Leons Gvins - Pēdējā cerība

— Ko?! Jau uzrakstīta? Vēl nenosūtīta mīlestības vēstule? >

— „Sīs lapiņas,“ viņš teica, „ir īsts še-ievrs.“ '

Neko nesaprazdams, es skatījos uz ceļa¬biedru.

— Neko nesaprazdams, es skatījos uz ceļabiedru, — inženieris turpināja, ievilk¬dams elpu. — Kas viņš ir? Ko viņš grib? „To sievieti,“ viņš teica, „pirms mēneša es satiku klubā. Bija atpūtas vakars tiem, kam pāri trīsdesmit. Protams, ar dejām. Bet tās tikai tāpēc, lai pievilinātu. Baļ¬ķa varoņu vecumā sievietes labi zina, Iste“ vinas 'et uz šādiem vakariem. Un ij. to zinu,» viņš teica. «Sieviešu psi¬holoģija,» viņš teica, paceldams plaukstu, «man nav sveša.»

Tad, lūk, kur kulminācijai

— Beidz, beidz, — es steigšus iesaucos — Tev būs tikai licies.

— Kas man būs licies? — pārjautāja in-ienieris. — Man nekas nav licies. Plaukstas pamatnē, starp īkšķa un mazā pirkstiņa muskuļiem, viņam. viņam zem ādas bija numurs.

— Nu, labi. Nestrīdēsimies. Pasaki ti¬kai, kāds numurs, un es ticēšu.

— Ie-S trīs-pads-mit! — kā ar cirvi skal¬dīdams, atbildēja inženieris.

Nu, nu. Skaidrs, ka sveikā neizkulsi-mies. Labi, ka laimīgas, protams, no mūsu viedokļa laimīgas — nejaušības dēļ šis cie¬nījamais inženieris nokļuvis tieši šajā va¬gonā. Atliek tikai cerēt, ka tas bijis vie-KĪS'S gadījums, kad nākusi gaismā pilnīgi ^ub)ia informācija. Arī trīspadsmitajam klāsies plāni. Šķiet, ka viņa nāvē nebūs vainojama bioloģisko audu dabiskā nove¬cošanās. Tādas tās lietiņas. Drīz vien mēs atkabināsimies no šī vilciena un paši savā gaitā trauksimies uz mērķi pa citu dzelzceļa atzarojumu. Bet tas viss notiks pēc Lironas.

— Neguli, Oskar! Diemžēl, esmu spiests atzīties, ka nepazīstu sieviešu psiholoģi¬ju, — kā moceklis izstiepdams lūpas un aiz¬vērdams acis, paziņoja inženieris. — Bet viņš gan to zināja.

— Viņš?

— Viņš.

— Ak viņš! Skaidrs.

— Kā redzu, abstrakta domāšana nav jūsu ampluā.

— Gluži pretēji — ir gan!

— Tā teica viņš.

— Ak viņš! Tu lieliski spēlē viņa lomu.

— «Tajā vakarā,» viņš turpināja smaidī¬dams, «es iepazinos ar patīkama izskata dāmu. Viņu sauca Anna. Viņa bija atbrau¬kusi uz mūsu pilsētu paciemoties pie drau¬dzenes. No visām sievietēm klubā viņa bija vissimpātiskākā …»

— Sieviešu psiholoģijas pazīšana, — es noteicu saniknots, — ir ierocis, ar kuru ne¬kad nevar nošaut greizi. Sīs Irēnas psiho¬loģija tev, Robert, ir noslēpums, kas gla¬bājas aiz septiņām atslēgām. Turklāt tu neproti izteikt savas domas uz papīra. Tava lira, diemžēl, ir rasējamais galds, vatmaņpapīrs un velce. Tu esi dizainers, nevis dzejnieks. Taču tieši vārds ir sievietes sirds atslēga. Jāraksta, viņām noteikti jāraksta vēstules. Tā tas ir.

Pēc šķiršanās ar Simonu man vajadzēja izrunāties, izlādēt kaut kādus akumulato¬rus, atjaunot ticību pamatu pamatiem. Taču inženieris — kas to būtu domājis! — atkal ķērās pie sava.

— Iniciatīva piederēja viņam, tam ti¬pam, un es uzreiz nevarēju attapties, ko man darīt. Viņš pabidīja uz manu pusi četrās daļās salocītās lapiņas un lika, lai es tās izlasu. «Tikai uzmanīgi,» viņš tei¬ca, «nesaburziet oriģinālu!»

Viņa balsī bija sadzirdamas apspiestas elsas. Cik gan emocionāli ir šie cilvēki!

— Es to pārlasīju aizvakar. Atmiņa gan nav magnetofons, tomēr.

Vērtīgs liecinieks. Vienlaikus arī ķīlnieks. Viņu nekādā gadījumā nedrīkst iz¬laist no rokām.

Inženieris ievilka dziļāk elpu.

