Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Kad pret viņu sāka vērsties visa pasaule un viņš juta, ka spēli zaudējis, Tamura atlaida mājās savus bandītus un aizdedzināja A. pili. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms — dzelzsbetona sienas, akmens mūri un — neviena piliena benzīna. Tas ir, benzīna bija tik daudz, ka ar to varētu pielaistīt visas telpas, bet benzīns taču vairs neuzliesmoja. Tamura arī tad atcerējās senatni — viņš ņēma palīgā darvu, salmus, sausus zarus. Kad beidzot sākās īsts ugunsgrēks, Daidzo Tamura, šis noziedzīgais aizkulišu darbonis, visiem pazīstama persona, diktators, vājprātīgais avantūrists, liesmu pārņemtajā pilī izdarīja sev hara- kiri. Tiesa, pēc tam paklīda baumas, ka tas viss bijis tikai inscenējums un ka īstenībā viņš paslēpies, taču es zināju patiesību. Es pats savām acīm biju redzējis viņa apdegušo līķi un identificēju viņu.

Varbūt viņš bijis drosmīgs cilvēks, varonis? Viņam taču pieticis dūšas izdarīt pašnāvību … Starp citu .. . Hitlers arī izdarīja pašnāvību. Nē, tur no varonības nebija ne smakas, viņi abi divi — gan Hitlers, gan arī Tamura — bija nožēlojami maniaki, nicināmi gļēvuļi. Tamura briesmīgi pārrēķinājās. Viņš viens pats gribēja apgriezt pasauli, un redz, kāds tam bija iznākums . ..

Tajā dienā, kad spiegi sagrāba mani savās rokās, man tomēr palaimējās aizbēgt. Izmantoju kņadu ap mašīnām un laidos lapās …

Es devos mājup, uz Tokiju, uz savu veco ligzdiņu, kur mēs ar Kisako tik daudz reižu bijām ķīvējušies un tik daudz reižu pēc tam atkal samierinājušies. Ceļā sastapu daudz pārgurušu cilvēku, kas lēnām vil­kās pa šosejām, kuras bija aizsprostojušas stāvošās mašīnas. Jau uz rīta pusi es pārkāpu pār sava dzī­vokļa slieksni. Es sen te nebiju iegriezies, taču naudu par dzīvokļa īri regulāri sūtīju katru mēnesi.

Nojauta nebija mani pievīlusi.

Netīrajā, pieputējušajā istabā dega svece. Kisako sēdēja līdzās Goemonam un dungoja šūpļa dziesmiņu.

Goemons gulēja izstiepies gultā, un Kisako aprū­pēja viņu kā īsta aukle — tādu ainu es jau daudzkārt biju redzējis. Mani pārsteidza kas cits.

Kisako rokā bija smags āmurs, un viņa brīdi pa brīdim iesita ar to Goemonam pa pieri.

— Kisako, manu nabaga draudziņ! — es iesau­cos. — Tomēr neesi varējusi izturēt visas šīs šaus­mas! Tu esi saslimusi… Es tūlīt aizskriešu pēc ārsta!

Taču, kā izrādījās, Kisako nebija pārmainījusies.

— Es tev parādīšu ārstu! — Kisako sacīja, un viņas acis iezvērojās. — Panāc vien tuvāk, es tev arī iezvelšu . ..

— Bet… kāpēc tu to dari?! Kāpēc tu viņam sit?

— Ak, — viņa nogurusi atmeta ar roku. — Nezinu. Varbūt patiešām vajadzētu steigšus aicināt ārstu? Pēc manām domām, mūsu Goemoniņš ir mazliet sajucis kopš tā brīža, kad viņam uz galvas uzkrita tas akmen­tiņš. Tas jau iesākās pilī. Iedomājies, viņam ar to vien nepietiek, ka viņu paglauda, viņš nemitīgi lūdz, lai es viņam belžu ar kaut ko smagu. Nu, tāpēc arī situ. Vai man žēl darīt cilvēkam prieku?

Es pieskrēju Goemonam klāt. Viņš elpoja smagi. Acīs bija sanesušās asaras.

— Kisako, tā …

— Vai sākusies epilepsijas lēkme?

— Nē, tā ir nostalģija, ilgas pēc dzimtenes…

Mēs divus mēnešus kopām Goemonu, nelikdamies

ne zinis par vētru, kas trakoja aiz mūsu nama sie­nām. Beidzot Goemons atguva sajēgu un sāka runāt:

— Uz mājām, atpakaļ uz dzimteni… Es gribu, vē­los, alkstu… Nespēju izturēt šo dzīvi uz jūsu Ze­mes … Un arī noteiktais laiks pagājis, aizritējis, aiz- plūdis … Drīz vien man atbrauks pakal…

— Mums jāšķiras, Toda, manu saimniek, manu draudziņ! — Goemons sacīja un pacēla uz augšu abas rokas. — Man nu atbraukuši pakaļ…

Parādījies pie vakara blāzmas sarkani nokrāsota­jām debesīm, uz mūsu kalna nosēdās puscaurspīdīgs medūzai līdzīgs kosmosa kuģis.

