Leons Gvins - Pēdējā cerība

LEONS GVINS, ZIGFRĪDS TRENKO (Rīga)

B. Roberta zīm.

No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns

«ZINĀTNE UN TEHNIKA», 1986. g. 11. nr

Nolemts, ka mani un visus manus līdzstrādniekus atsauc. Mūsu pētījumu programma līdz ar to paliek neizpildīta. Bet es nelūdzu žēlastību un arī nekad to nelūgšu, esmu gatavs saņemt visbargāko sodu. Lai mani sacērt četrās daļās, lai sarausta gabalos, ja tas nepieciešams. Katram no mums pilnā mērā jāsaņem pelnītais sods.

Jūtu, ka esmu labāks par cilvēkiem, apzinos savu pārākumu, taču dažkārt, tik tiešām dažkārt man kļūst žēl, ka neesmu cilvēks. Viņiem viss padodas kaut kā dabiskāk, veiklāk, un pat tad, kad ikdienā ir sapinušies kā vista pakulās, maldās pretrunu labirintos vai kļūdās, viņi kaut kā.

Lai gan mūs nešķir bezdibenis (tas bija senajos laikos, kad zemiešu fantasti atbilstoši saviem priekšstatiem tēloja mūs kā metāla, plastmasas vai kaut kāda tikai viņiem zināma materiāla mehānismus), tomēr arī īsti cilvēki mēs neesam. Pirmkārt, mums nav vecāku. Vārda tiešā no¬zīmē mēs esam produkcija, kas radusies Zinātņu akadēmijas slepenajos gēnu inže¬nierijas bioloģiskajos inkubatoros (tā ir augstpieraino akadēmiķu sazvērestība, un bez viņiem vēl tikai dažām personām zināma mūsu programma). Otrkārt, vārdu vietā mums ir indeksi. Treškārt, mūsu iekšējā pasaule ir ieprogrammēta un ārējo apstākļu ietekmē mainīties nevar. Sajā ziņā mēs drīzāk esam iigūras nevis orga¬nismi. Tas arī tā kā būtu viss. Mans numurs ir IeS-01. Tas redzams uz plaukstas kā dzimumzīme.

Ar iztēli apveltīto iepriekšējo gadsimtu rakstnieku iecienīts sižets bija divu rasu — homo sapiens un golemu — cīņa par pasaules kundzību. Bet patiesība kā vienmēr ir daudz bagātāka par fantāziju.

Mēs esam lieliski integrējušies cilvēku sabiedrībā un kopumā labi sadzīvojam ar viņiem. Daži cilvēki ir tik līdzīgi mums, ka tad, ja ari uz viņu plaukstām būtu saredzami numuri, mūs vairs nevarētu atšķirt.

Izcilās, jebkādai ietekmei nepakļautās psiholoģiskās stabilitātes dēļ mums, pro¬tams, ir lielas priekšrocības. Man pat šķiet, ka tad, ja cilvēki zinātu, kur at¬rodas mūsu inkubatori, diversijas būtu neizbēgamas. Viņi — vājie — nevar ne¬apskaust mūs — stipros. To dara pat mūsu tēvi — akadēmiķi. Vismaz daži no viņiem. Tāpēc inkubatorus un slepeno zonu, kur tie atrodas, stingri apsargā.

Mūsu daudzsološās programmas kodētais nosaukums bija «Ieva». Tās uzdevums šķita vienkāršāks par vienkāršu: galu galā — pēc daudzus gadsimtus ilgajām cilvēces labāko prātu pārcilvēciskajām pūlēm — noskaidrot sieviešu psiholoģijas pamatus, to noslēpumaino pirmsākumu, ko viņas apzīmē ar terminu «mīlestība», vienlaikus saistot arī ar terminu «dzīvība».

Tālab mūsu speciālās sērijas numuriem, sākot ar mani, IeS-01, un beidzot ar IeS-18, visdažādākajos reģionos vajadzēja iepazīties ar jaunām sievietēm un stā¬ties ar viņām neauglīgā laulībā. Vārdu «neauglīgs» es šeit lietoju tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Pārnestā nozīmē — vis¬maz tā cerēja mūsu pētniecības program¬mas vadītāji — šīm laulībām vajadzēja būt ļoti auglīgām. Skaidrības labad pre¬cizēšu, ka mēs visi, ja tā var teikt, esam vīrieši. Indeksā ietvertais «Ie» apliecina tikai mūsu piederību pie programmas «Ieva».

Izmantodams pirmā numura tiesības, es palūdzu, lai mūsu vagonu piekabina nakts vilcienam, kas iet caur Lironu.

Man tur vajadzētu iemest vēstuli. TiJ tagad tai vairs nav nekādas nozīmes arī uzrakstīta tā vēl nav.

Dīvaini, tas viss ir tik dīvaini domas, šķiet, vairāk piemērotas cilvēkk nevis mums. nevis man, un es apšaubīt savu mākslīgo izcelsmi. Pi zēju plaukstu. Zem ādas skaidri s tāms mans indekss. Viss kārtībā, ta kaut kas nav tā, kā vajadzētu.

