Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Bet, ja 1923. gada pavasarī Vācija būtu vēlējusies Rūras baseina ieņemšanu izmantot par ieganstu sava militārā spēka atjaunošanai, tai vispirms vajadzēja likt vācu nācijas rokās garīgos ieročus, t.i., tai sākumā vajadzēja nostiprināt savas tautas gribu un iznīcināt tos, kas sistemātiski demoralizē mūsu nacionālo spēku.

Jebkura doma par patiesu pretošanos Francijai būtu vislielākais neprāts, ja tūlīt pat netiktu uzsākta nesamierināma cīņa pret tiem, kas pirms pieciem gadiem mūsu armijai deva triecienu no aizmugures un neļāva tai cīņu beigt ar uzvaru. Tikai buržuāziskie muļķīši varēja aizdomāties līdz neticamajai idejai, ka marksisms tagad ir ieguvis citu seju un salašņās, kas 1918. gadā pilnīgi aukstasinīgi samina 2 miljonus līķu, 1923. gada pavasarī pēc iesēšanās valdības krēslos pēkšņi ir modusies nacionālā sirdsapziņa utt. Mūsu buržuāzija, lai cik neticami tas arī nebūtu, atbalstīja tieši šo bezjēdzīgo ideju. Pēc tās domām, bijušajiem noziedzniekiem tagad bija jāpārvēršas cīnītājos par Vācijas brīvību!

īstenībā marksistu kungi, protams, to pat nedomāja darīt. Tāpat kā hiēna nekad nepametīs maitu, ari marksists nekad nepārtrauks nodot dzimteni. Parasti šādos gadījumos iebilst, ka daudzi vācu strādnieki savulaik labprāt esot atdevuši dzīvību par Vāciju. Ļoti muļķīgs iebildums! Protams, ka vācu strādnieki to darīja! Taču ne internacionālie marksisti! Ja 1914. gadā vācu strādnieki pēc savas pārliecības būtu bijuši marksisti, mēs karu būtu zaudējuši trīs nedēļu laikā. Tādā gadījumā Vācija jau būtu sagrauta, kad mūsu pirmais kareivis spertu kāju uz svešas zemes. Nē, tas, ka 1914. gadā vācu tauta bija spējīga cīnīties, liecina tikai par to, ka marksisma čūla vēl nebija paspējusi iet dziļumā. Bet Vācijas lieta kļuva arvien ļaunāka un ļaunāka, jo turpmāko mēnešu un gadu laikā vācu strādnieks un vācu kareivis atkal pievērsās marksistiskajiem vadoņiem.

Ja kara sākumā mēs būtu ar indīgām gāzēm noslāpējuši šos 12-15 tūkstošus ebreju vadoņu, kas maitā mūsu tautu, — tāpat kāpēc tam gāzu uzbrukumos frontē aizgāja bojā simtiem un tūkstošiem mūsu labāko dažādu profesiju vācu strādnieku, — tad miljoniem cilvēku lielais upuris kaujas laukos nebūtu bijis veltīgs. Gluži pretēji, ja savlaicīgi būtu likvidēti šie 12 tūkstoši blēžu, varbūt mēs būtu izglābuši veselu miljonu godīgu vāciešu, kuru dzīve nākotnē būtu nesusi Dzimtenei vērtīgus augļus. Taču buržuāziskā "valstiskā gudrība" ari šajā ziņā parādīja sevi jau ierastā gaismā.

Buržuāziskie valsts vadītāji aukstasinīgi, ar aci nepamirkšķinot, sūtīja uz nāves laukiem miljoniem un miljoniem vāciešu, taču nevarēja tikt galā ar 12 —15 tūkstošiem nodevēju, spekulantu, augļotāju un krāpnieku, jo pietrūka dūšas. Viņi uzskatīja šo neliešu dzīvības par nacionālu svētumu vai par kaut ko neaizskaramu. Tiešām nav saprotams, par ko šajā buržuāziskajā pasaulē ir jābrīnās vairāk: par trulumu, vājumu, gļēvulību vai par sen jau sapuvušo "pārliecību". Šo šķiru pats liktenis ir lēmis iznīcībai; tikai ir žēl, ka tā rauj sev līdzi bezdibenī veselu tautu.

1923. gadā varēja atkārtoties 1918. gada situācija.

Lai kādu pretošanās veidu arī neizvēlētos Vācija, vienalga pirmais panākumu priekšnosacījums būtu iznīcināt marksisma indi mūsu tautas organismā. Uzskatu, ka Vācijā jebkuras īsteni nacionālas valdības pats pirmais uzdevums tobrīd bija atrast spēkus, kas būtu iedrošinājušies pieteikt marksismam iznīcinošu karu, un attīrīt šiem spēkiem ceļu. īsti nacionāla valdība nevarēja uzskatīt par savu uzdevumu atkārtot agrāko muļķīgo frāzi par "klusumu un mieru" tādā brīdī, kad ārējais ienaidnieks dod tēvzemei iznīcinošu triecienu, bet iekšējais ienaidnieks uz katra soļa turpina graujošo darbību zemes iekšienē. Nē, īsti nacionāla valdība tādā situācijā būtu meklējusi nekārtību un nemieru, lai tikai nemierīgajos apstākļos tauta patiešām varētu pilnīgi un galīgi izrēķināties ar saviem nāvīgajiem marksistiskajiem ienaidniekiem. Ja valdība to neizdarīja, tad jebkura doma par kaut kādu pretošanos nozīmēja vistīrāko neprātu.

