Valentīns Kavskis - Zaļās rotas

— Šopavasar viņiem atsūtīti buivoli un desmit pērtiķi, bet dokumentu par nosūtīšanu nav …

Freds piegāja pie loga un atspiedās ar pieri pret rūti.

Te nu ir izskaidrojums gadījumam ar Lindu… Draņķīga lieta. Iznāk, ka viņiem vairs nepietiek ar kodolrotaļlieti-ņām … Es iešu turp un visu noskaidrošu.

Vai tev prāts! — Diks uztrūkās no krēsla. — Kas tevi laidīs klāt? Tur taču visu apsargā …

— Man caurlaide nav vajadzīga.

Diks pielēca kājās, satvēra Fredu aiz pleciem un pagrieza.

Vai tu apjēdz, ko runā?! Tā taču ir spiegošana.

Tavuprāt, labāk gaidīt, lai tie riebekļi pazudina manu ģimeni? — Freds runāja caur zobiem. — Vienu reizi jau mēģināja. Tu iesaki gaidīt?

— Nē, bet saproti…

— Kas tur ko saprast? — Freds paraudzījās caur pieri. — Jānoskaidro, kamēr nav par vēlu.

Viņi satikās parkā. Uzlicis roku Fredam uz pleca, Diks mēģināja viņu atrunāt:

— Nesaprātīga rīcība … Muļķība ja ne vairāk… Freds nospļāvās.

Tev nav bērnu, tāpēc …

Kā tu vari tā runāt, Fred!

Kad es skatos uz dēlu uz Džeinu, mani pārņem stingums. — Freds sažņaudza dūres. — Bet citi? Tepat blakām Kla-rensiem — trīs, vecākajam septiņi gadi. Pilsētā ir vairāki tūkstoši bērnu … Bet šo draņķi viņi gatavo visiem!

Saprotu, bet… Mēs taču īsti nezinām … Vēl jāpadomā. Varbūt ir cits ceļš?

— Ir. Es to atradu.

Municipalitātes arhīvā Freds bija sameklējis vienīgo tā iecirkņa inženierkomunikāciju plāna kopiju — pārējos eksemplārus bija konfiscējuši armijas pārstāvji, noformējot renti.

Plāns bija precīzs: Freds viegli atrada lūku vecā ceļa malā. Tā ilgi nebija vērta vaļā, tāpēc iznāca nopūlēties ar vāku. Freds pa stāvām trepītēm nokāpa piesmakušā tumsā. Sametās līkumā, ieslēdza kabatas bateriju un gāja, kriukšķinādams gružus un ar pleciem rausdams kopa zirnekļu tīklu skrandas no caurulēm un ielī-kušajiem kabeļiem. Viņš nejuta baiļu, tāpēc ka bija aizņemts: pie sevis skaitīja soļus, mērot attālumu, lai saskanētu ar plānu. Un vēl uzmanīgi skatījās zem kājām un uz augšu, baidīdamies paklupt vai sadauzīt galvu…

Sis nejauši saglabājies plāns bija precīzs. Klāt jau trepītes un lūka. Freds nodzēsa gaismu un ieklausījās … Klusu. Pagaidīja, kamēr nomierinās elpa. Tad, ieslēdzis bateriju, apskatīja lūkas vāku un nopriecājās, neatradis konservācijas pēdas. Pastāvēja pilnīgā tumsā. Pēc tam, sakodis zobus, mazlietiņ pakāpās un sataustīja vāku. Bez ilgas domāšanas ar abām rokām pacēla to un pabīdīja nost. Izlīda tumsā: nevienas skaņas, neviena gaismas lāsumi-ņa… Freds atkal izņēma bateriju: parasts pagrabs, pa kreisi daži pakāpieni un durvis … Tās nočīkstēja, padevās un izlaida Fredu nelielā gaitenī. Gaismas aplis apstājās uz ķieģeļa taisnstūra. Kādreizējā izeja… Iesāņus augšup slējās un nozuda sienā metāla kārba — ventilācijas kanāls. Vienas tā sekcijas aizbīdnis nav aizgrūsts ciet līdz galam … Ceļš ir tikai viens.

Freds saskrambāja rokas, vilkdams ārā aizbīdni. Izbāza galvu — no augšas nāca skaņas. Novilcis jaku un zābakus, rāpās tālāk, turēdamies pie sekciju savienojumu ribām. Viņš jau pārvietojās horizontāli, tuvāk priekšā tikko saskatāmām restēm. Skaņas kļuva aizvien stiprākas un skaidrāk izšķiramas. Uzvēdīja cigāra dūmu un ādas smaka… Rokas pieskārās restēm. Freds piespiedās tām klāt: tumsā balsnīja ekrāns. Lejā bija dzirdamas balsis.

Zināt, Edvard, man trakoti nāk miegs…

Nu, doktor, tas nav nopietni. Rīt, pareizāk sakot — jau šodien, mēs ziņojam pašam Veickeram.

Jā, jā, saprotu … Kāpēc viņi sākuši tā steigties, jūs nezināt?

