A. Strugacki - Zilā planēta

Apmēram mēnesi vēlāk institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Vedeņejevs satika Komļinu vientuļā parka alejā. Laboratorijas vadītājs sēdējis uz sola un, palaikam ieskatīdamies biezā grāmatā, pusbalsī kaut ko murminājis. Pēkšņi profesors aizcirtis grāmatu, pasniedzis to Vedeņejevam un palūdzis uz labu laimi atšķirt kādu lappusi. Kad Vedeņejevs to izdarīja, Komļins uzmetis lappusei ašu skatienu un skaidrā, skanīgā balsī sācis runāt.

Pagāja krietns brīdis, iekams Vedeņejevs attapās un saprata, ka profesors lasa no galvas. Komļins nebija izlaidis vai sajaucis nevienu vārdu!..

Tomēr vēl dīvaināki šķita notikumi, kas risinājās institūtā burtiski dažas stundas pirms nelaimes gadījuma.

Tajā vakarā Komļins bija lieliskā omā. Jautrs un asprātīgs kā reti kad, viņš apņēmās nodemonstrēt Gorčinskim un trim laborantēm — Ļenai, Dusjai un Katjai — dažus burvju trikus.

— Ļenočka, — viņš sacīja, — es tūlīt uzminēšu, ko tu paslēpsi galda atvilktnē.

No trim priekšmetiem Komļins uzminēja divus. Dusjai radās aizdomas, ka viņš paslepus tomēr skatījies, un meitene sāka viņu izsmiet. Tad profesors apgalvoja, ka bez jebkādām kustībām nodzēsīs degošu sērkociņu. Dusja nekavējoties nolēma pārbaudīt to. Viņa nostājās istabas kaktā — desmit soļu no Komļina un iededzināja sērkociņu. Bet sērkociņš, tikko uzliesmojis, nodzisa. Visi izbrīnījušies palūkojās uz profesoru.

— Jums nu gan ir plaušas! — viena no laborantēm sajūsmā iesaucās.

Pēc tam Komļins palūdza, lai viņam ar kabatas lakatu aizsien muti. Kad tas bija izdarīts, Dusja uzrāva sērkociņu, un atkal sērkociņš tai pašā mirklī nodzisa.

Skatītāju izbrīnai vairs nebija robežu. Bet Komļins smiedamies norāva apsēju, sameklēja volframa spirālīti un, cieši uzlūkodams, nolika to uz galda. Spirāle jocīgi iedrebējās un kā dzīva sāka rāpot pa stiklu. Visi, protams, bija ārkārtīgi pārsteigti, un Gorčinskis uzplijās profesoram, lai izstāsta, kā to dara. Taču Komļins kļuva nopietns un lūdza uzdot viņam sareizināt dažus vairākzīmju skaitļus.

— Varbūt pareizināsiet sešsimt piecdesmit četri ar divsimt trīsdesmit vienu un vēl ar sešpadsmit… — Katja bikli ieminējās.

— Pierakstiet! — Komļins sasprindzinātā balsī pavēlēja un ātri noskaitīja: — Četri — astoņi — viens — septiņi — viens — četri — divi… No labās uz kreiso.

Neteicis vairs ne vārda, viņš iegāja ģeneratora telpā un aizcirta durvis. Labu laiku visi klusēja. Profesors nez kādēļ pēkšņi bija licies bāls un noguris. Bet tad Gorčinskis paziņoja, ka uzdevums atrisināts pa reizi. Tiešām, ja nosauktos ciparus lasīja no labās puses uz kreiso, tad iznāca divi miljoni četri simti septiņpadsmit tūkstoši simt astoņdesmit četri!

Meitenes tovakar strādāja laboratorijā līdz pulksten desmitiem, un Gorčinskis viņām palīdzēja. Komļins ārā vairs nerādījās. Bet nākamajā rītā ātrās palīdzības mašīna aizveda viņu uz slimnīcu…

Komļina trīs mēnešu ilgā darba oficiālais rezultāts bija ārstniecības metode, kas balstās uz smadzeņu apstarošanu ar neitrīno kūlīšiem. Sī metode pati par sevi, bez šaubām, ir ļoti interesanta. Bet kāds gan tai sakars ar Komļina savainoto roku? Kāds sakars ar viņa fenomenālo atmiņu, ar visiem šai vakarā demonstrētajiem trikiem?

— Slēpa… No visiem slēpa… — inspektors murmināja. — Nebija pārliecināts? Vai arī baidījās sagādāt biedriem nepatikšanas? Sarežģīta, ļoti dīvaina lieta…

Uz televizora ekrāna parādījās sekretāres seja.

— Piedodiet, biedri Ribņikov, — sekretāre sacīja. — Ieradies biedrs Gorčinskis.