— «Mana mīļā, dārgā Anna! Kopš mūsu tikšanās pagājis mēnesis, bet man tas vil¬cies kā gads. Kā satraukuma un ilgu pilns gads! Ik diena, ik stunda man aiz¬rit, atceroties Tevi. Tu vienmēr esi kopā ar mani — tāda, kādu es Tevi pirmo reizi ieraudziju tovakar — piegulošā melnā va¬karkleitā ar sārtu rozi pie krūtīm, un tāda, kādu es Tevi redzēju otro un pēdējo reizi — zaļā klasiska piegriezuma kostīmā ar dzintara saktu. Tu mani savaldzināji, un es neprātīgi kā puišelis iemīlējos Tevī. Es mīlu Tevi, kā saule mii dienu, kā mēness mīl nakti. Mana iztēle uzbur visfantastis¬kākās ainas: te kā viduslaiku bruņinieks es ielencu cietoksni, lai nolaupītu Tevi, mana vienīgā, te ar ģitāru rokās stāvu zem Tava loga un dziedu spāņu ba¬lādi …»

— Turpini, turpini, ko apstājies!

— Šķiet, ka man kļūst nelabi ap dūšu.

Interesanti, no kādiem fragmentiem trīs¬padsmitais salīmējis šo tekstu? Man tas liekas pazistams. Kaut kas tajā atgādina Simonas rakstītos stāstus.

— «Mana naktsvijollte, mana smaržīgā orhideja, mana skaistā rozīte! Steidzos pie Tevis ar sapņa spārniem. Cik žēl, ka ap¬stākļi ir spēcīgāki par mums un es nevaru ieraudzīt Tevi mirklī, kad ilgodamies rak¬stu šīs rindiņas! Lai satiktos atkal, mums ir jāattālinās. Es aizbraucu. Uz atkal¬redzēšanos būs jāgaida ilgi, bet mani tas neuztrauc, jo esmu pilnīgi pārliecināts par mūsu — Tavām un manām — jūtām. Ja mīl, šķiršanās ir tas pats, kas vējš uguns¬kuram — mazu dzirkstellti tas dzēš, bet lielu uzpūš. Manas milestlbas ugunskurs …»

Inženieris aizrijās. Viņa acīs bija asa¬ras.

— Pietiek, Robert! Metode man ir skaid¬ra, bet vai drīkstu to izmantot?

— Tu ari? — viņš jautāja ar šausmām balsi.

— Es tikai pajokoju. Viņš ar dūri izberzēja acis.

— Es noticēju, Oskar, ka viņš mīl Annu. Taču viņš tikai priecājās par to, kā mani ietekmējusi viņa vēstule. Viņa lūpas pa¬stiepās garākas un sastinga pussmaidā.

— Tas ir kaut kas nepatīkams.

— Ari man tā likās. Bet tad es atcerē¬jos, ka viņš taču nemaz nav cilvēks. Vel¬na izdzimtenis. Par to jau sen baumoja.

— Par ko? — es mierīgi apvaicājos.

— Par to, ka starp mums parādījušies mākslīgi cilvēki — homunfculi, kas zogot mūsu sievietes un it kā pat slepus valdot pār mums.

— Nosmeļ visu krējumu un vispār — viņi vainojami visās likstās, — es nobeidzu teikumu. Tad, cik nu vien mierīgi spē¬dams, piebildu: — Robert, tās ir pasakas!

Viņš atmeta ar roku.

— Saproti, Oskar, ne jau viņš viņā, bet viņa viņā bija neprātīgi iemīlējusies.

— Sieviešu psiholoģija? Viņa taču mīl, ja viņš prot rakstīt vēstules.

— Oskar, tu neticēsi, ja- pateikšu, ko viņš man atklāja.

— Kālab gan ne, tu taču esi ne tikai vis¬labāk informētais, bet ari vistaisnīgākais cilvēks pasaulē.

— Viņš teica, ka šī vēstule esot pār¬došanai.

IeS-01 atradās dziļā nokautā, ja tāds vispār bija iespējams. Pirmo triecienu viņš saņēma no Simonas, otru — ar vecīgā, priekš savas profesijas pārāk daudz zi¬nošā inženiera starpniecību — no IeS-13. Izrādījās, ka pirmajam numuram ir no¬sliece uz pārsteidzīgiem spriedumiem. Vai tā būtu programmas nepilniba, vai sekas, ko izraisījusi ilgstoša saskarsme ar cil¬vēkiem?

— Anna dzīvoja Lironā.

— Kur? Tu maldies, Robert. Tur dzīvo Simona.

— Protams, Anna tagad tur vairs ne¬dzīvo.

— Un viņas vietā dzīvo Simona.

— Nepārtrauc mani. Viņš devās pie Annas, lai personiski nodotu viņai šo vēs¬tuli. «Pamodināšu viņu rītausmā, no¬slīgšu uz ceļgala, noskūpstīšu viņas nakts¬kreklu un nodziedāšu balādi par mīlestību. Es jau turēju rokās pasta balodīti, lai pa¬laistu to pie Tevis ar šim debeszilajām, manas sirds asinīm aprakstītajām lapiņām, taču sapratu, ka nomiršu ceļā, ja nekavē

joties, ja šo pašu brīdi neredzēšu Tevi. Dzirdi, kā tur, apakšā, pakavus klaudzinā¬dams, zviedz mans zirgs. Ir laiks, ir laiks doties ceļā. Gaidi mani un domā par ma¬ni.. Grūtajā ceļā Tavas domas stiprinās vientuļo ceļinieku.»