Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Здесь есть возможность читать онлайн «Adolfs Hitlers - Mana Cīņa» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Riga, Год выпуска: 1995, ISBN: 1995, Издательство: Izdevniecība Vizītkarte, Жанр: Биографии и Мемуары, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Mana Cīņa: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Mana Cīņa»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Bibliotēkās un grāmatu veikalu plauktos ir plaši pieejami Nacionālsociālisma ideju komentāri. Izdevniecības "Vizītkarte" 1995. gadā izdotais Ādolfa Hitlera "Mana cīņa" autorizētais izklāsts latviešu valodā lasītājam dod iespēju pašam izvērtēt šādu literatūru. 1995. gadā, kad šī grāmata tika izņemta no tirdzniecības, zināmā sabiedrības daļā pastāvēja uzskats, ka Latvijas iedzīvotāji vēl nav gatavi pareizi izvērtēt šādu literatūru. Varbūt tagad ir pienācis tas laiks, kad cienītie lasītāji ir sagatavoti?

Mana Cīņa — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Mana Cīņa», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Jau Vācijas un Krievijas savienības noslēgšana pati par sevi nozīmētu, ka ir neizbēgams jauns karš, kura iznākums jau ir izlemts. Tāds karš nozīmētu vienīgi Vācijas beigas.

Turklāt vēl jāpiebilst:

1. Mūsdienu Krievijas valdnieki pavisam nedomā par to, lai noslēgtu godīgu savienību ar Vāciju, un vēl mazāk viņi domā to pildīt, ja tāda savienība tiktu noslēgta.

Nedrīkst aizmirst ari to, ka mūsdienu Krievijas varasvīri ir asinīm aptraipīti noziedznieki, cilvēces padibenes, kas, izmantojot sev labvēlīgu traģisku apstākļu sakritību, pārsteidza nesagatavotu milzīgu valsti, sagrāba to, sarīkoja asiņainu izrēķināšanos ar miljoniem vadošu inteliģentu cilvēku, faktiski iznīcināja inteliģenci un nu jau gandrīz desmit gadus pakļauj šo valsti visnežēlīgākajai tirānijai, kādu vēsture jebkad pieredzējusi. Nedrīkst arī aizmirst, ka šie valdītāji nāk no tautas, kuras raksturā apvienota zvēriska cietsirdība un nepārspējams melīgums, ka šie kungi šobrīd vairāk nekā jebkad uzskata sevi par aicinātiem aplaimot visu pasauli ar savu asiņaino kundzību. Ne uz brīdi nedrīkst aizmirst, ka internacionālā ebreju kopība, kas tagad pilnīgi tur savās rokās Krieviju, Vācijā saskata nevis sabiedroto, bet gan valsti, kurai lemts tāds pats liktenis. Kas gan noslēdz savienību ar tādu partneri, kura vienīgās intereses ir iznīcināt otru partneri?

Vispirms uzdodam jautājumu — kas gan noslēdz savienību ar subjektiem, kuriem līguma svētums ir tukša skaņa, jo šiem subjektiem nav nekā kopīga ar godu un patiesību, tie šajā pasaulē pārstāv vienīgi melus, krāpšanu, zagšanu, laupīšanu un bandītismu. Cilvēks, kas sadomātu slēgt savienību ar parazītiem, būtu līdzīgs kokam, kas slēdz "savienību" ar āmuļiem (tādu augu, kas to pašu nožņaudz).

2. Arī Vācija nav pasargāta no briesmām, par kuru upuri savulaik kļuva Krievija. Tikai buržuāziskie vientieši var domāt, ka boļševisms Vācijā jau ir iznīcināts.

Šie paviršie cilvēki pavisam nesaprot, ka runa šeit ir par spiedienu no ebreju puses, kas tiecas pēc pasaules kundzības, un šis ebreju spiediens ir tikpat dabisks kā anglosakšu nācijas spiediens, kura tāpat tiecas pēc pilnīgas kundzības zemes virsū. Anglosakši cīnās tādā veidā un ar tādiem līdzekļiem, kādi ir raksturīgi viņiem, bet ebreji cīnās ar sev raksturīgiem ieročiem. Ebreji iet savu ceļu. Viņi iefiltrējas citās tautās, ārda tās no iekšienes; ebreju cīņas ieroči ir meli, apmelošana, inde un demoralizēšana. Kad pienāk īstais brīdis, viņi paceļ savu cīņu "augstākā" pakāpē un sāk tiešu un asiņainu ienīstā pretinieka iznīcināšanu. Krievu boļševisms ir tikai jauns, 20. gadsimtam raksturīgs ebreju mēģinājums iegūt pasaules kundzību. Citos vēstures posmos šie ebreju centieni izpaudās vienīgi citā formā.

Ebreju centieni ir pārāk cieši saistīti ar šīs tautas raksturu. Ari neviena cita tauta labprātīgi neatteiksies no izplatīšanās zemes virsū un savas varas palielināšanas. Uz to var piespiest tikai ārējie apstākļi vai impo­tence, kas parādās, tautai novecojot. Bet ebreji vēl jo vairāk nekad labprātīgi neatteiksies no sava nodoma ieviest pasaulē diktatūru, viņi nekad nebūs ar mieru sevi ierobežot. Arī ar ebrejiem notiks tāpat — vai nu viņus atspiedīs atpakaļ kāds ārējs spēks, vai arī viņi sāks izmirt, un līdz ar to atmirs viņu centieni iegūt pasaules kundzību.

