Valentīns Kavskis - Zaļās rotas

Nevaru strīdēties, Edvard. Jūs nodarbojaties ar izmantošanu kara vajadzībām, jums kārtis rokā. Starp citu, paveikts daudz un īsā laikā — tas jāuzsver ziņojumā.

Jā, rezultāti ir. Tagad par tuvāko perspektīvu… Es minētu tādas problēmas: iedarbības rādiusa palielināšana, «rāpotāju» lokalizācijas drošums pēc uzdevuma izpildes, transportkonteineru pilnīgošana … Zināt, darba ir ļoti daudz… Jā, vēl kas… Gribētos zināt jūsu domas. Kaujas dokumentiem termins «rāpotāji» neder… Bet ja nosauktu tos par «zaļajām rotām»? …

Bravo, Edvard! Nosaukums ir uzkrītošs un precīzi atspoguļo būtību. Kur vēl jūs atradīsit tik nevainojami organizētu un briesmīgu armiju? Turklāt lētu un viegli papildināmu.

— Tātad jums patīk …

To jūs esat veiksmīgi izdomājuši. Ļoti veiksmīgi Nu, lai būtu «zaļās rotas».. Jā, bet mēs esam eksperimentējuši arī ar dzīvniekiem …

Manuprāt, šis materiāls nav jārāda. Tas ir specifisks un nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem. Ja nu Veickeram nepatīk? Vienkārši jāpasaka, ka «zaļās rotas» spēj efektīvi iedarboties uz dzīvo spēku.

— Labi, tā arī darīsim.

Es gribu beigt savu ziņojumu ar pāris variantiem par iespējamo izmantošanu kara vajadzībām. Jums nav iebildumu, doktor?

Protams, nav. Tālab jau mēs arī strādājam. Es klausos.

Piemēram, «zaļās rotas» kā līdzeklis ekonomiskajai blokādei no jūras. Ved naftu, bet atved čiku. Vai var sagatavot tos tādam uzdevumam?

Blokāde no jūras … Tankkuģi atved pilnas tilpnes ar čiku… Diezin vai būs sevišķas grūtības.

Tad, izvēršot tālāk domu, var pieņemt, ka ir iespējams izmantot «zaļās rotas» no priekšējo pozīciju atomzemiūdenēm. Kas tas būtu par desantu! Tie taču saplo-sīs lupatu lēveros ostas bāzes, visu piekrastes joslu!

— Lieliska idejai Nekādu iebildumu!

— Un vēl — gaisa variants … Naktī-virs ienaidnieka pilsētas atveras bezpilota nesējlidmašīnu lūkas. Simtiem nelielu konteineru krīt uz bulvāriem, ielām, namu jumtiem. Plīst. Ripo viegli zirnīši, bet pēc kāda laika gan te, gan tur nopaukšķ — dīgst sēklas …

Un lai sirēnas tagad kauc pilnā riklē, dzīdamās panikas pārņemtos iedzīvotājus patvertnēs! Lai drāžas mašīnas ar aizsardzības kareivjiem un startē pārtvērēji! Viss velti — pilsēta lemta bojāejai. «Zaļās rotas» darbojas precīzi, bez saudzības: saindēts ūdens un patvertnēs sūknējamais gaiss, neeksistē filtri, kuri var atcelt spriedumu … Noklust vaimanas, nodziest gaisma, apstājas dzinēji. Pēc neilga laika visur tumsa un kapa klusums… Saule uz-ausīs jau pār mirušu pilsētu, mirušu no pagrabiem līdz televīzijas torņa restorānam …

Freds drausmīgi iekliedzās un metās virsū metāla stieņiem…

Policijas pārvaldē viņu lūdza uzrakstīt paziņojumu par vīra pazušanu un apsolīja steigšus noskaidrot… Kad Džeina ienāca, Kristīnei klēpī sēdošais Ronijs pagriezās.'..

— Māmiņ, kad tētis būs mājā?

Saņēmis galvu rokās, Dīks skumīgi domāja: «Nu, aiziešu un pateikšu … Bet viņi atbildēs: kādas muļķības, mēs neko nezinām … Nelikšos mierā, atzīs par slimu un iespundēs — tā jau ir bijis… Kam vēl lai saka? Pie mums taču ir tā: ja tas neattiecas tieši uz tevi, nemaz neklausīsies … Bet vest laukā viņi tomēr ir sākuši. Tātad Fredam bijusi taisnība … Aizvedīs uz citurieni. Vai tiešām viss paliks pa vecam? … Cik ilgi? …»

Tulkojis O. Sarma

I. Lavrentjeva zīm.