Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

- Prātiga doma. Kā tu grasies to īstenot?

- Ar eistaā atļauju, es gribētu uzsākt trumalu, kas pieliktu punktu šim draudam reizi par visām reizēm.

Malzasa pauda tiklab atzinību, kā šaubas. Kā ikviena jilanē, viņa bērnu dienās okeānā ne reizi vien bija piedalījusies trumalā. Dažādi efenbari apvienojās un sadarbojās kopīgam mērķim… It bieži kalmāru bars izrādījās par lielu, lai to patērētu viens efenbarus. Trumals, savukārt, vienādiņ beidzās ar mērķobjekta pilnīgu iznīcināšanu. Neviens neizspruka.

- Es saprotu tavas šaubas, eistaā, bet neko citu nevar darīt. No Entobanas pilsētām jāsaved fārgaju papildspēki. Un araketo, un ieroči. Un tad, pavasara beigās, mēs dosimies uz ziemeļiem, izcelsimies krastā un virzīsimies iekšzemē - uz rietumiem. Un apslaktēsim viņus. Vasaras nogalē būsim jau sasniegušas kalnus un pagriezīsimies uz dienvidiem, uz silto dienvidjūru. Pa ziemu mums piegādās pārtiku. Nākampavasar mēs dosimies triecienā kalnu viņā pusē - rietumos. Nākamajā ziemā astazou dzimuma vairs nebūs. Pat ne viena vienīga pāra, kas varētu vaisloties kādā tumšā un smirdīgā nostūrī. Tās ir manas domas, manas izjūtas… Tā jādara!

Malzasa to uzklausīja un uzņēma atzinīgi, tomēr viņu nomāca šāda ambicioza plāna vērienīgums. Vai tas maz iespējams? Viņa aplūkoja maketu, apsvēra milzu attālumus un astazou gūzmu šajos plašumos. Vai tiešām tos var tā iznīdēt?

- Tie jāizsvēpē kā nelaba sērga! - viņa atbildēja pati uz savu jautājumu. - Tas nenoliedzami jādara, bet - vai tiešām jau nākamvasar tas iespējams? Vai nebūtu labāk sūtīt mazākas vienības un izkaut uzietos bariņus citu pēc cita?

- Viņi taču slēpsies, viņi muks ziemeļu sasalumā, kur mums ceļš liegts. Es pati gribēju tos veikt šādi, bet bīstos, ka mūs piemeklēs neveiksme. Fārgaju armija, kas izslauka visu zemi pa tīro - lūk, risinājums! Lūk, gals šim pastāvīgajam draudam!

- Un tu, Stalan? Ko teiksi tu? - Malzasa pievērsās mednieces pamatīgajam stāvam. - Tu esi mūsu astazou iznīcinātāja. Vai šis plāns būs tik veiksmīgs, kā Vaintē apgalvo? Vai tiešām mums jāizšķiras par trumalu?

Stalana ar skatienu nomēroja milzīgo maketu un sakārtoja domas izteikšanai vajadzīgajā secībā.

- Ja rīkosim trumalu, astazoi būs pagalam. Es tiešām nezinu, vai ir iespējams savākt pietiekamus spēkus. Es nevadu, es nevaru to izšķirt. Vienīgais, ko varu pateikt: ja ir pietiekami spēki, tad truinals dos panākumus.

Iestājās klusums. Malzasa rūpīgi izsvēra citu izteiktos vārdus, un abas karotājas pacietīgi gaidīja. Tad viņa teica savējo, un tas skanēja kā pavēle:

- Trumals, sarnjenoto! Ej un iznīcini astazous!

- Piedod maznozīmīgās iejaukšanos tavā neizmērojami nozīmīgajā darbā, - Krunata bažīgi uzrunāja sarnjenoto.

Vaintē, iegrimusi domās par gatavojamo karagājienu, stāvēja pie Džendazi maketa. Viņa gluži neapzināti atņēma sveicienu, bet atnācējas personības apjaušana viņai prasīja zināmu laiku. Ak, jā, Krunata - viņa taču savulaik pārņēma Suakainas iestrādes pilsētas attīstības plānošanā. Viņas palīdzes savām rokām veidoja šo maketu, un Krunata nosprauda tālākās attīstības virzienus. Tagad viņa pazemīgi stāvēja Vaintē priekšā kā viszemākā fārgaja. Viņa bija virtuoza plānotāja, bet diemžēl cieta no pašapziņas trūkuma. Ar mokām novirzījusi domas no savas grandiozās ieceres, Vaintē apslēpa īgnumu un vērsās pie atnācējas ar siltiem vārdiem.

- Tas vienādiņ ir liels gods - runāt ar Krunatu. Kā varu pakalpot?

Krunata mulsām kustībām ņurcīja atnestās bildes.

- Pirmām kārtām, izsaku tev, Vaintē, visdziļāko pateicību par gaisa uzņēmumu tehnikas radīšanu. Tai ir bijusi neatsverama nozīme pilsētplānošanas attīstībā. Manai atzinībai nav robežu.