— Uz redzēšanos, Toda, paliec sveiks, dzīvo vesels, neskumsti, nebēdājies …

— Goemon! — es nevilšus iekliedzos. — Tu gribi doties projām un pamest mūsu pasauli tik šausmīgā stāvoklī?!

— Kas tad ir? — Goemons pagriezās pret mani.

— Vai es varbūt esmu izdarījis ko sliktu, nelabu, nekrietnu?

— Vai tu joko, vai? — Es norādīju ar roku uz mirušo ostu, uz pilsētu, kurā nemanīja nekādas rosības. — Palūkojies visapkārt… Tas taču viss tavs darbs. Tu esi pilnīgi izpostījis visu mūsu Zemi, at­sviedis to par veselu gadsimtu atpakaļ. Un tagad vienkārši dodies projām …

— Ne jau es pats, ne jau mana persona tur vai­nojama, ne jau es to izdomāju … Tamura sans mani lūdza, un es darīju, radīju, izpildīju. Tamura sans iestāstīja, iegalvoja, ka tas nepieciešams jūsu Zemes labklājībai…

— Goemon! Goemon! — es sacīju pārmetošā balsī.

— Tu taču esi gudrs, tu esi godīgs. Nu, atbildi man, vai tu esi vai neesi godīgs? Vai tad tu pats nesaproti, ka sprāgstvielas mums vēl var noderēt? Protams, karš, bumbas, šāviņi — tas viss iedveš šausmas, un tas viss nevienam nav vajadzīgs. Bet sprāgstvielas var izmantot arī pavisam citos nolūkos, ar to palī­dzību var veikt lietderīgu darbu. Cilvēki taču savā laikā nenonāvēja visus zvērus tikai tāpēc vien, ka tie bija plēsīgi. Piemēra pēc minēšu suņus. Tos pie­radināja, un tie kļuva uzticami cilvēku draugi. Un kāpēc centās iegūt uguni? Mēs taču neizmantojam uguni tāpēc, lai aizdedzinātu mājas. Uguns dod sil­tumu, uz uguns gatavo ēdienu … Pulveris … pro­tams, bīstama lietiņa… Bet mēs jau neesam idioti. Taču tu gribi mums atņemt progresa iespēju, nolau­pīt mums rītdienu.

— Nemēģini mani piemuļķot, nejauc prātu, nedzen man galvā visādas muļķības, — Goemons pēkšņi ie­smējās. — Tu taču pats saki, ka cilvēki esot spējīgi sevi sadedzināt, nogalināt, iznīcināt. Un arī nafta. ..

Pēkšņi Goemona tonis mainījās. Viņš kļuva no­pietns un sāka runāt pareizā, tīrā japāņu valodā.

Man nezin kāpēc kļuva baisi. Un tieši tāpēc, ka viņš runāja tik pareizā japāņu valodā. Kas ir Goe­mons? Varbūt viņš tikai visu laiku tēlojis dzīvesprie­cīgu savādnieku? Varbūt viņš pārstāv Visuma vis­gaišākos prātus? Varbūt viņš ir būtne no citas galak­tikas, kur jau sen iznīdēts ļaunums un valda taisnī­gums? Kāpēc viņš ieradies uz Zemes — lai vestu pie prāta Zemes iedzīvotājus vai arī lai sodītu tos?

— Jūs, Zemes iedzīvotāji, esat dīvaini radījumi, — Goemons sacīja. — Jūsu planēta ir bagāta, kā radīta saticīgai dzīvei. Taisni jābrīnās, kāpēc jūs pielūdzat ļauno un iznīdējat labo? Tu runā par sprāgstvie­lām … Vai daudz labuma tās jums devušas? Paskaiti labāk, cik reižu tās izlietotas bezjēdzīgas slepkavoša­nas nolūkos … Vai arī nafta … Jūs neprotat to izmantot saprātīgi. Jūs izšķērdējat, izniekojat šo ba­gātību. Jums tās nepietiks pat piecdesmit gadiem. Zi­nātne un tehnika jums, protams, nav sevišķi attīs­tīta, taču tā sasniegusi pietiekami augstu līmeni, lai jūs varētu kontrolēt paši savu rīcību… — Goemons brīdi klusēja, pēc tam sāka atkal runāt savā jocīgajā valodā. — Planētiņa tā nekas, tikai ļoti trokšņaina. Puf-puf! Bah-bah! Zibens un pērkons — nu īsts jan­dāliņš! Bet tevi un Kisiņu esmu iemīļojis, jūs esat jauki zvēri, dzīvnieki, cilvēki, kaut tādu būtu vairāk. Nu, un tāpēc man gribējās sagādāt jums dāvaniņu, velti, patīkamu pārsteigumu, lai jūs varētu dzīvot klusi un mierīgi…