Atbrīvodams ceļu institūta direktoram, kabinetā sāniski iespraucās prāva auguma melnmatis rūtainā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Kaut gan ienācēja pakausi varēja redzēt tikai īsu mirkli, inspektors paspēja ievērot taiJUdivus apaļus plikumus. Tad rūtainā krekla īpašnieki pagriezās, un inspektors ieraudzīja padrūmu seju, ko rotāja nelielas, kuplas ūsas.

Direktors apsēdās pie loga. Gorčinskis nostājās inspektora priekšā.

— Lūdzu… — inspektors norādīja uz krēslu.

— Paldies, — laborants apsēdās, nolika lielās, sastrādātās plaukstas uz ceļiem un aizdomīgi pablenza uz klātesošajiem.

— Gorčinskis? — inspektors jautāja.

— Aleksandrs Gorčinskis.

— Ļoti patīkami. Ribņikovs, Darba aizsardzības pārvaldes inspektors.

— Prie-cājos, — Gorčinskis uzsvērti stiepa balsienus.

— Ja nemaldos, Komļina «personiskais» laborants?

— Nezinu, kā šāds tituls jāsaprot. Es esmu Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas darbinieks.

Inspektors pašķielēja uz direktoru, kura acu kaktiņos, šķiet, iedzirkstījās sarkastisks smīns.

— Tā, — Ribņikovs sacīja. — Ar ko jūs nodarbojāties pēdējos trīs mēnešus?

— Ar neitrīno akupunktūru.

— Vai nevarētu sīkāk?

— Ir referāts, — Gorčinskis kā skaldit noskaldīja. — Tur viss uzrakstīts.

— Un tomēr es palūgtu jūs mazliet sīkāk pastāstīt par savu darbu, — inspektors ļoti mierīgi teica.

Dažas sekundes viņi uzlūkoja viens otru. Pēc tam laborants lēni piemiedza acis.

— Kā vēlaties, — viņš noducināja. — Var arī sīkāk. Laboratorijā tika pētīta koncentrētu neitrīno kūlīšu iedarbība uz galvas smadzeņu balto un pelēko vielu, kā arī uz izmēģinājuma dzīvnieku organismu visumā. Vienlaikus ar patoloģisku un citu izmaiņu reģistrēšanu tika izdarīti biostrāvu mērījumi, kā ari neiroglobulīna un neirostromīna relatīvo daudzumu analizēs…

«Nu, pagaidi tikai, gan es tev rādīšu…» inspektors klusībā nodomāja.

— Sakiet, biedri Gorčinski, — kas jums īsti noticis ar rokām? — viņš jautāja, negaidīti pāriedams uzbrukumā.

Gorčinskis neviļus sakustējās, it kā gribētu paslēpt saskrambātās, rētām pārklātās rokas, taču tūdaļ pat nomierinājās un tikai sažņaudza milzīgās dūres.

— Pērtiķis saskrāpējis…

— Jūs eksperimentējāt ar dzīvniekiem?

— Jā, es eksperimentēju tikai ar dzīvniekiem, — Gorčinskis atbildēja, tikko manāmi uzsvērdams vardu «es».

— Kas notika ar Komļinu pirms diviem mēnešiem? — inspektors turpināja uzbrukt.

Gorčinskis paraustīja plecus.

— Neatceros.

— Es jums atgādināšu. Komļins savainoja roku… Kā tas notika?

— Savainoja, un diezgan! — Gorčinskis atcirta.

— Gorčinski! — direktors brīdinoši iesaucās.

— Tā, tā, — inspektors pašūpoja galvu. — Jūs laikam esat pārliecināts, ka gribu no jums izspiest atzīšanos, kas varētu kaitēt Komļinam… vai jums, vai arī kādam citam. Patiesībā viss izskaidrojams daudz vienkāršāk. Es diemžēl esmu radiooptiķis un nevis fiziologs. Tomēr pavirši spriest es nedrīkstu. Un šajā darbā neesmu iecelts, lai fantazētu… Bet, tiklīdz jums kaut ko jautā, jūs uzvedaties kā histēriska vecmeita. Kaunieties!

Iestājās klusums. Un pēkšņi direktors saprata, kur slēpjas šī neatlaidīgā cilvēka spēks. Acīm redzot, to saprata arī Gorčinskis.

— Ko jūs vēlaties zināt? — viņš aizsmakušā balsī vaicāja.

— Kas ir neitrīno akupunktūra?

— Tā ir profesora Komļina ideja. Dažu smadzeņu garozas iecirkņu apstarošana ar neitrīno kūlīšiem izraisa, jeb pareizāk, krasi pastiprina organisma pretošanās spējas. Aplipināti vai saindēti suņi izveseļojās pēc divām trim procedūrām. Te ir zināma līdzība ar adatu terapiju — seno ķīniešu ārstniecības metodi. Tikai adatu šajā gadījumā aizstāj neitrīno kūlītis. Līdzība, protams, tīri ārēja…