Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

1922. gada decembrī Vācijas un Francijas attiecības atkal saasinājās ļoti draudoši. Francija nolēma izmantot jaunu, briesmīgu izspiešanu un, lai to īstenotu, tai ķīlas vietā ievajadzējās sagrābt vēl vairākas vācu teritorijas. Pirms kārtējās ekonomiskās laupīšanas Francijai vajadzēja uz mums izdarīt jaunu politisku spiedienu. Lai būtu vieglāk pakļaut "ietiepīgo" vācu tautu smagākam jūgam, franči uzskatīja par nepiecie­šamu sagrābt vienu no mūsu svarīgākajiem nervu centriem. Rūras baseina sagrābšanas mērķis bija ne tikai pilnīgi sadragāt Vācijas morālo mugurkaulu, bet radīt mums arī tādas saimnieciskas grūtības, kas mudinātu uzņemties jebkuras, pat vissmagākās saistības. Francija bija izvirzījusi uzdevumu — noliekt pie zemes un salauzt Vāciju. Kas notika? Vispirms Vācija saliecās, lai vēlāk salūztu pavisam!

Tajā laikā, kad franči ieņēma Rūras baseinu, liktenis vācu tautai būtībā vēlreiz pasniedza roku, dodot zināmu atdzimšanas iespēju. Pirmajā brīdī Rūras baseina ieņemšana mums šķita ārkārtīgi liela nelaime. Apskatot šo lietu tuvāk, izrādījās, ka šis notikums būtībā slēpj sevī daudzsološu iespēju reiz par visām reizēm pielikt punktu visām vācu tautas ciešanām.

Tad, kad Francija ieņēma Rūras baseinu, pirmo reizi patiesi notika iekšēja Anglijas un Francijas atsvešināšanās.

Šis notikums radīja neapmierinātību ne tikai britu diplomātijas aprindās, kas uz savienību ar Franciju vienmēr bija raudzījušās ar aukstu aprēķinu, bet arī plašos angļu tautas slāņos. Ar šādu pavērsienu sevišķi neapmierinātas bija Anglijas saimnieciskās aprindas. Tās gandrīz necentās slēpt, ka ir ārkārtīgi satrauktas par jauno, pilnīgi neticamo Francijas pozīciju nostiprināšanos kontinentā. Izņemot Rūras baseinu, Francija ieguva Eiropā tādas militārās pozīcijas, kādu agrāk nebija pat pašai Vācijai. Francija ieguva arī tik varenas ekonomiskās pozīcijas, ka tās gandrīz nodrošināja tai monopolstāvokli. Tās rokās tagad bija nonākušas vislielākās ogļu šahtas un dzelzs raktuves Eiropā. Tas Francijai nodrošināja milzīgu varenību, jo visi zināja, ka atšķirībā no Vācijas Francija vienmēr ļoti aktīvi nodarbojās ar ārpolitiku. Kas attiecas uz franču karavīru drošsirdību un varonību, tad pasaules kara laikā Francija atkal bija atgādinājusi visai pasaulei, ka cīnīties tā prot. Pēc tam, kad Francija ieņēma Rūras baseinu, Anglijai noteikti bija jāsajūt, ka visi tās iegūtie panākumi pasaules karā sāk izkūpēt kā dūmi. Izrādījās, ka īstenībā uzvarētājs ir maršals Fošs, nevis britu diplomātija ar visu tai piemītošo darba mīlestību un enerģiju.

Arī Itālijā mainījās noskaņojums, kas attiecībā uz Franciju pēc kara beigām tāpat nebija visai jauks. Tagad nepatikas vietā radās īsts naids. Tuvojās lielais vēsturiskais brīdis, kad agrākie sabiedrotie drīz varēja pārvērsties īstos ienaidniekos. Diemžēl pie mums neatkārtojās tas, ko redzējām Balkānos, kad otrā Balkānu kara laikā pēkšņi tic izrādījās dažādās barikāžu pusēs. Ja te tā nenotika, tad tikai tāpēc, ka Vācijai nebija sava Erivera - pašā, toties bija reihskanclers Kuno.

Rūras sagrābšana pavēra frančiem lielas perspektīvas ne tikai ārpolitikā, bet ari iekšpolitikā. Liela vācu tautas daļa, kura preses ietekmē ticēja, ka Francija vēl arvien ir progresa un brīvības ceļa gājēja, atbrīvojās no šiem maldiem. 1923. gada pavasarī atkārtojās kaut kas līdzīgs 1914. gada jūlija dienām. Visi labi atceramies, ka brīdī, kad sākās karš, no vācu strādnieku galvām pēkšņi izkūpēja sapnis par tautu internacionālo solidaritāti. Visi vēl atceramies, ka toreiz vācu strādnieki nostājās kopīgā ierindā juzdami, ka tikai, saliedējot spēkus, mēs nekļūsim par daudz spēcīgāka ienaidnieka upuri. Kaut kas tamlīdzīgs varēja atkārtoties arī tad, kad franči ieņēma Rūras baseinu.

