Valentīns Kavskis - Zaļās rotas

Verandā, iekārtojies šūpuļkrēslā, Freds pārlūkoja avīzes.

— Fred! — Virs žoga, kas šķīra kaimiņu zemesgabalus, parādījās Dika galva. — Fred, vai tu esi mājā? "^Uzrunātais piecēlās no šūpuļkrēsla un ^^ļija ar roku.

Ienāc pie manis, Fred! Es tev kaut parādīšu.

Freds nometa avīzes uz krēsla un, nogājis pa pakāpieniem, devās pie vārtiņiem.

Sagaidījis Fredu, Diks ieveda-viņu dārzā, kur, pēdējo reizi krampjaini noraustījusies, pie lapenes izstiepās Linda, Dika aitu suns.

— Nabaga Linda! Kā tas gadījās?

Diks noliecās un saudzīgi pagrieza Lindas galvu.

— Paskaties.

Pietupies Freds ieraudzīja nelielu zariņu, kas bija pieķēries sunim pie deguna. Freds pastiepa roku bet Diks to atturēja.

— Neaiztiec! Rādās, ka tas ir indīgs … Vai tu neko neesi dzirdējis par tādiem gadījumiem?

Freds papurināja galvu un izslējās. Diks bēdīgi nopūtās.

— Kas tas bija par suni… Mēs bijām tā pieraduši pie viņa… Ir nu gan zariņš … Bet no kurienes tas radies? Manā dārzā nekā tāda nav… Ek, Linda, Linda … Zini paliec te, kamēr aizeju pēc maisa.

Diks aizgāja, bet Freds atkal aptupās pie suņa. Izņēma no kabatas pildspalvu un ar tās galu piedūrās vienai ziedlapiņai — atdalījās nost. Freds pasita pa zariņu un nodrebēja aiz pārsteiguma: tas saira …

Nākamajā dienā, atgriezdamies no darba, Freds sastinga uz celiņa pie savas mājas. Viņa trīsgadīgais Ronijs, nometies četrrāpus, ar skaidu lietišķi bakstīja tādu pašu zariņu! Mazais sēca, pavēris muti aiz centības, bet zariņš tikko kustējās. Freds strauji pieliecās un satvēra dēlu rokās. Ronijs spiegdams apķērās tēvam ap kaklu, sāka ķepuroties un satraukti čalot.

Freds mazliet pastāvēja, kaut ko atbildēdams uz nebeidzamajiem jautājumiem un laiku pa laikam bažīgi palūkodamies uz zariņu. Pēc tam aiznesa Roniju uz māju un tūlīt pat, izdomājis kaut kādu ieganstu, iznāca atkal laukā. Zariņš gulēja, kur gulējis, taču Freds uz to vairs neskatījās, bet iegāja garāžā un atnesa skārda kārbu ar aizgriežamu vāku. Sadabūja divus kociņus un, rīkodamies ar tiem, ielika zariņu kārbā, kur tas šļaugani izliecās. Līdz galam aizgrieza ciet vāku …

Kad Freds aizgāja pie kaimiņiem, Diks un Kristīne skatījās televīzijā rudens un ziemas sezonas modes.

— Labvakar! Kristīne, lūdzu, atvaino par ielaušanos … Dik, vai tu nevarētu iznākt uz kādu brīdi?

Dika kabinetā Freds uzlika bundžu uz galda un atgrieza vaļā vāku. Diks paskatījās iekšā un atsprāga atpaka). Apsēdās, izņēma cigareti un aizsmēķēja. Klusēdams noklausījās Freda stāstu.

— Redzi, Dik, kā tas ir… Džeinai es neko neesmu teicis. Arī par Lindu ne… Dik, tu taču esi farmaceits! Tev jāzina!

Diks saspieda cigareti pelnu traukā un pašķielēja uz kārbu.

— Ko lai tev saka … Kustīgi zariņi… Tie taču ir salauzti un sen jau nedzīvi. Kaut kas nejēdzīgs… Ja pats nebūtu redzējis … Cik man zināms, analogu nav …

Diks piecēlās un pagājās pa kabinetu. Piegāja pie galda, ieskatījās kārbā.

— Tiesa, viens pieturas punkts ir … Eksperimentus ar augiem veicis Bak-sters — «melu detektora» radītājs. Ziņas par augu nosacījuma refleksiem, atceros, bija Joti trūcīgas … Vēl kāds nodarbojās, bet, atkārtoju, rakstīja maz.

Freds ātri pajautāja:

— Bet kas tie bija par eksperimentiem? Nu kaut vai Baksteram?

Diks atzvēlās krēslā.

— Es toreiz mācījos, Fred, bet tu pats zini, kā studentiem ar laiku — vienā skriešanā … Bet vienu Bakstera eksperimentu es atminos. Kontrolaugs dod signālu, kad ienāk cilvēks, kas nolauzis otru, kontrolau-gam blakus novietotu augu. It kā sazīmē «slepkavu» … — Un, paskatījies uz pārsteigto Fredu, piebilda: — Grūti ticēt, bet vairāk neko nevaru pateikt. Tur augi — te augi… Tas arī ir viss …

— Ko darīt? — satraukts vaicāja- Freds. Diks sarauca pieri.

