt pa gaļas lopam… Viņa tikai velti nomoka sevi!

Labāk jau aiziet palūkoties, ko tas araketo atvedis! No Entobanas bija gaidāmi fārgaju papildspēki un jauni, jaudīgāki hezocani. Daudzas lielā kontinenta pilsētas atsaucās aicinājumam palīdzēt. Karapulks būs varens, astazoiem gals!

Tikai izgājusi klajā vietā, Vaintē pamanīja mākoņu grēdas un attālo pērkon- dunu. Piepeši visapkārt nopakšķēja smagas lāses. Jādomā, tuvojās vētra.

Tā nebija viņas rūpe; viņai netrūka svarigāku lietu, par ko bažīties.

Aiz tuvojošos fārgaju pulciņa pa putekļaino taciņu klumzāja Krunata; viņas palīdze stiepa koka nūju saišķi. Katrai fārgajai bija rokā pa dēstam no augļu koku stādaudzētavas. Šoreiz Krunata pati devās pārraudzīt brigādes darbu, lai būtu pilnīgi droša, ka ik kociņu iestāda pareizajā vietā. Šajā pilsētā patrāpījās jilanē, kas vēl stulbākas par fārgajām, kas vienādiņ aizmirsa norādījumus un izdarīja ne tā, kā nākas. Nesen viņa bija atklājusi pulka lauku un stādījumu, kas dabā nebūt neatbilda maketam, un viņai nācās tos pārtaisīt. Šoreiz tā nenotiks. Viņa pašrocīgi iespraudis atzīmītes un neaizies, līdz nebūs redzējusi, ka stādu saknītes tiek ieraktas tieši tur.

Mērnieces acs pagriezās augšup. Rādās, ka būs lietus. Ļoti jauki. Jauniestādītiem kociņiem - taisni kā saukts.

Taka noveda gājējas zaļojošā laukmalē. Pa zāli šurp brida fārgaju virkne. Vismaz Krunatai tā pirmajā brīdī šķita. Bet kaut kas viņu ārienē piesaistīja skatu… Pārāk garas, pārāk slaidas… Un spalvainas!

Krunata spēji apstājās. Astazoi? Šeit, pilsētā? Nevar būt! Viņas palīdze mierigi turpināja ceļu. Atskanēja hezocanu spraksti.

Fārgajas ļima. Spraudeņi klabēdami izbira dzelkšņa ķertajai palīdzei no īkšķiem. Krunata izbīlī metās atpakaļ lapotņu patvērumā. Viņa labi pārzināja pilsētu. Tepat ir sardzes, atliek tikai brīdināt tās!

- Viens, re, kur bēg! - Un Herilaks aurodams metās pakaļ.

- Nav laika! - Keriks viņu apsauca. - Mums neko daudz tālāk nav jāiet! Jākur taču uguns, kamēr vēl nelīst!

Viņš elsdams skrēja, un pagurušie mednieki lumpačoja nopakaļ. Tur, tā koku rinda priekšā, tā būs īstā vieta! Aiz muguras nosprakstēja hezocans, bet viņš tikai brāzās tālāk, pat neatskatīdamies, līdz saļima varena ozola piekājē. Aizsviedis ieročus, Keriks no jostas somas izvilka grieztu kastīti. Pieskrēja arī Herilaks. Visapkārt bija kņada, Apkārtējā kņadā varēja dzirdēt šaudīšanos un bļaustīšanos.

- Viņi zina, ka mēs esam te! Dažus nošāvām, bet paši arī dabūjām… Viņi ir kokos kokstarp, tepat aiz muguras… Mēs spiežam viņus atpakaļ…

- Padod žagarus! - Keriks sēca. Viņš piespieda sevi visu darit uzmanigi: lēni aptupās, rūpīgi satvēra ugunsakmeņus… Koksnes pulveri pēkšņi aizpūta asa brāzma; lapās virs galvas iečabējās lietus… Kerikam pie kājām svieda žagarus…

- Tikai mieru! Viss jāpaveic ar pirmo un vienīgo reizi, jo citas iespējas vairs nebūs… Trīcošām rokām viņš nolika kastīti zemē un iebirdināja tajā visu saberz­to koksni. Tagad tikai akmeni pret akmeni, īsi un asi, kā jau darīts neskaitāmas reizes… Un izšaujas garas dzirkstis, un atkal, un atkal…

No kastītes uzvijās zila dūmu grīstīte.

Keriks pieliecās un maigi papūta, piegrūda gailējošajam punktiņam izkaltušu lapu un pūta vēl. No koka putekļiem uzspurdza draiska liesmiņa. Lapu pēc lapiņas viņš to piebaroja, tad izvilka no somas tāšu un žagariņu saišķi. Kad tas viss jau dega zilās liesmās, viņš atļāvās pacelt skatienu.

Laukmalē aiz muguras vīdēja augumi, gan tanu, gan jilanē… Ne tik pulka, kā viņam šķitis. Herilaks bija atspiedis uzbrukumu un izvietojis sargus. Tie līkņāja aiz stumbriem, pa brīdim pasliedami ieročus, lai liktu maragiem turēties tālāk. Ar sviedru lāsēm uz pieres un smaidu vaigā šurp traucās Herilaks: viņš bija ie­raudzījis uguni.

Koka kastīti, nu jau pilnās liesmās, Keriks iegrūda žagaru kaudzē un virsū vēl uzmeta prāvākus zarus. Sejā iesitās karstuma vilnis, lietus lāses liesmās čūkstēja… Keriks tikai krāva ugunskuru, cenzdamies nedomāt par tuvo lietusgāzi. Kad sārta karstums jau lika aizklāt seju ar delnu, Keriks kliedza, cik jaudāja:

- Šurp! Visi pie uguns! Pilsēta deg!

Par atbildi atskanēja sajūsmas saucieni un soļu dipoņa. Dedzīgas rokas tvēra zaru lāpas, uz visām pusēm pašķīda dzirksteles… Keriks arī pats sagrāba zaru un joņoja projām lapu biezoknī. Pacēlās sīvi dūmi, un sausākie zari tūdaļ arī uzliesmoja. Keriks tikai brāzās, aizdedzinādams krūmu pēc krūma, līdz karstums lika viņam atkāpties. Zars sāka svilināt rokas, un to nācās aizsviest brikšņos.

Birzes malā iedegās aizvien vairāk ugunssārtu, visapkārt līksmi klaigāja med­nieki. Ozols jau bija pilnās liesmās, kas vietumis pārlēca uz blakus kokiem. No sākotnējā ugunskura bija palicis viens pats zars. Keriks to sagrāba un metās garām visiem, garām Sanonem, kurš koku biežņā sēja uguni. Krietnu gabalu tālāk Keriks iegrūda kvēlojošo lāpu zemsedzē. Atbrāzās vējš, un kritalās ie­spruka gaiša liesma.