A. Strugacki - Zilā planēta
Здесь есть возможность читать онлайн «A. Strugacki - Zilā planēta» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1963, Издательство: Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfija, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Zilā planēta
- Автор:
- Издательство:Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfija
- Жанр:
- Год:1963
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Zilā planēta: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Zilā planēta»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Fantastisku stāstu krājums
Zilā planēta — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Zilā planēta», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Tas bija vakar, kad viņu «torpēda» piķēja… Es paskatījos uz augšu, — kapteinis murmināja. — Re, arī tevi rāda!
Uz ekrāna, tikpat pārvērsti, pavīdēja Sandro Rīda vaibsti. Tiem sekoja Maksima Liho, Patrika Lou un Jūlija Torenas attēli. Vēlreiz iezaigojās neizprotamie grafiskie simboli, un mirkli vēlāk ekrāna kvadrātā ielidoja «torpēda». Varēja skaidri izšķirt četrus asos konusus priekšgalā un trīs astes ribas, kas atgādināja lielkalibra bumbas stabilizatoru.
— Novēro mūs… — Sandro īgni piezīmēja. — Bet kāpēc viņi paši nerādās? Kur viņi dzīvo? Kas viņi tādi ir? Saki, Anton, — vai jums arī pirmajā ekspedīcijā neizdevās viņus ieraudzīt?
— Nē. Mēs redzējām tikai «torpēdas». Starp citu, šie aparāti toreiz vairāk atgādināja lidmašīnas. Tiem bija spārni. Un planētai toreiz bija atmosfēra. Skaisti, zaļgansārti saulrieti… Kā atmosfēra varēja pazust dažu gadu desmitu laikā? Nesaprotami!
5ajā mirklī pie apvāršņa uzlēca iesārta, žilbinoši spoža zvaigzne. Pa iluminatoru kajītē ieplūda spilgta gaisma.
Novāks pakratīja galvu un piecēlās. — Laiks, Sandro! Celies, iesim vākt minerālu paraugus!
Novāks un Rīds rāpoja pa klinšaino līdzenumu, kas planētas ātrās rotācijas dēļ šķita slīpi paceļamies pret debesīm. Antona ķiverē iedegās zvaigžņu kuģa raidstacijas izsaukuma signāls.
— Kapteini — viņš sadzirdēja Lo Vēja dziedošo balsi. — Vai dzirdat? Mums te radusies ideja…
— Dzirdu, dzirdu! Kas tā par ideju?
— Tai pašā viļņu diapazonā, kurā uztvērām planētas iemītnieku signālus, mēģināsim pārraidīt savu teleinformāciju. Varbūt tādējādi izdosies nodibināt sakarus…
— Tas ir prātīgi. Bet ko īsti jūs viņiem raidīsiet?
— Ziņas par Saules sistēmu, par Zemi, mūsu celtnēm, zinātniskajiem pētījumiem… Torena ierosina parādīt mūsu mākslu. Protams, vajadzēs raidīt paātrinātā ritmā, citādi viņi diezin vai spēs kaut ko uztvert.
— Tā… — Novāks piepeši apstājās. — Pagaidiet… Informāciju par Saules sistēmu un tās koordinātēm neraidiet. Pārējo varat mēģināt.
— Kāpēc, Anton? — sarunā iejaucās Sandro. — Vajag taču paskaidrot Viņiem, no kurienes mēs esam ieradušies.
— Nē, nevajag! — Novāks atcirta. — Vēl nav zināms, kas viņi ir… Lo Vej, jūs sapratāt?
— Jā, kaptein! Tas būtu viss. Mēs sāksim montēt kinogramu…
— Tagad mazliet atpūtīsimies. — Novāks atlaidās uz kāda klinšu bluķa un pavērās apkārt.
— Tiešām, dīvaina planēta, — Sandro domīgi novilka, apsēdās kapteinim blakus un… sastinga. — Anton, skaties, «torpēdas»! Tur, ziemeļrietumos…
Novāks pacēla galvu.
— Redzu…
Zvaigznēm nobārstītajā izplatījuma melnumā šaudījās sudrabaini zaigojoši pilieni. Tie pārvietojās ļoti ātri, milzīgiem, spējiem lēcieniem.
— Un tomēr šajos lidaparātos nevar būt dzīvu radījumu, — Sandro teica, it kā turpinādams labi sen iesāktu strīdu. — Nekāda dzīva būtne, izņemot baktērijas, nespētu izturēt šādu paātrinājumu. Skaties, kas tur notiek!
Viena «torpēda» bija atdalījusies no citām, kuras tūdaļ pazuda aiz apvāršņa, un kā sudrabaina ēna riņķoja pāri astronautu galvām. Pēkšņi tā apstājās, it kā atdūrusies pret neredzamu šķērsli, un metās lejup tieši uz asajiem klinšu zobiem… Mirkli vēlāk notika kaut kas negaidīts. «Torpēda» zibenīgi mainīja kustības virzienu, uzšāvās augšup, apmeta cilpu un no jauna traucās lejā.
— Šķiet, ka meklē mūs…
— Jā, tā liekas… — Novāks kaut ko apdomāja, tad ar galvu nospieda ķiverē apslēpto izsaukuma pogu. — «Fotons»! «Fotons-2»!
— Klausos, kaptein!