Mēs, rasu teorijas piekritēji, zinām, ka vienas vai otras tautas ieslīg­šana impotencē ir asins tīrības jautājums. Un tieši par asins tīrību ebreji rūpējas daudz vairāk nekā citas tautas. Tādēļ arī nav apšaubāms, ka ebreji turpinās savu drausmīgo ceļu līdz brīdim, kamēr neparādīsies kāds cits pietiekami liels spēks, kas uzsāks nežēlīgu cīņu ar ebrejiem un uz mūžīgiem laikiem šos debesu šturmētājus nosviedīs atpakaļ Lucifera valstībā.

Šobrīd boļševiku tuvākā ēsma ir tieši Vācija. Lai vēlreiz izrautu tautu no internacionālā ebreju pūķa ķetnām, jaunajai idejai jābūt spējīgai mo­dināt visus nācijas spēkus un iedvest tai nākotnes lielās misijas apziņu. Tikai tad varēsim izglābt tautu no mūsu asiņu galīgas saindēšanas. Tikai tad spēsim atmodināt spēkus, kas ilgu laiku kalpos par garantiju, lai mūs piemeklējušās katastrofas vairs neatkārtotos. Cenšoties pēc šādiem mēr­ķiem, būtu vistīrākais neprāts noslēgt savienību ar valsti, kuru vada vi­sas mūsu nākamības nāvīgākie ienaidnieki. Kā gan mēs varēsim atbrīvot vācu tautu no šiem indīgajiem apkampieniem, ja paši līdīsim tajos? Kā gan mēs varēsim vācu strādniekus atbrīvot no boļševiku ietekmes, pār­liecināt viņus, ka boļševisms ir lāsts un noziegums pret visu cilvēci, ja paši stāsimies savienībā ar boļševistiskām organizācijām, šiem elles iz­dzimumiem, un tādējādi pamatos atzīsim šīs organizācijas? Kā gan pēc tam varētu nosodīt no masām nākušo parasto cilvēku par simpatizēšanu boļševistiskiem uzskatiem, ja mūsu valsts vadītāji paši par saviem sa­biedrotajiem būtu izvēlējušies boļševistiskā pasaules uzskata pārstāvjus?

Lai ar panākumiem cīnītos pret ebreju mēģinājumiem boļševizēt visu pasauli, mums pirmām kārtām jāieņem skaidra nostāja attiecībā pret Padomju Krieviju. Velnu nevar izdzīt ar Belcebula palīdzību.

Ja tautiskajās aprindās vēl arvien ir cilvēki, kas sapņo par savienību ar Krieviju, tad mēs lūgtu viņus paskatīties apkārt un saprast, kādi spēki Vācijā atbalsta šādu plānu. Vai tad viņi neredz, ka tieši internacionālā marksistiskā prese rekomendē un atbalsta plānu par savienību ar Krieviju? Šķiet, ka ar to pašu ir pietiekami, lai saprastu, uz kurieni tas ved. No kura laika tautvāciešu nometne ir sākusi cīnīties ar ebreju piespēlētiem ieročiem?

Vecajai Vācijai esam spiesti izteikt kādu lielu pārmetumu: ārējā politikā tā visu laiku šūpojās kā svārsts, cenšoties par katru cenu, lai notiktu kas notikdams, saglabāt mieru; taču īstenībā tā tikai sabojāja attiecības ar visiem. Vecajai Vācijai nekad neesam pārmetuši, ka tā atteicās turpināt labās attiecības ar Krieviju.

Atklāti atzīstu, ka jau pirmskara laikā uzskatīju, ka Vācija būtu rīkojusies daudz pareizāk, ja būtu atteikusies no aplamās koloniālās politikas, no kara flotes veidošanas, pasaules tirdzniecības paplašināšanas un būtu stājusies savienībā ar Angliju pret Krieviju. Ja mēs laikus būtu pratuši atteikties no mēģinājumiem iekarot sev universālu ietekmi un koncentrētu spēkus uz aktīvu jaunu zemju iekarošanas politiku Eiropā, tas būtu mums nācis tikai par labu.

Es neaizmirstu visus tos nekaunīgos draudus, kādus pār Vācijas galvu sistemātiski bēra panslāviskā Krievija. Neaizmirstu arī daudzkārtējo izmēģinājuma mobilizāciju, kuru Krievija izmantoja vienīgi Vācijas kaitināšanai. Nevaru aizmirst tos noskaņojumus, kādi valdīja Krievijā jau pirms kara un tos saasināti niknos uzbrukumus vācu tautai, kādus veltīja lielā krievu prese, jūsmodama par Franciju.

Tomēr pirms paša kara sākuma mums vēl bija otrs ceļš: varēja balstīties uz Krieviju pret Angliju.

Tagad stāvoklis ir mainījies pašos pamatos. Ja pirms pasaules kara mēs varējām apslēpt apvainojumu pret Krieviju un tomēr kopā doties pret Angliju, tad tagad par to nevar būt ne runas. Vēstures pulksteņa rādītāji ir pavirzījušies daudz tālāk uz priekšu. Tuvojas brīdis, kad mūsu tautas liktenim ir tā vai citādi jāizšķiras. Visas lielās pasaules valstis konsolidējas. Lai tas kalpo mums par brīdinājumu! Mums beidzot ir nopietni jāpārdomā viss notiekošais, jāatvadās no sapņu pasaules un jā­stājas uz sūrās īstenības takas, kura vienīgā var mūs izvest uz jauna, plata ceļa.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Mana Cīņa»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Mana Cīņa» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Mana Cīņa»

Обсуждение, отзывы о книге «Mana Cīņa» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x