Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

* * *

1922. - 1923. gada ziemā visiem noteikti vajadzēja saprast, ka Francija arī pēc miera noslēgšanas ar dzelžainu neatlaidību turpinās tiekties uz mērķiem, kurus tā bija izvirzījusi sākumā un pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas bija īstenojusi tikai daļēji. Vai gan kāds patiesi noticēs, ka četrarpus gadus Francija ir nesusi vissmagākos upurus un nav žēlojusi savas asinis, lai pēc tam piedzītu noteiktās reparācijas par nodarītajiem zaudējumiem.

Jautājums par Elzasu un Lotringu viens pats nevarēja frančos modināt tādu enerģiju. Ja karojot tika sasprindzināti spēki, tad viņi to darīja tikai tādēļ, ka Elzasas un Lotringas problēma bija tikai tās lielās politiskās programmas daļa, kuru savos karogos raksta Francijas ārpolitiķi. Kas tad šajā lielajā programmā ir galvenais? Ir skaidrs, ka tā ir Vācijas saskaldīšana daudzās mazās valstiņās. Par to arī īstenībā cīnījās šovinistiskā Francija; tas viņai nebūt netraucēja savu tautu pārvērst par starptautiskās ebreju apvienības kalponi.

Francija patiešām arī būtu sasniegusi šo mērķi, ja vien — kā Parīze to sākumā cerēja — visa cīņa notiktu Vācijas teritorijā. Kaut vai uz īsu brīdi iedomāsimies, ka pasaules kara asiņainās kaujas būtu notikušas nevis pie Sommas, nevis Flandrijā, nevis pie Artuā, nevis pie Varšavas un Ivangorodas, Kovno, Rīgas utt., bet gan Vācijā — Rūras baseinā, pie Mainas, Elbas, Hanoveras, Leipcigas, Nirnbergas utt. Mēs būtu spiesti atzīt, ka šajā gadījumā nebūtu izslēgta Vācijas sadrumstalošana. Būtisks ir jautājums, vai mūsu jaunā federatīvā valsts būtu spējusi četrarpus gadus izturēt tādu pārbaudījumu, kāds bija pa spēkam Francijai, kurā ir viens milzīgs centrs — Parīze un centralizācijas tradīcijas gadsimtu garumā. Tas, ka šī milzīgā cīņa notika ārpus tēvzemes robežām, ir mūsu vecās armijas nemirstīgs nopelns un ārkārtīga laime visai Vācijas nākotnei. Esmu stingri pārliecināts, ka, ja viss būtu noticis citādi, mums vairs nebūtu Vācijas, bet būtu tikai saujiņa atsevišķu "vācu valstiņu". Man bieži iedrebas sirds iedomājoties, ka tāda perspektīva bija pilnīgi iespējama. Tikai padomājot, pie kā tas varēja novest, prātā nāk secinājums, ka mūsu kritušo draugu un brāļu asinis tomēr nav lijušas pavisam veltīgi.

Tādējādi Francijas izvirzītais mērķis šajā karā netika īstenots. Tiesa, 1918. gada novembrī Vācija piedzīvoja sagrāvi zibens ātrumā. Tomēr brīdī, kad valsts iekšienē notika katastrofa, vācu armijas vēl arvien atradās naidīgo valstu teritorijā, kas atradās tuvu to vissvarīgākajiem centriem. Francijas pirmās rūpes tobrīd bija ne tik daudz pilnīga Vācijas saskaldīšanas panākšana, kā Francijas un Beļģijas teritorijas ātrāka atbrīvošana no vācu armijām. Tādējādi, beidzoties karam, Parīzes valdība vispirms sāka rūpēties par to, lai vācu armijas tiktu atbruņotas un pēc iespējas ātrāk nosūtītas uz Vāciju. Tikai pēc tam Francijas valdība varēja domāt par karā izvirzīto mērķu sasniegšanu, kuru vārdā arī tika sākta visa šī cīņa. Taču šajā ziņā Francija bija zināmā mērā paralizēta. Anglija savukārt jau tobrīd varēja uzskatīt, ka savus mērķus karā ir sasniegusi pilnīgi. Tā bija panākusi, ka Vācija zaudē savu koloniālo un tirdzniecības varenību un kļūst par otrā ranga valsti. Anglija nebūt nebija ieinteresēta pilnīgi un galīgi iznīcināt Vāciju kā vienotu valsti. Gluži pretēji, Anglija nevarēja nevēlēties, lai Vācijas personā kontinentā tomēr paliktu pietiekami spēcīgs Francijas sāncensis. Tādēļ ari Francijas valdībai ar enerģiskas politikas palīdzību miera laikā nācās censties, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kādi bija izvirzīti karā. Lūk, tāpēc ari Klemanso pazi­ņojums, ka miers viņam nozīmē tikai kara turpinājumu, nebija tikai tukši vārdi.