Hm… Grūti pateikt. Acīmredzot kaut ko gatavo … Kaut ko ārkārtēju, ja jau pēkšņi ievajadzējies «Zaļo trumpju* inspekcijas.

Nu, dievs ar viņiem, Edvard. ejam tālāk. Tātad mani ievadvārdi — ar ko viss sākās … Atklājām «rāpotājus» Ama zones augštecē. Atradām neizskatīgu aug kas zinātnei vēl nebija pazīstams. Tāp nolēmām paeksperimentēt, papētīt nosaci juma refleksus. Jūs nevarat iedomāties Edvard, cik pārsteigti mēs bijām!

Nerunājiet, doktor! Es centos apra ar viņu trikiem iņsirākus mēnešus. Tā sapni rādījās, br-r…

Redzat nu … Mēs neticējām savām acīm: nīkiijļgais ceriņš kustējās! Lauku pretējā zīme — kāpjas atpakaļ. Apgādājies ar lipīgiem piesūcekņiem — rāpigs pa#rertikālu sienu. Bet, kad sākām vč W? ar stimulācijas lauka struktūru un enerģētiku … Mans dievs, kas tad mums gāzās virsū! Mēs pieredzējām superātru vairošanos un augšanu, pieredzējām, ka izdalās toksiski tvaiki, kas momentā iznīcina nervu sistēmu… Tad modificētās šūnas … Tās padarīja augu tēraudam līdzīgu — tas spēja saplosīt dzīvu miesu. Tagad «rāpotāji» iemācījušies izsist no ierindas tehniku … Baigi iedomāties, kas būs tālāk… Starp citu, Edvard, pēdējo eksperimentu vajadzētu parādīt mūsu viesim.

Piekrītu jums, doktor. Augsta ranga vadītāji dievina efektus. Apskatīsim ierakstu un pie viena precizēsim paskaidrojumus. Tūlīt sameklēšu kodu … Atradu, ieslēdzu…

Uz ekrāna parādījās laukumiņš ar retiem zāles kumšķiem. No labās un kre'-^s puses laukumiņu ierobežoja augstas tw nas, bet tālumā noslēdza betona būvS. Uz to fona — milzīgs saplacināts tanks.

Tiek demonstrēta gāzveida komponentu iedarbība uz parasto degvielu. Sie komponenti, kurus izdala «rāpotāji», iesūcas gaisvados un, saskaroties ar degvielu, padara to nederīgu. Par objektu izmantots sērijas tanks «Mastodonts» ar tālvadību.

Vēl laikam jāpiebilst: divdesmit metrus priekšā objektam — kontroljosla, kur novietota darbam gatavu «rāpotāju» partija.

Balss aiz kadra paziņoja:

«Eksperimenta shēma ieslēgta. Skaitļotājs A-2 sācis uztvert telemetrisko un vizuālo informāciju.»

«Eksperiments PT-19. Eksperimenta sākums, laiks 10.23.»

— «Sākotnējā informācija pārraidīta.» Tanks noraustījās un sāka lēni braukt.

Tā tornis pagriezās, bet lielgabala stobrs draudīgi sašūpojās, it kā meklētu mērķi. Negaidot tanks izauga liels, aizņemdams gandrīz visu ekrānu. — «Ieslēgta otra telekamera — tanks kontroljoslā.»

— «Iedarbības beigas, laiks 10.29.» Zāli piepildīja spēcīgā motora rēkoņa.

Uz tumšajām bruņām «rāpotāji» bija tikko saredzami. Pieķērušies pie turekļiem, tie bija paguvuši nokļūt līdz tornim un aizmugurē jau slējās gaisā. Sākās divkau- ja: nožēlojamie zariņi un kodolkaru laikmeta kaujas mašīna.

Pēkšņi motors nošķaudījās un apklusa, tad nikni ierēcās un atkal apklusa. Tanks apstājās.

— «Iedarbības beigas, laiks 10.29.»

— «Komanda iedarbināt motoru pārraidīta.»

«Mastodonts». izskatījās diezgan bēdīgi. Tā lielgabals vairs nebiedēja, bet lieliskā pretraķešu formā veidotais tornis nelikās sevišķi pilnīgs.

— «Atkārtota komanda iedarbināt mo-!daipārraidita7~rs&s tfX32i»

— "nkumā valdīja klusums, un tHrtfcs nekustējās.

— «Eksperimenta programma izpildīta, laiks 10.34.»

Ekrāns nodzisa.

Es aizvien vairāk pārliecinos, ka «rāpotāji» ir pārdabisks ierocis. Cilvēks ir bezspēcīgs pret Uem. Viņš aizies bojā no nervu centru para\īzes jau pirms tiešā kontakta sākuma. Par tāda stāvokļa analogu, kaut ari rupju, var noderēt viduslaiku cilvēka reakcija, aci pret aci saduroties ar nelabo.

Pareizi, doktor, tas ir gan spēcīgs, gan neparasts ierocis. Bet mums, armijas cilvēkiem, ārkārtīgi svarīgi ir arī tas, ka uz «rāpotājiem» neattiecas neviens ANO aizliegums.