— Nezinu. Turēt acis vaļā, ko tad citu… — Brīdi klusēja. — Paklau, Fred, man radās doma. Pat ne doma, bet tāpat.. Ienāc pēc pāris dienām, jā? …

Taču nākamās dienas pievakarē Diks pats iegriezās pie Freda municipalitātē. Uz jautājumu: «Kas noticis?» — Diks moži atbildēja: «Nekas sevišķs,» — lai gan Freds manīja viņa satraukumu. Drīz Freds bija brīvs, un viņi aizgāja uz aptieku, kuras palīgtelpās Dikam bija maza istabiņa bez logiem. Paņēmis no plaukta pilsētas shēmu, Diks izklāja to uz galda.

— Kam tas? — brīnījās Freds.

— Ja gribam kaut ko saprast visā šajā velna būšanā, ir vajadzīga sistēma. Tagad klausies uzmanīgi.

Freds noliecās pār shēmu, bet Diks paņēma zīmuli.

— Izejas faktus mēs zinām. Ko vēl var piebilst? To, ka tāda auga nav ne pilsētā, ne tās apkārtnē. Nav arī visā valstī!

Freds spēji sakustējās, it kā gribētu lēkt kājās.

— Jā, jā, es precizēju — arī visā valsti. Es tavu zariņu nofotografēju uz krāsainās filmas un parādīju uzņēmumu vienam savādniekam. Misters Paips noņemas ar augiem vairāk nekā trīsdesmit gadu un zina par tiem visu vai gandrīz visu … Uzreiz rodas jautājums: no kurienes tie gadījušies un kā?

Diks ieturēja pauzi, bet Freds klusēja.

— Un es mēģināju iesaistīt pieturas punktu — Baksteru. Pieņemsim, ka augi ievesti pilsētā arī kaut kādu eksperimentu vajadzībām. Kas pilsētā var ar to nodarboties? … — Diks atvilka elpu un pabun-goja ar zīmuli pa galdu. — Redz, kāpēc vajadzīga shēma. Paskatīsimies: ziepju fabrika — pārbaudīju, telefona stacija — labi… Tā, tālāk: elektronisko pulksteņu firma — tas nav tas, skola… īsāk sakot, visu izskatīju cauri un apstājos te.

Freds pavilka ar pirkstu pa shēmu un pacēla galvu.

— Netālu no mums … Tur remontē kara tehniku … Nesaprotu, kāds tam sakars ar viņiem …

Diks noplātīja rokas.

— Skaidrs kā diena, ka viss pārējais nesaskan.

Freds un Diks, kuri bija dzimuši šajā pilsētā, labi pazina bijušās ziepju fabrikas noliktavas — kādas desmit ēkas aiz ciešas betona bloku sētas. Dažus gadus pēc kara te ieradās armijas cilvēki, ilgi noņēmās ar pārbūvēšanu iekšpusē, bet žogu paaugstināja līdz četriem metriem.

Viņi apsēdās pie galdiņa tukšās kafejnīcas stūrī. Diks pievilka tuvāk tasi ar kafiju un jautāja:

— Nu, vai kaut ko uzzināji?

Freds paraustīja plecus.

— Mums reģistrēta ar nosaukumu «Armijas remonta ūn mehāniskā bāze». Vairāk nekā. Jā, elektroenerģija: maksā pilsētai tikai par ārējo apgaismojumu. Tātad ir sava elektrostacija. s

Diks piesita ar nagu pie tases un pielieca galvu kā ieklausīdamies.

— Tas nav daudz … Galvenais protams, nav nosaukums. Ko nu par nosaukumu! Aizsegs … Tagad paklausies, ko es teikšu. Aiz mūsu mājām ir pamests ceļš, vai ne?

Freds klusuciešot pamāja ar galvu.

— Dienu pirms tam, kad Linda… Es dabūju zināt nejauši… Tajā dienā pa to no bāzes uz dzelzceļa kravas estakādi aizvests tanks.

Diks apklusa, paņēma tasi un iedzēra malku.

— Es piesardzīgi aprunājos ar Mūru — kravas kantora šefu. Vienu divas reizes nedēļā bāze nosūta tankus un citu tehniku. Vienmēr pārvalkos un ar apsardzi. Saņem to pašu. Bet par ko tas liecina? Maz remontē? Bet tā taču ir eksperimentālā bāze …

Diks ieskrēja piesārtis un sapiktojies.

— To gan … es negaidīju … Nedomāju, ka tā..

— Runā jēdzīgi! Ko tu negaidīji?

Diks norāva kaklasaiti, pievilka tuvāk krēslu un sagumis apsēdās. Galvu nepacēlis, dobjā balsī teica: