Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Kā jilanē mēs ne tikai varam apsvērt un pārspriest ik jautājumu, bet mums tas arī jādara, ja gribam izprast pasauli, kurā mītam. Jilanē dzīves ciklam piemīt per­fekta simetrija, un šā cikla novērošanu esam uzsākušas no tā aizsākuma, kad jaunules atbrīvojas no tēva aizbildniecības un dodas jūrā.

Tad arī sākas apzinātā dzīve. Visas agrīnās nodarbes - elpošana, peldēšana, savākšanās grupās -, ir iedzimti refleksi, tomēr līdztekus tiem parādās arī intelekta iedīgļi. Jaunules sāk sazināties, rosīgi novērot, pārdomāt un izdarīt secinājumus. Jauno efenbaru locekles mācās, atdarinot vecākās.

Tie arī ir valodas pirmsākumi. Valodas pētnieču viedokļi par valodas izcelšanos šķeļas divos galvenajos novirzienos. Atmetot detalizētus argumentus un pārfrāzējot tos populārā valodā, tās varētu nodēvēt par «žviku-žvaku» teori­ju un «pliku-plaku» teoriju. Žviku-žvaku teorija postulē, ka mūsu pirmie saziņas mēģinājumi ir ņemti pēc citu jūras būtņu parauga, kā, piemēram, rokas un plauk­stas kustība ir zivs kustibu atdarinājums, kam jāpauž ideja par zivi. No otras puses, «pliku-plaku» teorijas atbalstītājas teic, ka pirmā bijusi skaņa, zivju izdo­to skaņu atdarinājums. Mēs nevaram zināt un, iespējams, nekad arī neuzzināsim, kura no šīm teorijām patiesa, bet varam novērot, ka jaunules iemanās sazināties jau jūrā.

Elementi, ko tās izmanto, ir tie paši, ko pielietojam vēlāk, tikai daudz pri­mitīvāki. Ar locekļu pamatkustībām, krāsu signāliem ar delnām, vienkāršām skaņu secībām u.tml. pietiek, lai saturētu kopā efenbarus biedrenes, veidojot stingras saites, kas saglabāsies arī visu atlikušo mūžu, iemācot savstarpējas palīdzības un savienības nozīmīgumu.

Tikai izrāpušās krastā, fārgajas atklāj, ka pasaule var būt visai sarežģīta vieta. Mēs varam prātuļot, ka tajos tālajos laikos, kad mūsu rase bija jauna, cīņa par izdzīvošanu varēja nebūt tik skarba. Tikai tad, kad augšupejošā sabiedrībā saziņa sasniegusi vislielāko nozīmi, sāk ciest indivīde.

Tas ir dabas likums: izdzivo stiprākā, vārgā krīt. Lēnīga zivs neatstās pēcnācējas, jo tās notiesās žiglāka zivs. Ātrākā zivs izdzīvos un nodos ātrpeldēšanas gēnus pēctecēm. Tas pats ir ar jilanē: daudzas fārgajas tā arī neiemācās runāt un nevar iesaistīties laimīgajā pilsētas sadzivē. Viņas ir paēdušas, jo neviena jilanē neliegs barību citai, tomēr tās jūtas neaizsargātas, nevajadzīgas un nedrošas par sevi, jo tās redz citas no sava efenbarus, kam va­loda raisās un kas iesaistās pilsētas dzīvē. Nomāktas tās tvarsta jūrā zivis, līdz aizklīst prom un pazūd uz neatgriešanos. Mēs jūtam tām līdz, bet nevaram palīdzēt. Dabas likums liecina, ka vājajai jāiet bojā.

Pats par sevi saprotams, ka šī brīvprātīgā trimda ir tikai sievišķo ipatņu daļa. Kā zināms, visus vīrišķus atlasa un lolo jau no tā brīža, kad tie iztrausušies no okeāna. Iznīcībai lemta tā kultūra, kas pieļautu šo vienkāršo, milīgo bezdomu radījumu bojāeju. Vēl miklus no okeāna tos nogādā uz hanalē, lai tie vadītu tur laiku dīkā vaļībā, kas tiem pienākas. Paēduši un aizsargāti, tie laimīgi dzīvo, gaidīdami vien to dienu, kad būs jāizpilda pēdējais pienākums - savas rases saglabāšana.

Turpmākais apskats varētu izrādīties pārāk tiešs, lai visas to pieņemtu. Tā detaļas jilanē varētu likties aizskarošas. Tā kā šā pētījuma autores tikai sniedz informāciju, katra, kas jūt, ka šāda veida izziņa viņai nesniegs prieku, var pāriet uz nākamo apakšnodaļu, izlaižot visu tekstu līdz nodaļai «Jilanē zinātne».