Kad franči stājās pie savu draudu īstenošanas un iesākumā bikli un piesardzīgi sāka virzīt savus pulkus uz mūsu teritoriju pusi, Vācijai bija pienākusi lielā izšķirošā stunda. Noskaņojums mainījās ļoti ātri. Ja šajā brīdī vācu tauta būtu pratusi šo noskaņojumu pārvērst nopietnā darbībā, tad Rūras baseins varēja kļūt Francijai par to pašu, par ko savulaik Napoleonam kļuva Maskava. Vācijai bija tikai divas iespējas: samierināties ar likteni un pakļauties visām prasībām vai vērst visas Vācijas skatienus uz Rūras kūpošajiem dūmeņiem un kvēlojošajām krāsnīm, iedegt visā tautā kvēlu gribu reiz par visām reizēm pielikt punktu šim kaunam un labāk uzņemties visas pagaidu cīņas šausmas, nekā bezgalīgi ciest mums lemtos šausmīgos triecienus pa padevīgi noliektu muguru.

Toreiz reihskanclera Kuno "nemirstīgais nopelns" ir vēl cita, t.i., trešā ceļa atklāšana. Vācijas buržuāzisko partiju nopelns ir vēl "nemirstīgāks". Tās traucās pa šo ceļu un pasludināja to gandrīz vai par ģeniālu.

Bet vispirms īsumā pakavēsimies pie otrā ceļa.

Ieņemdama Rūras baseinu, Francija uzkrītoši pārkāpa Versaļas līgumu. Līdz ar to Francija nostādīja sevi naidīgā pozīcijā pret daudzām valstīm, kas savulaik bija Versaļas līguma garanti. It sevišķi tas attiecas uz Angliju un Itāliju. Tagad Francija vairs nevarēja rēķināties ar to, ka šīs valstis atbalstīs tās egoistiskā sirojuma mērķus. Francijai neatlika nekas cits, kā riskēt un uzsākto avantūru novest līdz laimīgām beigām, jo Rūras baseina sagrābšana nav nekas cits kā avantūra.

Ja mums Vācijā tolaik būtu bijusi patiesi nacionāla valdība, tai būtu tikai viens ceļš, proti, tas, ko prasa gods. Ir saprotams, ka toreiz nevarējām Francijai izrādīt bruņotu pretošanos. Bet uzsākt sarunas, kad aizmugurē nav nekāda reāla spēka, bija smieklīgi un neauglīgi. Tā kā mums nebija iespēju aktīvi pretoties, tad bija muļķīgi uzskatīt, ka "mēs, lūk, nekādas sarunas neuzsāksim". Taču vēl muļķīgāk bija uzsākt sarunas, ja iepriekš nav izveidots reāls spēks, uz kura balstīties.

Mēs nebūt nesakām, ka toreizējā situācijā varējām novērst Rūras baseina ieņemšanu ar militāru pasākumu palīdzību. Tikai neprātis varētu ieteikt spert šādu soli. Tomēr vienu gan varējām izdarīt: mums vajadzēja izmantot iespaidu, kādu radīja Rūras baseina ieņemšana; kamēr Francija īstenoja savu plānu, mēs varējām un mums vajadzēja, nerēķinoties ar Versaļas aizliegumiem (jo Francija pati bija lauzusi Versaļas līgumu), izveidot militāru spēku, kas vēlāk kalpotu kā reāls arguments mūsu pārstāvju konferencē. No paša sākuma jau bija skaidrs, ka Francijas sagrābtā baseina liktenis agri vai vēlu tiks izšķirts kādā konferencē. Vai tad bija grūti iedomāties, ka mēs uz šādu konferenci varam sūtīt visģeniālākos pārstāvjus, bet viņi vienalga nevarēs neko panākt, ja viņu aizmugurē nestāvēs reāls spēks? Nieka skroderītis nevar mēroties spēkos ar atlētu. Ja mūsu pilnvarotie pārstāvji ierodas konferencē pilnīgi neapbruņoti, ir skaidrs, ka šo sacensību viņi atstās, neguvuši nekādus panākumus. Vai gan par kaunu nav uzskatāmas visas komēdijas, kas tika izspēlētas šajās konferencēs jau kopš 1918. gada? Mūs aicināja uz vienu vai otru konferenci un ņirgājoties lika priekšā jau iepriekš sagatavotus lēmumus. Mums bija ļauts parunāt par šiem lēmumiem, bet visi zināja, ka runas ir veltīgas un galu galā būsim spiesti pakļauties diktētajai gribai. Vai tad šīs visas pasaules acu priekšā spēlētās kaunpilnās komēdijas var saukt par godīgām? Uz šīm konferencēm mēs vienmēr sūtījām viduvējus un pieticīgus pārstāvjus.

Loidam Džordžam bija taisnība, kad viņš rupji un it kā ņirgājoties piezīmēja, ka "vācieši pat neprot izvēlēties sev gudrus vadoņus un pārstāvjus" (šie vārdi attiecās uz mūsu agrāko reihsministru Simonu). Taču jāatzīmē, ka ari tad, ja uz šīm konferencēm būtu sūtījuši īstus ģēnijus, kas būtu neapbruņoti, mēs tik un tā neko nevarētu uzsākt pret mūsu ienaidnieku tēraudcieto gribu.