Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Taktikas pasniedzēja kungs! — kāds iesaucās. — Lidmašīnas pili ar kaut ko aplējušas.

— Ar indīgajām kaujas vielām? Vai ar sērskābi? — pasniedzējs vaicāja.

— Nē, liekas, ar naftu vai petroleju.

— Skaidrs, — Tamurs sacīja. — Tas nozīmē, ka nākamreiz viņi mums pielaidīs uguni.

— Tas tomēr nav nekāds joks, — viduslaiku tak­tikas speciālists piebilda. — Ja nu patiešām liela aviā­cijas vienība aplej mūs ar benzīnu un pielaiž uguni…

— Tamura sensej! — mums pieskrēja klāt varens spēkavīrs, kas izturējās pārmērīgi, pat nepieklājīgi enerģiski. — Nupat aizturējām aizdomīgu tipu, kas mēģināja iekļūt pilī, izmantodams uzlidojuma izraisīto apjukumu.

— Atkal spiegs. — Tamura atmeta ar roku. — Nu, tad sviediet viņu cietumā!

Pagalmā parādījās vairāki cilvēki, kuri grūstīdami dzina uz priekšu kādu no galvas līdz kājām ar virvēm nosietu liela auguma vīrieti. Ieraudzījis Tamuru, kurš jau gatavojās doties projām, vīrietis iekliedzās:

— Tamura san! Es pie tevis ciemos esmu ieradies, man tev kaut kas sakāms!

Tamura atskatījās un sastinga aiz brīnumiem.

— Ak, pazemīgi lūdzu, piedodiet! Ei jūs, tūlīt at­brīvojiet šo kungu no virvēm! Tas taču ir mans se­nais draugs ministru kabineta sekretariāta priekš­nieks.

2

— Man laikam laimējās, jo pēdējā brīdī ieraudzīju jūs … — sekretariāta priekšnieks rūgti pasmaidīja, berzēdams notirpušās rokas. — Lai iekļūtu pilī, es taču tīšām tēloju spiegu. Citādi jau mani te ne­ielaistu.

— Jūs gan esat pārdrošs cilvēks! — Tamura plati smaidīja, cenzdamies slēpt apjukumu. — Vai tas kur redzēts, ka sekretariāta priekšnieks viens pats dodas tādā dēkā! Ja nu mani zeļļi būtu jūs nobendējuši, ko tad?

— Nu, tāpēc novērtējiet manu «pārdrošību» pie­nācīgi! Neatsakieties mani uzklausīt! — sekretariāta priekšnieks dedzīgi iesaucās.

— Labi, es jūs uzklausīšu. Taču brīdinu, ka manas ausis ir kurlas pret visādiem padomiem, kas man iesaka pārtraukt pasākumus, kurus patlaban esmu uzsācis.

Viņi iekārtojās pils bibliotēkā. Sekretariāta priekš­nieks izskatījās pavisam nomocījies. Un vai par to jābrīnās, ja cilvēks veicis tik garu ceļu! Viņš pa­skaidroja, ka ieradies pēc paša iniciatīvas un lūdzot Tamuru senās draudzības vārdā uzklausīt viņu.

— Mēs darām visu iespējamo, lai izstrēbtu šo putru, — viņš ļoti sarūgtināts sacīja. — Amerikāņu nostāja ir visai barga. Pentagons nezina ko iesākt aiz niknuma, viņi izturas kā prātu zaudējuši. Visa Amerika ārdās. Amerikāņus nevar salīdzināt ar japā­ņiem. Viņiem šaujamie ieroči ir pirmās nepiecieša­mības priekšmets, jo kā gan citādi lai aizstāvas pret bandītiem, kuri tur nedod mieru ne dienu, ne nakti? Turklāt valsts viņiem jauna, liela, bez ieročiem grūti iztikt. Un tā nu ir noticis, ka no bažām izaugušas bailes, no bailēm — panika, bet panika savukārt pār­vērtusies histērijā. Tāpēc viņi aizstāv savu viedokli ar maniakālu stūrgalvību.

— Nekas, lai mācās uzturēt labas kaimiņu attiecī­bas bez ieroču palīdzības. Dažkārt arī likumi var būt ļoti noderīgi. Tā kā tas ir viņu iemīļotajās kovboju filmas: sakuma varonis sagrabj varu ar pistoles pa­līdzību, bet vēlāk kļūst par uzticamu likuma sargu.

— Viņiem pārāk maz laika. Dažās dienās nevar iz­mainīt pilsoņu psiholoģiju. Dienvidu štatos patlaban starp baltajiem un melnajiem sācies īsts karš. Kuk- luksklans trako, linčo nēģerus. Arī daudzi japāņi, kas dzīvo Amerikā, nolinčoti. Noskaņojums pret japā­ņiem ārkārtīgi saasinājies.

— Nejēdzība! — Tamura pēkšņi piesarka. — Vai tad viņu policija neko vairs nedara?

