Nikolajs Gudaņecs - Zemenes janvārī

— Sveiks! — viņš saka. — Saņem preci, veco zēn.

Velti netērēdami laiku, mēs izkraujam kastes, es uzrakstu čeku un atdodu Hase-nam. Viņš pavirši uzmet skatienu tam un pēkšņi tā-ā izvalba acis!

— Piecsimt tūkstošu?! Vai tu gadījumā neesi kļūdījies?

— Ak jā, — es saku. — Tu tak neesi lie¬tas kursā. Kamēr tu vedi zemenes, pie mums notika tādas lietas. .

Un es viņam īsumā izstāstu par rudens krīzi, inflāciju, par naudas reformu. Redzu — viņš gluži pārvērties sejā.

— Kā tad tā. . — viņš murmina. — Kā tad tā. .

— Nav nekā briesmīga, — es mierinu. — Ja tava banka nav izputējusi, tas nozīmē, ka noguldījums ir vesels. Pats par sevi sa¬protams, to pārrēķinās jaunajā naudā, tu neko nezaudē.

— Es neglabāju naudu bankā, — viņš atbild. — Es bankām neuzticos.

— Ko tad tu dari — vadā naudu sev līdzi, vai?

— Nūja. Čemodānā.

Vai esat redzējuši mūlāpu?

— Tādā gadījumā apsveicu tevi, — es saku. — Visa vecā naudiņa bja jāapmaina līdz ziemsvētkiem. Tu esi druscītiņ noka¬vējies. Ja tavam furgonam būtu atpakaļ¬gaita. .

Hasens saķer galvu, šūpojas un īd kā ne¬normāls. Nu, domāju, ka tik viņš tagad ne¬dodas ārstēties turpat, kur brālis.

Taču nav pagājušas ne divas minūtes, kopš viņš apklusis un apstulbis blenž uz mani.

— Stop, — viņš saka. — Bet ir tak vēl tie paši. . Nu, kas vāc vecu naudu. .

— Nodokļu inspektori, vai?

— Nē jau. Kuri vāc vecu naudu.

— Numismāti?

— Nūja, nūja.

Vairāk neko viņš neteica. Pagriezās un aizcirta durvis.

Es izgāju viņam nopakaļ uz lieveņa un redzēju zilo furgonu tik spēji sakustamies, ka sniegs vien sagriezās. Neaizbraucis līdz pagriezienam, tas piepeši kļuva caurspīdīgs un izkusa gaisā uz mata kā rēgs.

Esmu gatavs saderēt, ka viņš drāzās uz priekšu, cauri gadiem un gadsimtiem, kamēr vien viņam bija palikusi kaut lāse degvielas tvertnē.

Tulkojis O. Sarma