Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Padodoties uzvarētāja žēlastībai 1918. gada novembrī, Vācija uzsāka īstenot tādu politiku, kurai, cik vien cilvēka saprātam iespējams paredzēt, noteikti bija jānoved pie pilnīgas pakļaušanās ienaidniekam. Visi vēstures piemēri liecina, ka gadījumā, ja kāda tauta bez ārkārtīgi svarīga iemesla noliek ieročus, tad vēlāk tā drīzāk būs ar mieru paciest jebkurus apvainojumus un izspiešanu, nekā atkal uzticēt savu likteni ieroču spēkam.

Cilvēciski tas ir saprotams. Ja uzvarētājs ir gudrs, tas pratīs izvirzīt savas prasības zaudētājam pa daļām. Uzvarētājs aprēķinās pareizi: ja jau tam ir darīšana ar tautu, kas zaudējusi vīrišķību, — un tāda ir jebkura uzvarētājam labprātīgi padevusies tauta, — tad vienas vai otras jaunas prasības dēļ tā neiedrošināsies ķerties pie ieročiem. Jo vairāk uzvarētā tauta ir jau padevusies izspiešanai, jo vairāk tā centīsies pārliecināt sevi par to, ka viena jauna izspiešanas gadījuma dēļ nav vērts sacelties, ja jau klusējot ir pārciestas daudz lielākas nelaimes.

Kartāgas bojāeja ir klasisks piemērs, kā lēni tiek izpildīts nāvessods veselai tautai. Tā bija bojāeja, kurā vainojama pati tauta. Šis piemērs var atbaidīt jebkuru analoģiskā situācijā nonākušu tautu.

Nepārspējami labi šī doma uz mūžīgiem laikiem ir formulēta Klauzevica grāmatā "Trīs atziņas".

Klauzevics saka: "Gļēvulīgas pakļaušanās kauna traips nav nomazgājams nekad. Šis indes piliens iesūksies tautas nākamo paaudžu asinīs, tas paralizēs vairāku paaudžu spēku un gribu".

"Pavisam kas cits ir, — Klauzevics turpina, — ja tauta savu neatkarību un brīvību ir zaudējusi asiņainā, bet godpilnā cīņā. Jau pati šī cīņa tad nodrošinās tautas atdzimšanu. Šī cīņa kā varoņdarbs pats par sevi kļūs par to sēklu, kas savulaik dzīs jaunus un kuplus asnus".

Nācija, kurai nav ne goda jūtu, ne rakstura, protams, neuzskatīs par vajadzīgu apgūt šādu mācību. Tās tautas, kas Šādu mācību atceras, vispār nevar tik zemu krist. Tikai tās, kas aizmirst vai negrib to atcerēties, piedzīvo pilnīgu krahu. Tādēļ ari nav ko cerēt, ka pār šādas gļēvulīgas pazemības aizstāvjiem pēkšņi nāks apskaidrība un viņi uzdrošināsies rīkoties citādi. Gluži pretēji, tieši šie cilvēki vienmēr būs ar rokām un kājām pret jauno mācību tik ilgi, kamēr konkrētā tauta būs pilnīgi pieradusi pie verdzības jūga, vai ari parādīsies jauns un labāks spēks, kas spēs satriekt šī nolādētā apspiedēja varu. Pirmajā gadījumā cilvēki pierod un pat vairs nejūtas sevišķi slikti. Gudrs uzvarētājs nereti uztic šādiem bezrakstura cilvēkiem vergu uzrauga amatu, kura tie labprāt uzņemas un attiecībā pret savu tautu pilda vēl nežēlīgāk, kā to darītu svešs, uzvarētāja iecelts nelietis.

Kopš 1918. gada notikumu gaita rāda, cik ļoti izplatītas Vācijā ir veltīgās cerības, ka, labprātīgi pakļaujoties uzvarētājam, mēs panāksim viņa žēlsirdīgāku izturēšanos. Tieši šīs tik izplatītās cerības ārkārtīgi ietekmē mūsu tautas masu politisko noskaņojumu un rīcību. Es uzsveru šo faktu, ja runa ir tieši par plašiem tautas slāņiem, jo vadoņi, protams, rīkojas citu apsvērumu vadīti. Kopš kara beigām valsts likteņu vadība ir ebreju rokās, kuri tagad vairs pat necenšas sevišķi slēpt savu lomu. Ja tas ir tā, tad mums ir darīšana nevis ar kaut kādu kļūdu, bet gan ar pilnīgi apzinātu nodomu pazudināt vācu tautu. Pavērojot mūsu ārpolitikas vadību no šī viedokļa, mēs pārliecināsimies, ka te nav tikai svaidīšanās no vienas puses uz otru, bet gan ļoti pārdomāta, rafinēta un aukstasinīga politika, kas kalpo ebreju pasaules iekarošanas idejām.

Kad Vācija 19. gadsimta sākumā cieta visbriesmīgāko sakāvi, tad pietika septiņu gadu (1806. - 1813.), lai Prūsija atkal celtos kājās, pilna enerģijas un apņēmības cīnīties. Tagad, pēc mūsu sakāves pasaules karā, ir pagājis tikpat ilgs laiks, taču mēs Šos gadus neesam izmantojuši; gluži otrādi, mēs esam ļāvuši vēl vairāk novājināt savu valsti.