— Mēs nosūtījām protesta notu, taču viņi atbil­dēja, ka satrakotā pūļa nomierināšanai esot nepie­ciešami šaujamie ieroči. Tas nozīmē, ka par nekārtī­bām Amerikā atbildīga ir Japāna.

Tamura saviebās.

— Tas vēl nebūt nav viss, — kancelejas priekšnieks turpināja. — Tiek boikotētas japāņu preces. Organi­zēti uzbrukumi japāņu firmu pārstāvniecībām. Diplo­mātisko attiecību pārtraukšana — tas ir ļoti nepatī­kams notikums, bet ekonomisko sakaru saraušana mums ir jau īsta traģēdija. Jūs taču zināt, cik mums plaši izvērsta preču apmaiņa ar Ameriku…

— Un jūs ar lielāko prieku to atgādināt!

— Lūdzu, uzklausiet mani līdz galam! Amerika ir mūsu preču galvenā importētāja. Bet pērkam mēs no viņiem vairāk nekā pārdodam. Dzelzsrūdu, naftu, rūpniecības izejvielas. Ja mēs būtu iepriekš uz to sa­gatavojušies, stāvoklis būtu savādāks. Taču pēkšņa ekonomisko sakaru saraušana ar Ameriku — tas Ja­pānai ir milzīgs, varbūt pat nāvējošs trieciens.

— Un tas viss tikai tāpēc, ka līdz šim mēs paļāvā­mies vienīgi uz amerikāņiem, — Tamura sacīja. — Vai tad tā nav bijusi ārkārtīga tuvredzība! It kā, izņemot Ameriku, pasaulē nevienas citas valsts vairs nebūtu. Dabiski, ka ekonomiskā atkarība nove­dusi līdz politiskai atkarībai.

— Jel klusējiet! — sekretariāta priekšnieks viņu pārtrauca. — Tad nu gan pateicāt oriģinālu domu! Mēs jau sen to sapratām, un tas mūs ļoti nomāca. Mēs pārāk augstu novērtējām militāro savienību ar ASV, pārāk paļāvāmies uz Ameriku aizsardzības jau­tājumos. Rezultātā Japānas diplomātija kļuva par amerikāņu diplomātijas piedēkli.

— Pareizi! Tā arī ir visu ļaunumu sakne! — Ta­mura, kā tādos gadījumos bija paradis darīt, sita ar dūri pa galdu. — Militārā savienība ar Ameriku ma­zināja Japānas nozīmīgumu starptautiskajā arēnā. Tikai Amerikas spiediena rezultātā mēs savā valstī izveidojām pašaizsardzības spēkus. Ja jau mēs konsti­tūcijā esam ierakstījuši, ka atsakāmies no kara kā konfliktu likvidēšanas līdzekļa, tad mums arī jābūt konsekventiem: jāatsakās no bruņošanās un nav jā­izveido militāra savienība ar citām valstīm. Bet starp­tautiskajā politikā mums jācīnās par taisnību un jā­prasa, lai visi to ievērotu, turklāt, izvirzot šo prasību, nedrīkstam lietot draudus. Jā, patiešām mūsu valdī­bai pietrūcis drosmes aizstāvēt savu tautu ar prāta gudrību un prāta spēku. Vai nebūtu bijis daudz pa­reizāk, ja mēs nevis zvejotu Korejas notikumu duļ­ķainajos ūdeņos, bet gan sakostu zobus, savilktu cie­šāk jostas un pagaidām vēl necenstos atjaunot rūp­niecību. Tad gan mēs varētu rādīt piemēru visai pasaulei: nu paskatieties tikai — valsts, kura atteiku­sies no ieročiem un bruņotajiem spēkiem, aicina vi­sas tautas ievērot kopīgus morāles principus. Nekas, mēs būtu iztikuši arī bez ieročiem! Mūsu aizsardzībai būtu kalpojis garīgais spēks, kuru mēs iemantotu pēc pilnīgas atbruņošanās. Vai patiešām tautai un tās valdībai nav apnicis militārisma gars, kas valdīja Japānā tajā laikā, kad plosījās karš Klusajā okeānā?!

— Pirmo reizi dzirdu, ka jūs esat tāds ideālists un pacifists! Cik atceros, jūs lējāt rūgtas asaras, kad 1945. gadā izformēja un atbruņoja veco armiju. Un, ja atmiņa neviļ, tad Korejas notikumu laikā jūs, Ta­mura san, ievērojami palielinājāt savu bagātību. Jā, un arī Vjetnamas lietās jūs … — sekretariāta priekš­nieks sastomījās, acīmredzot atcerējies, kāpēc viņš šeit ieradies. — Nu labi, pietiek, tā ir pagātne. Ta­gad vairs nav vērts spriedelēt par to, ko toreiz būtu vajadzējis darīt. Mūsu dzīves īstenība liek mums reāli skatīties uz notikumiem, un tie prasa, lai mēs nekavējoties pieņemtu kaut kādu lēmumu. Mums vajadzīga nafta — tā šodien ir pati svarīgākā pro­blēma.