Vilciens, kuram piekabināts mūsu penais vagons, tūlīt sāks kustēties.

Nedomājiet tikai, ka mūs štancē mašīnu detaļas. Tik tiešām, mēs esļ dubultnieki, kas ārēji atšķiras tikai apģērbu, taču psihofizioloģiskais t raksturs mums katram savs. Tas nej ciešams eksperimenta tīrībai. Starp mi ir gan sangviniķi un holēriķi, gan flegi tiki un melanholiķi. Man, piemēram, programmēts mierīgs, līdzsvarots raksi Manuprāt, tās ir lieliskas īpašības, ' mīgi veiktu plānoto. Taču mansVJļ vums palicis neizpildīts. Tas pats sakā arī. par pārējiem septiņpadsmit uzdei miem. Jā, jā, pilnīgi visa programnuj izgāzusies.

Sākumā viss ritēja gludi. Man vās apprecēties. Par to nav ko b ties, jo sieviešu, kas pretendēja uz i tīgu, staltu (šo uzskaitījumu nemaz turpināšu) vīrieti, bija, cik uziet. Ti man bija vajadzīga nevis kura katra, noteikta sieviete. Manai izrāudzītaj Ievai-01 vajadzēja būt sapņotā romantiskai, saticīgai, paklausīgai, pii cīgai.. Citiem vārdiem, jaunietei kādreizējo muižnieku ķiršu dārza.

Lieki būtu stāstīt, ka, līgavu me] dams, es apbraukāju daudzas pilsi (maniem kolēģiem šajā ziņā bija vi lāk). Sastapu dažādas, arvien patstāvī kas sievietes, kuras vairs nemaz sarkt. Tad pēkšņi Lironā. Viņi par Simonu. Mani ieinteresēja 'v melno, dziļo acu izbiedētais skatiens monas acis atgādināja atvarus, kuri pirms negaisa iespīdējusi saule. Vi bija melna bize, kas sniedzās līdz viduklim, un vasaras raibumiem klāļ seja. Ieraudzījis Simonu, uzreiz saprat ka esmu atradis meklēto.

Mēs bijām apmācīti, kā iepazīties sievietēm. Es piegāju pie viņas, notēloļ apmulsumu un pajautāju, kā aiziet centrālo bibliotēku. Nosarkusi vļņa sāl sīki jo siki stāstīt, kā tas izdarāms. Si monas izruna atšķīrās no manējās tapai kā do no do diēza.

«Vārds pa vārdam, un mūsu saruna b dzās ar norunu aiziet uz kino. Kin teātrī viņa ieradās pirms manis, un ilgi vēroju, kā Simona, mīņādamās m vienas kājas uz otru, stāvēja gluži k godasardzē. Tumšajā kinozālē es viņiļ divas reizes noskūpstīju. Atbildes skūpsti nesaņēmu. Viss notika tā, kā vajadzēja [Mēs pārcēlāmies uz universitātes pil-Mani tur gaidīja darbs psiholo-as katedrā. Protams, tā bija tikai mas-šanās. Viņai nekas nebija jāzina par nu plaukstu un par numuru uz tās.

domā, ka apprecējusies ar cilvēku. Iedomājieties jaunu sievieti, kura, pa-iusot vīra gribai, nestrādā ārpus mā-bez kurnēšanas vada saimniecību, rbjas, allaž konsultēdamās ar savu vie¬jo, un lasa tikai viņa ieteiktās grāma-kura viena pati nekad neiziet uz ie-un vienmēr saka tikai „jā“. Tas lieliski! Vēl vairāk — viņai nav vajā¬ji komplimenti! Ar viņu var arī ne-rrunāt problēmas. Ķildas, strīdi, samie-aāšanās, dzimumu karš — tas viss lai liek citiem. Viņa gluži vienkārši ir mā-jums līdzās. Tas ir lieliski! Bet, kad su nav mājās un saimniecības darbi Kriti, viņa ada, tamborē vai raksta.ltltiskus stāstus par mīlestību vidus-tos. Vai pirmsemancipācijas laikos nebija mūsu vecmāmiņas? Vienīgā sime bija tā, ka šī sieviete turēja ka-

Taču Simonai bija vēl viena dīvainība, mūsu dīvāna sēdēja milzīga, muļķīga tata lelle, kurai viņa šuva visdažā-kās kleitiņas, cepurītes un citus tu¬tes piederumus. Tikai pa naktīm, kad lle aizceļoja uz skapi, es jutu, ka neesmu iidējis mieru.

limonas rakstītie stāsti bija īsi un enveidīgi. Tajos attēlotā mīlestība bei-īs strupceļā — vai nu viņš vai viņa īgāja bojā. Taču dzīvē Simona ziedēja puķe. Viņa izskatījās tik jauna, cik aa vien var izskatīties sieviete, kas iidējusi meitenīgo formu trauslumu, saglabājusi jaunības daiļumu. Pat acis kļuvušas it kā gaišākas.