Septiņus gadus pēc 1918. gada novembra notikumiem mēs parakstījām Lokāmo līgumu!

Notikumu gaita bija tieši tāda, kāda ir aprakstīta iepriekš: vienreiz parakstījuši apkaunojošu līgumu par pamieru, mēs vairs nespējām rast sevī pietiekami daudz spēka un drosmes, lai pretotos arvien jaunai un jaunai izspiešanai. Taču pretinieki bija pārāk gudri, lai uzreiz prasītu no mums pārāk daudz. Viņi savas prasības ierobežoja tā, lai tās neliktos pārmērīgas un nebūtu jābaidās no tūlītēja sprādziena tautas noskaņojumā. Arī šajā ziņā pretinieka domas vienmēr sakrita ar mūsu valsts vadītāju domām. Viens diktatorisks līgums sekoja otram un ikreiz mēs sevi mierinājām: ja esam uzņēmušies pildīt daudzus citus laupīšanas līgumus, tad nevaram būt pārāk sarūgtināti vienas jaunas izspiešanas dēļ, un tādēļ nav vērts uzsākt pretošanos. Lūk, jums "indes piliens", par kuru runā Klauzevics: vienreiz parādot rakstura trūkumu, mēs pakāpeniski grimstam arvien dziļāk un pazemojamies arvien vairāk. Pirms vienalga kāda jauna lēmuma pieņemšanas vienmēr atsaucamies uz slogu, ko jau esam sev uzvēluši, un nomierināmies. Šis mantojums ir īsts svina gabals, ko tauta velk līdzi un kura dēļ tā tiek pilnīgi nolemta verdzībai.

Vairākus gadus pār Vācijas galvu birst arvien jaunas pavēles par atbruņošanos, patstāvības atņemšanu, reparācijām utt. Galu galā Vācijā ir radies noskaņojums, ka Dauesa plāns ir laime un Lokāmo līgums — panākums. Šajā nelaimē ir rodams tikai viens mierinājums: var apkrāpt cilvēkus, bet nekad nevar piekukuļot debesis. Šis laiks nav guvis Dieva svētību. No tā brīža, kad tauta nostājās uz sevis pazemošanas ceļa, tā netiek vaļā no trūkuma un rūpēm. Mūsu vienīgais uzticamais sabiedrotais pašlaik ir trūkums. Liktenis arī šajā ziņā nav izdarījis izņēmumu, tas dod mums to, ko esam pelnījuši. Mēs nepratām aizstāvēt savu godu, un tagad liktenis mums parāda, ka bez brīvības un patstāvības nav arī maizes rieciena. Cilvēki ir iemācījušies klaigāt, ka vajadzīga maize, bet nāks laiks un viņi iemācīsies kliegt arī par to, ka ir vajadzīga brīvība un neatkarība. Pēc 1918. gada mūsu tautas stāvoklis bija ļoti sūrs un smags. Taču, lai cik rūgti mums arī bija, "sabiedriskā doma" ļoti nežēlīgi vajāja katru, kurš iedrošinājās pareģot to, kas pēc tam notika. Mūsu vadītāji bija vienlīdz nožēlojami un pašpārliecināti. Viņu iedomībai nebija robežu it īpaši tad, kad runa bija par netīkamu pareģotāju atmaskošanu. Papriecājieties par šiem parlamentā salīdušajiem muļķiem, par šiem sedliniekiem un cimdiniekiem (es šeit nerunāju par profesijām, tām šajā gadījumā nav nekādas nozīmes)! Šie politiskie liliputi taču pavisam nopietni rāpjas uz pjedestāla un no turienes pamāca visus vien­kāršos mirstīgos cilvēkus. Turklāt nav nekādas nozīmes, ka šāds "valstsvīrs" jau pēc dažiem mēnešiem būs iekļuvis tādos skandālos, ka ārzemēs visi par viņu smiesies. Visi redz, ka šis "darbinieks" ir galīgi apmaldījies un pats vairs nespēj saskatīt nekādu ceļu, bet nekas netraucē viņam ar augsti paceltu galvu palikt savā vietā. Jo nederīgāki izrādās mūsdienu republikas parlamenta darboņi, jo niknāk tie vajā visus, kas vēl kaut ko gaida un redz viņu "apgaismības" darbības neauglīgumu. It īpaši tiek vajāti tie, kas uzdrošinās pareģot, ka šī darbošanās arī uz priekšu ne pie kā laba nenovedīs. Kad tāds parlamenta triku meistars ir pilnīgi pienaglots pie kauna staba un nevar vairs noslēpt, ka viņa darbība ir pilnīgi izgāzusies, viņš katrā ziņā atradīs tūkstošiem iemeslu savas bezpanākumu darbības attaisnošanai. Tikai vienu gan šāds "valstsvīrs" neatzīs nekad, t.i., to, ka visu nelaimju cēlonis galvenokārt ir viņš pats.