Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Apakšzemes gaitenī, kuru no ārpasaules atdalīja vairogs ar burtiem «V» un «S», atradu lūpu krāsas gabaliņu. Tātad viss kārtībā, viņi šeit bija gājuši. Mani interesēja vienīgi, kā Kisako atradusi šo eju? Bet varbūt to uzodis Goemons?

Kad atrados jau aiz ārējā grāvja, es paskatījos vis­apkārt un nevilšus nodrebēju. Pavisam netālu no ma­nis biezajos krūmos šur tur blāvi iespīdējās aizsarg- krāsas ķiveres, īstas kareivju tērauda ķiveres. Vai tās maz varēja salīdzināt ar mūsu plāniņajām, kā olu čaumala trauslajām, apzeltītajām operešu varoņu galvassegām?

Slēpdamies aiz klintīm, es tuvojos krūmājam. Tajā bija nomaskējies gandrīz vesels pašaizsardzības spēku bataljons. Tik tuvu pilij! Apakšvienību ka­reivji, kuriem bija šautenes ar uzspraustiem durkļiem, gatavojās kaujai. Pēc tam es ieraudzīju komandie­rus — amerikāņus. Parādījās milzīga auguma ser­žants ar sārtiem vaigiem. Sīciņie japāņu kareivji, kuru sejām bija dzeltena ādas krāsa, sarunājās ar viņu, galvas atgāzuši. Mani pārņēma dīvaina sajū­ta — likās, ka tas viss, ko es redzu, ir tikai sapnis …

Vai tas nebija ārprāts?! Amerika, pārtraukusi dip­lomātiskās attiecības ar Japānu, tagad komandēja japāņu karaspēku!

Starp citu, mūsu valdībai, parakstot slaveno drošī­bas līgumu, gan vajadzēja paredzēt šādu iespēju.

Es klusītiņām izlīdu no krūmiem un pa šauru ta­ciņu sāku kāpt no kalna lejā. Taču nebiju vēl paspē­ris ne piecus soļus, kad kāda roka cieši satvēra mani aiz apkakles.

— Mēs jau sen jūs gaidām… — balss mani uzru­nāja ar stipru amerikāņu akcentu.

Manā priekšā nostājās cilvēks civilās drānās, ar zemu uz pieres uzvilktu cepuri.

— Mūsu ļaudis no pils ziņoja, ka tūlīt pēc Goe- mona esot pazudis arī jūs, — viņš turpināja, uzpūz- dams man elpu, kurā bija jūtama stipra siera smaka.

— Nu labi, brauksim, — sacīja otrs — tas, kurš bija turējis mani aiz apkakles. — Brauksim pie tava drauģeļa Goemona …

Viņš stipri runāja caur degunu un nezin kāpēc visu laiku mirkšķināja man ar aci.

Pretīgi tipi! Gan tas, kurš runāja caur degunu, gan tas, kurš uzvilcis cepuri uz acīm!

Es nepaguvu pat ievaidēties, tik zibenīgi viņš ie­grūda mani milzīgas mašīnas vēderā.

Bet šoferis pēkšņi sāka lādēties. Motoru nekādi neizdevās iedarbināt.

1

Visi, kas atradās mašīnā, izlēca ārā un pameta mani vienu. Es jau nodomāju, ka viņi tā rīkojušies tāpēc, ka nedarbojas motors, bet, kad vējstiklu sadauzīja akmens, sapratu, kas notiek. Bija sākusies kauja. Tas, kurš runāja caur degunu, tūlīt atgriezās un izvilka mani no mašīnas. Bet tad kāds iebelza viņam ar nūju pa galvu, un viņš ar pārsistu galvaskausu novēlas zemē. Es tūlīt metos krūmos.

Acīmredzot tā vēl nebija kauja, bet gan priekšējo vienību sadursme. Kādi divdesmit spēcīgi puiši, kuri atgādināja smagā svara bokserus, cīnījās uz dzīvību un nāvi. Gaisā zibēja nūjas, maisi ar smiltīm un skro­tīm, iezibsnījās mednieku naži.

Es noslīgu uz ceļiem. Kaklā sakāpa nelabums.

Bet pēkšņi mani sagrāba aiz padusēm un es jau karājos gaisā, pat nepaguvis izstiept kājas. Uzvēdīja sviedru un asiņu smaka. Šie nebija tie paši puiši, kas iegrūda mani mašīnā. Mani aizstiepa līdz mežmalai, kalna pakājē.

Man aiz muguras kautiņš joprojām turpinājās.

Koku paēnā bija novietotas divas lielas automašī­nas. Pie tām stāvēja vairāki vīrieši.

— Nu, vai izrēķinājāties ar šiem bandītiem? — viens no viņiem jautāja angliski.