Vaintē atļāvās vien aprautu pieklājības žestu, jo ar mokām valdījās, lai neļautu vaļu augošajai nepacietībai. Krunata runājot gausi pāršķirstīja loksnes.

- Uz ziemeļiem no Alpīsakas slejas priežu sili, bet augsne ir smilšaina un liesa. Esmu apsvērusi iespēju izveidot tur apūdeņošanas kanālu sistēmu un, iespējams, rakt dubļu aizgaldus lielākajiem gaļas lopiem. Vārdu sakot, šajos apvidos uzņemts daudz attēlu, kas, protams, tevi nevar interesēt. Ja nu vienīgi šo… Arī tam nebūtu lielas vērtības, bet mēs pētām ari dabiskās dzīvības formas, lai perspektīvā tās izmantotu, tāpēc šo attēlu palielināja…

Vaintē uzbudinājumā neatļāvās teikt ne vārda, bet asā kustība, ar kādu viņa skarbi izrāva loksni no Krunatas īkšķiem, tik un tā pauda viņas izjūtas.

Viens vienīgs acu uzmetiens pilnībā izmainīja Vaintē attieksmi.

- Brīnišķīgi, Krunat, - viņa sirsnīgi nopriecājās. - Ļoti pareizi, ka atnesi to man. Vai vari parādīt maketā vietu, kur šis attēls uzņemts?

Krunata pievērsās maketam, bet Vaintē skatiens palika piekalts uzņēmumam. Astazous, šaubu nav! Vienā ķepā - nūja ar akmens uzgali. Šī muļķe patiesi uzdūrusies kaut kam vērtīgam!

- Lūk, Vaintē, tas ir kaut kur šepat. Uzņēmums izdarīts te.

Tik tuvu! Tas gan bija tikai draņķa astazous, zvēra gabals, bet tā klātbūtne tik tuvu dienvidos kaitināja. Pat satrauca. Te, tātad, var būt vēl ne viens vien. Ir jau bijuši gadījumi, kad jilanē tepat pilsētas apkaimē kritušas no šo zvēru nagiem. Viņa pasauca kādu fārgaju.

- Nekavējoties atved pie manis mednieci Stalanu! Bet tev, viedo Krunat, pateicība no manis un no Alpīsakas. Šim neradījumam padomā kas nelāgs, un es parūpēšos par viņu.

Vērojot attēlu, apmācās arī Stalanas vaigs.

- Vai šī bilde ir vienīgā?

- Jā, es visas caurskatīju jo rūpīgi.

- Tā ir vismaz divas dienas veca, - Stalana prātoja, rādīdama uz maketu. - Ja astazous turpina virzību uz dienvidiem, tas - vai tie - tagad varētu jau būt, palūk, šeit. Kā rīkoties, sarnjenoto?

- Divkāršot pilsētas apsardzi! Pārliecināties, vai trauksmes signalizācija dar­bojas, kā nākas. Bet tagad apstāsti man šā apvidus īpatnības, proti, ja radījumi tuvojas Alpīsakai, vai vari tikt tiem priekšā un apturēt viņus?

Stalana ar savītiem īkšķiem norādīja maketā uz krūmainu skrajmežu aiz pilsētas.

- Tur ir biežņa un ērkšķu krūmi, kam gandrīz neiespējami izlauzties cauri, ja nu vienīgi pa zvēru tekām. Es tās pārzinu it labi. Izsūti spiegputnus, vislabāk jau pūces, un noskaidro precīzi, kur astazoi šobrīd atrodas! Ja vieta zināma, es ņemu mednieces un dodos izlikt slazdus.

- Dari tā! - Vaintē sekste saslējusies trīsēja. - Es domāju, ka tur ir Keriks. Tikai šis nekauņa varētu iedomāties līst tik tuvu Alpīsakai, ar veselu varzu turklāt! Nožmiedz viņu man par prieku, Stalan! Atnes nejaucēna ādu! Piekniedē to ar ērkšķiem pie šīs sienas, lai varam vērot to kalstam!

-Tava griba ir mana griba, Vaintē! Es pati ne mazāk alkstu šā nešķīsteņa nāves!

- Ar to arī kūpinātā gaļa ir cauri, - Keriks noteica, ar zariņu izbakstot tārpus no sakaltušās lēkšķes. - Dažiem medniekiem vēl ir pa saujiņai ekotaza, bet ar

to nepietiks…

Herilaks plūkāja gaļas drisku; viņa žokļi samala arī apkvēpušo ādu un mušu kāpurus.

- Tuvāk pie pilsētas netrūks medījuma. Būs svaiga gaļa.

Pat šeit, priežu paēnā, tveice kļuva nomācoša. Mušas zumēja pie pašas sejas un līda acu kaktiņos. Ilgais gājiens visus bija nogurdinājis, tomēr neviens neatļāvās žēloties. Redzeslokā vīdēja tikai daži mednieki, citus aizsedza koku blīva, bet Keriks zināja, ka viņi tepat mežā vien ir, nelokāmi gatavi cīņai. Viņš bažījās tikai par to, ka ved ļaudis drošā nāvē. Šīs iedomas uzmācās kā drudzis - jo tuvāk bija pilsēta, jo biežāk.