Noslēgt rēķinus, kuriem ir patiesi vēsturiska vispasaules nozīme, protams, nav iespējams, izmantojot shēmu, ko izstrādājuši mūsu slepenpadomnieki vai vecie sausiņi, kas sēž ministru krēslos. Tādas lietas ir paveicamas tikai un vienīgi cīņā, jo cīņa ir mūžīgais mūsu dzīves likums. Vācijai vajadzēja apzināties, ka arī visasiņainākajos pilsoņu karos bieži vien dzimst vesels, tēraudciets tautas organisms, bet mākslīgi lolots miers noved pie pūšanas un ļaundabīga sairuma. Tautas liktenis nav risināms ar "smalkiem" cimdiem rokās. 1923. gadā galvenais uzdevums bija visbrutālākajā veidā nožņaugt marksisma hidru, kas sistemātiski saēda tautas spēkus. Ja tas būtu izdevies, tikai tad un vienīgi tad varētu teikt, ka gatavošanās izrādīt aktīvu pretošanos Francijai patiesi var dot kādu labumu.

Toreiz veltīgi centos pārliecināt vismaz tā saucamās nacionālās aprindas par stāvokļa nopietnību; un ja mēs atkārtosim 1914. gada kļūdas, atkārtosies arī 1918. gada atrisinājums. Es veltīgi strīdējos līdz aizsmakumam. Lūdzos, lai mums tiktu dota iespēja atklāti cīnīties ar marksistiem un attīrīt ceļu. Visi, ieskaitot toreizējo bruņoto spēku šefu, izlikās, it kā zinātu citu, labāku ceļu. Pēc neilga laika viņi, protams, nonāca kapitulācijas priekšā; tā bija visbriesmīgākā kapitulācija, kāda nekad nav bijusi.

Ar visām dvēseles stīgām toreiz sapratu, ka vācu buržuāzijas misija ir beigusies, un tā vairs nav spējīga atrisināt nevienu lielu uzdevumu. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka visas šīs buržuāziskās partijas runā pretī marksismam tikai konkurences apsvērumu dēļ, bet īstenībā nevēlas marksismu iznīcināt. Iekšēji tās jau sen ir samierinājušās ar domu, ka tēvzeme ir mirusi. Viņu darbību vadīja tikai viena vēlēšanās, t.i., saglabāt savu vietu pie bēru galda. Tikai tādēļ tās vēl bija spējīgas "cīnīties".

Man atklāti jāatzīst, ka tieši šajā laikā sāku dziļi un patiesi cienīt to lielo cilvēku, kas karsti mīlēdams savu tautu, nesamierinājās ar Itālijas iekšējiem ienaidniekiem, bet nolēma panākt un panāca, lai šis ienaidnieks tiktu iznīcināts ar visiem iespējamajiem līdzekļiem un visos iespējamos veidos. Musolīni ir iekarojis sev izcilu vietu cilvēces vislielāko garu vidū un ir panācis to tieši ar savu apņēmību nedalīt varu ar marksistiem Itālijā. Iznīcinot internacionālismu, Musolīni paglāba savu tēvzemi no marksisma briesmām. Cik nožēlojami gan ir mūsu valstiskie punduri salīdzinājumā ar šo patiešām lielo valstsvīru!

Cik pretīgi ir dzirdēt, kā šīs politiskās nulles rupji un neaudzināti izturas pret cilvēku, kurš stāv tūkstošreiz augstāk par viņiem! Cik sāpīgi ir apzināties, ka tas notiek valstī, kuras priekšgalā vēl pirms pusgadsimta bija tāds vadonis kā Bismarks!

Šāda buržuāzijas noskaņojuma dēļ un tāpēc, ka valdība nolēma saudzēt marksistus, jebkādas aktīvas pretošanās liktenis 1923. gadā Rūras baseinā bija jau iepriekš izlemts. Cīnīties pret Franciju, ja mūsu pašu rindās atradās nāvīgi ienaidnieki, būtu vislielākais neprāts. Demonstratīvā cīņa, kāda toreiz notika, bija vistīrākā acu apmānīšana. Tai tikai vajadzēja nedaudz izdabāt nacionālistiskajiem elementiem Vācijā, nomierināt "verdošo tautas dvēseli" un vienkārši apmānīt mazpieredzējušos cilvēkus. Ja šie kungi patiešām būtu ticējuši tam, ko viņi dara, tie nevarētu nesaprast, ka tautas spēks vispirms slēpjas nevis ieročos, bet gan cīņas gribā; pirms ārējo ienaidnieku uzvaras jāiznīcina iekšējais ienaidnieks. Citādi būs posts tautai, kas nav izcīnījusi uzvaru jau pirmajā kaujā. Ja iekšējais ienaidnieks nav iznīcināts, tad, tiklīdz pie apvāršņa parādīsies pirmie iespējamās sakāves vēstneši šajā cīņā, iekšējais ienaidnieks pacels galvu, demoralizēs mūsu spēku un palīdzēs ārējam ienaidniekam sakaut mūs pilnīgi.