— Pilnīgi vēl ne, — atbildēja tie, kuri mani bija atstiepuši līdz šejienei un tagad nometa zemē. — Nu, labi, mēs aiziesim piebeigt tos, kas palikuši dzīvi.

Viņi skriešus metās augšā pa stāvo nogāzi.

— Toda san, — gara auguma vīrietis uzrunāja mani japāņu valodā, — brauksim. Jūs taču zināt, kur atrodas Goemons?

2

Es jau kaut kur biju redzējis šo pretīgo purnu. Bet, kad aiz garā vīrieša muguras iznira man pazīstams stāvs, es aiz pārsteiguma iesaucos.

Manī ar ciešu skatienu raudzījās firmas «Univer- sal» bijušais direktors, kas pārzināja plānošanu, — Asi varas kungs. Bet garais bija tas pats, kas iesita man pa galvu ar «Melno Džeku», kad mēs abi ar Goemonu braucām uz Hakonē.

— Toda, — Asivara, acīm ieziboties, sacīja, — ne­kavējoties jāsameklē šis briesmonis un jāsāk attie­cīgi rīkoties. Viņš un Daidzo Tamura iztraucējuši mieru uz Zemes.

— Jums gan vajadzētu kaunēties izrunāt vārdu «miers», — es pēkšņi šausmīgi saskaitos. — Sakiet labāk, cik jūs par uzticīgu kalpošanu esat saņēmis no CIP? Mieru! … Kā jūs uzdrīkstaties! Hitlers arī so­līja tautām, ka iestāsies miers pēc tam, kad viņš būs iekarojis Eiropu. Kam gan vajadzīgs miers, kas sla­cīts ar asinīm…

— Labāk apklusti, — garais sacīja. — Zēl, ka nav laika, citādi es sašķaidītu tavu galvaskausu… Mums vajadzīgs Goemons. Mums viņš vajadzīgs, lai sagla­bātu mieru uz Zemes.

— Bet es domāju, ka labāk, lai viņš paliek pie Ta- muras, nekā nokļūst pie tādiem kā jūs, — es kliedzu, šņākdams aiz dusmām. — Ja Goemons nokļūs jūsu rokās, tad jūs pastrādāsiet ne tādas nelietības vien!

— Vai tu zini, kas tas ir? — garais tips piebāza man pie deguna kādu dīvainu priekšmetu.

Kad vērīgāk uz to palūkojos, mans izbrīns pārvēr­tās šausmās: tā bija nūja ar resnu ķēdi, kuras galā karājās lode tenisa bumbiņas lielumā ar asiem izciļ­ņiem visapkārt.

— Tas ir ierocis, kas lietots viduslaikos Eiropā. To sauc par «rīta zvaigzni», — garais pavīpsnāja. — Ne­kas, mēs varam iztikt arī bez pistolēm. Mūsu senči at­stājuši mums jauku mantojumu. Kad uzsitīsim pa tavu pauri, galvaskauss pāršķelsies vidū pušu kā pārgatavojies arbūzs. Nu, vai pateiksi, kur atrodas Goemons?

— Kā es to varu zināt? Vai tad viņam kāds spēj pakaļ izskraidīt? Viņš sadusmojās par to, ka Tamura nekādi nespēj noorganizēt viņa tikšanos ar impera­toru, un kaut kur pazuda.

No pils atskanēja kliedzieni. Es paskatījos uz to pusi. No cietokšņa sienām šāva ar lokiem, svieda lejā akmeņus. Acīmredzot bataljons, kas slēpās mežā, de­vies uzbrukumā. Es redzēju, kā triecienvienības ka­reivji, kuru augumi no tālienes izskatījās pavisam sīki, rāpās augšā pa pils mūriem.

— Te kļūst ļoti trokšņaini, — Asivara nodrebinā- damies sacīja.

— Jā, brauksim. Izrunāsimies no sirds mājas ap­stākļos. Dzīvoklī mēs būsim drošībā, tur mūs neviens nesameklēs, — garais tips pasmīnēja. — Bet, ja tu, puis, spītēsies, mēs tur atradīsim speciālistu, kas vienā mirklī atraisīs tev mēli.

— Ja jūs gribat vienoties ar Goemonu, tad jārī­kojas pavisam citādi. Jāgriežas ar aicinājumu pie vi­siem cilvēkiem, pie visas pasaules …

— Ei, — garais uzsauca šoferim, — ko jūs tur rak­ņājaties? Vēl joprojām neesat salabojuši motoru?

— Vēl ne… — aiz vaļā atvērtā motora pārsega parādījās šofera galva. Šoferis bija amerikānis. Seja saspringta, uz vaigiem eļļas plankumi. — Neko ne­saprotu, viss it kā būtu kārtībā …

— Neko jūs tur neizdarīsiet, — es sacīju. — Pārāk vēlu…