Nikolajs Gudaņecs - Zemenes janvārī

Es jums teikšu skaidri un gaiši: zinātne pati par sevi ir nekam nederīga lieta. Piemēra pēc ņemsim elektrību. Par to neviens nedotu ne pliku grasi, ja nebūtu gadījušies attapīgi puiši, kas izdomāja gan elektrisko spuldzīti, gan televizoru, gan visu ko. Bet, rau, izgudrojuši nezin kādu plazmu. Kāda jēga no tās — uz maizes tak to plazmu neuzsmērēs! Un attiecībā uz Ua zilo furgonu es spriežu tā. Tam, kas to uztaisījis, ir bijusi galva uz pleciem. Bet aizdomāties tik tālu, kā likt to lietā un gūt peļņu, varēja tikai ģēnijs. Ģēnijs, un beigta balle.

Bet pēc skata viņš bija visparastākais puisis, tā ap gadiem trīsdesmit, zilā kombinezonā, ādas jakā ar kažokādu iekšpusē un tvīda cepurē.

Ļoti labi atceros, kā viņš pirmo reizi iegriezās pie manis veikaliņā. Tas notika pievakarē, kad es jau gribēju slēgt ciet durvis un sarēķināt ieņēmumus.

Dzirdu — piebrauc mašīna, nobremzē, pēc tam atveras durvis un ienāk viņš.

— Labdien! — viņš sveicina. — Man vajadzētu aprunāties ar saimnieku.

— Es esmu saimnieks, — es atbildu. — Bet kas jūs tāds?

Sākumā man radās nelāgas aizdomas., Neliekas, ka šim tipam pirms došanās pie naktsmiera būtu ievajadzējies bušeļa kartupeļu vai sīpolu.

Neatbildējis viņš iebāza roku jakas kabatā un izvilka papīra tūtu.

— Man priekš jums ir prece, — viņš teica, izņēma no tūtas pamatīgu gatavu zemeni un iemeta sev mutē. — Nogaršojiet, es pacienāju.

Bet ārā, starp citu, janvāris. Es pagaršoju. Svaigas, sulīgas zemenes, tikko kā no dobes.

— Un cik daudz jums ir šīs preces? — apvaicājos.

— Piecdesmit kastes. Pa simtam gabalā. Ņemiet, nebūsit zaudējis.

— Vēlams būtu uzmest aci.

— Lūdzu.

Es apņēmu mēteli, un mēs izgājām uz ielas. Bija jau satumsis, dega laternas. Debesis sijāja sīku sniedziņu. Pie lieveņa stāvēja gaiši zils autofurgons. Numurs nebija

vietējais. Puisis atvēra pakaļējās durtiņas, skatos — furgons pilns ar zemeņu kastēm.

— Nu, ņemat?

— Jāpadomā, — es atbildu.

— Kas tur ko domāt? Vai nu ņemat, vai arī es braucu prom.

Bet es nekādi netieku skaidrībā, kas te par āķi. Tāpēc ka nevar būt bez āķa. Vienkārši nevar būt.

— No kādas firmas jūs esat? — es jautāju.

— Tas ne uz vienu neattiecas.

Redzu, ka lieku vārdu no viņa neizspiedīšu. Un nav arī pie kā pieķerties. Galu galā kāda man daļa par viņa firmu! Katra kaste svērs ne mazāk par divdesmit piecām mārciņām.

— Labi, — es saku, — sitam saujā. Kraujiet laukā.

Iestiepām visu preci veikalā.

— Kam izrakstīt čeku? — es atkal jautāju.

— Uzrādītājam.

Grozu rokās čeku grāmatiņu un vērīgi — kātos uz to tipu.

— Man šķietas, — es saku, — ka, rau, tās kastes esmu jau kaut kur redzējis. Un pat atceros, kur. Vecā Baldena fermā. Viņš pats sit tām klāt skārda apmalojumu. Citas tādas kastes nav atrodamas visā apkaimē.

— Man nav ne jausmas par tādu Baldenu, — šis atbild. — Jūs preci paņēmāt? Paņēmāt. Dodiet šurp čeku, un es braucu.

— Tūlīt. Paņemšu rakstāmo.

Es izvilku stāvpults atvilktni un pavandījos pa to.

— Āre, kur tā ir, — es teicu. — Atradās gan.

Izņēmu no turienes savu 45. kalibra «stvekeru» (ar pusaci redzēju, ka puisis nodreb), pagrozīju veltni, iebāzu bikšu kabatā. Pēc tam izņēmu no atvilktnes pildspalvu.

— Tomēr netieku gudrs, — es skaļi spriedelēju. — Kā janvārī pēkšņi var parādīties svaigas vecā Baldena zemenes? Savu mūžu viņam nav bijušas siltumnīcas. .

— Vai jums nav vienalga, no kurienes nākušas zemenes? No Baldena, Smaldena, no paša nelabā … Ja jau paņēmāt, tad dodiet čeku un uz redzi!