Franči nolēma, ka viņiem ir palicis tikai viens ceļš, t.i., sistemātiski un nelokāmi dot triecienu mūsu valstij ikreiz, kad vien rodas tāda izdevība. Nemitīgi pieprasot pilnīgu Vācijas atbruņošanu, no vienas puses, un izsakot laupītkāras ekonomiskās prasības, no otras puses, Francija sistemātiski grauj mūsu valstisko vienotību. Vācijā pamazām atmirst nacionālā goda jūtas, un uz šī fona gan ekonomiskais jūgs, gan arī mūžīgais trūkums var izraisīt ļoti bīstamas politiskas sekas. Ja šāds politisks jūgs un ekonomiska laupīšana turpinātos 10-20 gadus, tas nenovēršami iznīcinātu pat visstiprāko valsts organismu. Tad Francijas karā nesasniegtais mērķis būtu ticis īstenots šādā veidā.

1922. - 1923. gada ziemā Francijas īstie nodomi bija pilnīgi skaidri. Vācijai bija tikai divas iespējas: vai nu mūsu valsts organisms būs tik izturīgs, ka Francija izlauzīs zobus, vai mēs izšķirsimies par aktīvu pretošanos, izmantosim ļoti pārliecinošu iemeslu, pārorientēsim mūsu valsts kuģi (no kā agri vai vēlu tāpat neizbēgt) un pagriezīsim to tieši pret ienaidnieku. Šī iespēja, protams, nozīmē cīņu uz dzīvību un nāvi. Dzīvību varētu saglabāt tikai tādā gadījumā, ja mums jau iepriekš būtu izdevies izolēt Franciju tādā mērā, ka šis otrs karš vairs nebūtu Vācijas karš pret visu pārējo pasauli, bet gan Vācijas aizsargāšanās pret Franciju kā draudu visai pasaulei.

Tāds ir jautājums. Esmu nelokāmi pārliecināts, ka agri vai vēlu būs tieši šis otrs gadījums. Nekad nenoticēšu, ka Francijas nodomi attiecībā uz mums var mainīties. Nenoticēšu tādēļ, ka šie nodomi galu galā pilnīgi atbilst franču nācijas pašsaglabāšanās interesēm. Ja pats būtu francūzis un Francijas varenība man būtu tikpat dārga, cik svēta man tagad ir Vācijas varenība, es galu galā rīkotos tieši tāpat kā Klemanso. Francija pakāpeniski zaudē savus iedzīvotājus, tā zaudē rases ziņā labākos elementus. Tādos apstākļos izmirstošā franču nācija savu nozīmi zemes virsū var saglabāt tikai tad, ja Francijai izdosies sadrumstalot Vāciju. Francijas ārpolitika var mainīties tūkstošiem reižu, bet galarezultātā tās galvenie ceļi vienmēr vedīs vienā un tajā pašā virzienā: Vācijas sadrumstalošanas plāns nevar nepalikt tās kvēlāko un slēptāko centienu priekšmets. Mūsuprāt, šādos apstākļos būtu pilnīgi aplami domāt, ka patiešām pasīva taktika, kas virzīta vienīgi uz to, lai kaut kā noturētos, nekādos apstākļos ilgi nevar būt lietderīga, ja Francija aktīvi un nelokāmi turpina īstenot savu līniju. Līdz tam laikam, kamēr mūžīgo konfliktu starp Vāciju un Franciju risināsim tikai aizsardzības formā, tas īstenībā nekad netiks atrisināts. Rezultāts būs tikai viens, t.i., ar katru gadsimteni Vācija zaudēs vienu pēc otras arvien jaunas un jaunas pozīcijas. Paraugieties uz izmaiņām, kādas kopš 12. gadsimta notikušas ar mūsu valodas izplatības robežām, un jūs pārliecināsieties, cik grūti ir rēķināties ar panākumiem, ja mūsu nostāja un ievirze jau nesusi mums tik milzīgus zaudējumus.

Ir jāpanāk, lai Vācija pilnīgi un pavisam skaidri saprastu, ka tās dzīvotgriba nedrīkst aprobežoties vienīgi ar pasīvu aizsargāšanos. Jāsaprot, ka mums beidzot ir jāsakopo visi savi spēki aktīvai cīņai pret Franciju, proti, pēdējai un izšķirošai kaujai. Jāpanāk, lai mēs, vācieši, skaidri un precīzi noformulētu lielos galamērķus, kurus centīsimies sasniegt šajā kaujā. Tikai tad mēs patiešām varēsim šo lietu novest līdz galam un izbeigt mūžīgo un neauglīgo cīņu starp Vāciju un Franciju, kas mums maksājusi jau tik daudz upuru. Tas, protams, var notikt tikai ar nosacījumu, ka Francijas iznīcināšanā Vācija saskata tikai līdzekli, kas vēlāk dos vācu tautai iespēju iekarot jaunas teritorijas citā vietā. Pašreiz Eiropā ir tikai 80 miljoni vāciešu! Mūsu ārpolitiku varēs saukt par pareizu tikai tad, ja dažu desmitu gadu laikā Eiropas kontinentā dzīvos ne mazāk par 250 miljoniem vāciešu un turklāt nevis šaurībā kā fabriku kūliji, kas strādā citu valstu labā, bet gan kā zemnieki un strādnieki, kuri viens otru papildina radošā darbā.