— Patrik! Sagatavojiet radiotraucējumu sistēmu! Tēmējiet tieši šurp! Vadību pārslēdziet uz manām biostrāvām! Skaidrs?
— Jau izdarīts! — atbildēja no zvaigžņu kuģa.
«Torpēda» atradās dažus desmitus metru no klintīm.
Tūdaļ tā iesāks magnētisko bremzēšanu… Novāks sasprindzināja visus jutekļus, visus garīgos spēkus. Viņa smadzenēs kā sprādziens nogranda viens vienīgs vārds: «Staru!!!»
Aparatūra nekavējoties uztvēra mēmo komandu. Traucējumu sistēma sāka darboties. «Torpēdai» uzbrāzās radioviļņu haoss. Uz niecīgu sekundes daļiņu zaudējusi orientēšanās spēju, tā ar milzīgu ātrumu ietriecās akmeņos. Klintis nodrebēja. Zaigojot rietošās zvaigznes staros, uz visām pusēm pašķīda lauskas.
Novāks strauji pielēca kājās.
— Ātrāk! — viņš uzsauca Rīdām. — Līdz tumsai mums jāatrod kaut dažas šķembas!
Nakti Novāks un Rīds pavadīja izlūkraķetes laboratorijā. Novāks aplūkoja savāktās šķembas ar elektronu mikroskopu. Sandro palīdzēja viņam, veicot ķīmiskās analīzes, bet pēc tam, noguruma mākts, iesnaudās sēdeklī.
Novāks vēl un vēlreiz aplūkoja šķembu nelīdzenās, spīdīgās šķautnes. Zem mikroskopa tās pārvērtās par rūsganām sešstūrainām šūnām, kas savijās sarežģītos mozaīkas rakstos, par zibošām balta metala dzīslām un dzelteniem caurspīdīgiem kristāliem. Kapteinis joprojām negribēja ticēt savām acīm…
Kad žilbinoši sārtā zvaigzne atkal parādījās pie melnā apvāršņa, Novāks beidzot atrāvās no mikroskopa, ieraudzīja aizmigušo Rīdu un saudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.
— Paklau, Sandro, mēs esam… nogalinājuši… dzīvu būtni… Turklāt daudz sarežģītāku un pilnīgāku par mums.
— Kā?! Ko?! — Sandro plaši iepleta acis. — Vai tiešām «torpēdā»?…
— Nē, nevis «torpēdā»! — Novāks viņu pārtrauca. — To mums vajadzēja iedomāties jau agrāk… Pašas «torpēdas» ir dzīvas būtnes… Un nekādu citu uz šīs planētas droši vien nav!
… Ekrāns nodzisa. Kinograma bija izskatīta. Lo un Patriks klusēdami sēdēja zvaigžņu kuģa aptumšotajā kabīnē. Abi domāja par Zemi. Un abi baidījās ar vārdiem izjaukt svinīgo, mazliet skumjo noskaņojumu. Nemitīgā darbā, nepārtrauktā jaunu iespaidu plūsma astronautiem bieži neatlika vaļas domāt par Zemi. Bet tagad, kad viņi bija noskatījušies pašu sastādīto raidījumu, abus pārņēma neizsakāmas ilgas… Nē! Nekāds kondicionēts gaiss nevar aizstāt sveķainu celmu, vēja apdvestu skuju un saules sasildītu zāļu smaržu; nekādi miljardi kosmisko kilometru, kas nolidoti gandrīz vai ar gaismas ātrumu, nespēj aizstāt ielu, pa kuru var soļot vienkārši, nesteidzīgi un tāpat vien uzsmaidīt pretimnācējiem; nekāds, pat visracionālākais un glītākais zvaigžņu kuģu iekārtojums nevar aizvietot cilvēkam Zemes maigo un neapvaldīto, kluso un spilgto, izšķērdīgo un vareno skaistumu…
— Nez kā tur klājas manam dēlēnam?… — Patriks sapņaini ierunājās. — Kad atgriezīšos, viņš taču būs jau pieaudzis…
— Atmet šīs domas, — Lo neiecietīgi attrauca. — Labāk padomāsim, vai kinograma dos viņiem pietiekamu priekšstatu par mums? Vai to nevajadzētu vēl papildināt?
— Liekas, pietiks… — Patriks piecēlās. — Interesanti, kāpēc kapteinis neļāva pārraidīt Saules sistēmas kosmiskās koordinātes?
Kinograma, kuru abi astronauti skatījās veselu stundu, Dīvainās planētas iemītniekiem tika pārraidīta nepilnā minūtē. «Fotona-2» antenas izstaroja elektromagnētiskos viļņus uz visām planētas malām. Lo Vejs, kas pēc daudziem novērojumiem zināja, cik straujš ir šo dīvaino būtņu dzīves ritms, vairākas reizes atkārtoja raidījumu, tad ieslēdza uztvērēju un sāka gaidīt.
Pagāja dažas minūtes, bet ekrāni joprojām palika tukši. Pēkšņi kabīnes grīda viegli sašūpojās. Lo Vejs palūkojās pulkstenī. Acīm redzot, zvaigžņu kuģa elektromagnētiskā katapulta uzņēmusi Novaka un Rīda izlūkraķeti, kurai tieši šajā laikā vajadzēja atgriezties no kārtējā lidojuma.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Zilā planēta»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Zilā planēta» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Zilā planēta» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.