— Lika pagaidīt, — es atteicu. — Esmu godīgs tirgotājs. Tāpat vien es aizdomīgu preci neņemšu. Acīmredzot mums būs jānoskaidro, no kurienes ir šīs kastes. Bet, ja paši netiksim galā, pasauksim kādu palīgā. Tā.

Es noliku nost čeku grāmatiņu, sabāzu rokas kabatās un stāvēju, šūpodamies no papēžiem uz pirkstgaliem.

— Ko tad jūs grasāties saukt? Policiju, vai?

— Tad jau redzēs, ko. Puisis maķenīt padomāja.

— Lai notiek, — viņš teica. — Ja jau tā, tad es jums izstāstīšu. Bet tikai nevienam citam ne vārda, sarunāts?

Un, rau, ko viņš man pastāstīja.

Viņu sauca Ore Hasens, un viņam bija vecākais brālis Ains, kas beidzis universi¬tāti un kļuvis par zinātnieku. Pašam Orem nekādu zinātnisku dotību nav bijis, un viņš arī nav juties pārlieku apbēdināts šajā sa¬karā. Viņš vienkārši strādājis tēva automo¬biļu darbnīcā, bet, kad tēvs nomiris, pats kļuvis par saimnieku. Pa to laiku vecākais brāļuks paguvis galīgi salamāties ar visiem savā zinātniskajā laboratorijā, aizgājis no turienes un devies pie jaunākā brāļa.

Tur viņš arī uzmeistarojis šo daiktu lēcieniem laikā. Es to redzēju pats ar savām acīm. Tas bija samontēts autofurgona cimdu kastē un izskatījās pēc parasta tranzistor-uztvērēja ar skalu un pogām, bet galvenā vadības svira rēgojās mašīnas grīdā blakus pārnesumu rokturim. Jaunākais Hasens centās man izskaidrot, kā tas darbojas, bet es nenieka neaptvēru, un arī viņš beigu beigās sapinās. Vispār es sapratu tikai to, ka laiks tek līdzīgi upei un nes mūs uz priekšu gluži kā plostus. Un, ja mazliet paceļas pār šo straumi, var vienā rāvienā aizlaist uz nākotni, ja gribi — uz dienu, ja gribi — uz tūkstoš gadiem. Taču atpakaļ, pats par sevi saprotams, vairs netiksi. Lūk, tāds daikts.

Pēc kāda laika vecākais Hasens izmēģi¬nājis savu aparātu, savācis rasējumus un aizbraucis uz Delgro, lai izņemtu izgudro¬juma patentu. Taču tur viņam paziņots, ka mūžīgo dzinēju un laika mašīnu projektus izskatīšanai nepieņem. Tad viņš sācis tielē¬ties, pierādīt, aurot, kamēr, troksni padzir¬dējis, saskrējis viss patentu birojs. Viņi pat nav izteikuši vēlēšanos iedziļināties būtībā, bet vienkārši izsmējuši vecāko brāli. Bei¬dzies ar to, ka Hasens nav izturējis un ielaidis kādam ar tintnīcu. Puisi sasējuši un aizsūtījuši uz trako namu.

Jaunākais brālis gribējis viņu izpestīt, bet izrādījies, ka pa to laiku vecākais tiešām jau sajucis prātā. Viņu turējuši tra¬ko kreklā un ārstējuši ar elektrošoku.

Tā Ore Hasens kļuvis par pasaulē vienī¬gās laika mašīnas īpašnieku. Sākumā viņam neparko nav pielecis, kāds viņam no tā labums, bet tad ienākusi prātā kāda ideja. Un Hasens uz karstām pēdām pārdevis darbnīcu un māju, iesēdies zilajā furgonā un braucis uz nākotni.

Bet, kas bijis tālāk, paši saprotat. Viņš iebraucis tuvākajā jūnijā, par vairumtirdz¬niecības cenām sapircis zemenes un taisnā ceļā uz janvāri. Tieši te mēs arī satikāmies ar viņu.

Mēs atvadījāmies kā draugi, un Hasens apsolīja, ka nākamgad atkal iegriezīsies pie manis ar preci.

Nākamajā dienā mans veikals lūza no pircējiem. Līdz pusdienlaikam es biju pār¬devis visas piecdesmit kastes.

Pēc gada, janvārī, Hasens uzradās atkal, izkrāva zemenes, pievāca tukšās kastes, čeku par pieciem tūkstošiem un atkal aiz¬laida uz nākamo jūniju. Tā tas gāja gadu no gada. Domāju, ka līdz tam laikam viņam jau bija uzkrājusies apaļa summa, kad izcēlās Lielā Krīze. Nemaz nezinu, kāds brīnums mani toruden paglāba no pilnīgas izputē¬šanas. Droši vien tas, ka krīze paliek krīze, bet bez kartupeļiem cilvēki iztikt nevar. Visā tajā jampadracī es, atklāti runājot, pat aizmirsu domāt par Hasenu, līdz kamēr viņš ieradās, kā parasts, janvāra vidū.