Vairošanās sākas ar procesu, kurā maza vīrišķo audu deva, saukta par spermiju, savienojas ar sīku sievišķo audu daļiņu, sauktu par olšūnu. Apaugļotā olšūna top par olu, ko vīrišķis nēsā īpašā ādas krokā - somā. Iznēsājot olu, sil­dot to un gādīgi glabājot, vīrišķis nobarojas it tukls, ir snaudulīgs un laimīgs. Kādudien no olas izšķiļas mīlīga jaunule, kas trauc uz jūru, un tas arī ir viss, kas še bilstams.

Spermas un olšūnas saplūšanu nodrošina fizioloģisks akts, ko apzimē ar tehnisku terminu «kopulācija». Sniedzam šā procesa aprakstu.

Sievišķās būtnes ierosmes rezultātā virišķis nonāk uzbudinājuma stāvoklī. Kad tas noticis, viens vai abi vīrišķa kopulācijas orgāni pieplūst asinīm un izlien no peņu somiņas pie astes pamatnes. Kolīdz tas atgadījies, sieviete uztupstas vīrišķim virsū un ievelk peņus savā kloākā. Šajā brīdī abpusējā stimulācija, ko aprakstīt nav nepieciešams, izraisa krietnas vīrišķa spermas devas izšļākšanos. Specializētās šūnas - spermiji - atrod sievišķās būtnes rumpī olšūnas un savienojas ar tām, veidojot apaugļotas olas.

Vienlaikus ar spermu izdalās prostaglandīns, kas rada atbildes reakciju sie­vietes ķermenī, izraisot locekļu stingumu, kas līdztekus citiem efektiem paildzina seksuālo saplūsmi lidz pat lielākai daļai dienas. (Kopulācija, kuras laikā šis hor­mons neizdalās, tehniskā valodā tiek saukta par «perversiju» un šeit apspriesta netiek.) Šajā laika periodā apaugļotās olšūnas ātri attīstās un aug, lidz tiek iz­stumtas vīrišķa somā.

Ar to sievišķā sūtība ir piepildīta, viņas funkcijas - veiktas, un atbildība par jilanē rases turpināšanu pāriet vīrišķa ziņā. Apaugļotā olšūna satur kā vīrišķos, tā sievišķos gēnus. Ap implantētajām olām uzaug placentas; tās pieņemas apmēros, apgādājot olas ar baribas vielām, kas izraisa ievērojamas pārmaiņas vīrišķa organismā. Jau pēc pirmajām pāris dienām rodas dzinulis atgriezties pie jūras, siltajā seklumā, jo briestošajām olām vajadziga stabila temperatūra. Liedagā un jūrā vīrišķis piedzivo fizioloģiskas izmaiņas: pieņemas tuklumā un kļūst lēnīgs, lielāko daļu laika pavadot snaudā. Šāds stāvoklis ilgst, līdz olas izšķiļas, un jaundzimušās dodas jūrup.

Jāpiemin, ka, kaut gan tas neattiecas uz mūsu sugas turpināšanu, ik gadu liedagos dažs vīrišķis arī mirst, jo organisms ar grūtībām pārcieš metabolisma atgriezeniskās izmaiņas uz normālu stāvokli, taču tas ietekmē tikai vīrišķus, lidz ar to nav būtiski. Galvenais, ka ir sācies jauns jilanē dzīves cikls.

Pastāv daudz zinātņu. Ikkatra ir specializēta izziņas sistēma, pārāk detalizēta, lai ietilptu šajā isajā apskatā. Interesentes var smelt izziņas speciālajos darbos, kas apskata hromosomu ķirurģiju, ķīmiju, ģeoloģiju, fiziku, astronomiju u.c.. Šeit rodamas piezīmes tikai par gēnu inženieriju un matemātiku.

Kā jau viss jilanē vēsturē, mūsu bioloģiskās attīstības patiesie pirmsākumi zuduši gadsimtu dūmakā. Lai arī kā, mēs varam izdarīt dažus loģiskus pieņēmumus, kas izskaidro faktus, kādus mēs tos pazīstam tagad, tomēr pietiek ar pacietību un laiku, lai ik problēmu bioloģijas zinātnē galu galā atrisinātu.

Sākotnēji tika pieņemts, ka vienīgā izmantojamā metode ir prasta selekcija. Gāja laiks, interese un zināšanas par vairošanos padziļinājās, un tika uzsākti gēnu struktūras pētījumi. Pirmais svarīgais sasniegums bija tas, ka pētnieces izsekoja genoma kristalizācijai, kas izraisa evolūcijas stagnāciju. Tikai tad. kad bijām evolūciju apstādinājušas, mēs sākām to izprast.

Šajā punktā neinformēta lasītāja varētu apmulst un vaicāt, kā gan kāda spēj apstādināt evolūciju un veikt ģenētiskas izmaiņas? Atbilde nav nemaz tik vienkārša, un, lai tādu dotu, mums jāsāk no paša sākuma.