Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Bet. izvirzot prasības par atgriešanos pie 1914. gada robežām, mūsu buržuāzija palīdz vienīgi ienaidniekiem, jo šī prasība vieno kopīgai pretestībai visus bijušos sabiedrotos un satur kopā viņu savienību. Tikai tā var izskaidrot to. ka 8 gadus pēc pasaules kara beigām šī raibā valstu savienība, kur katrai valstij karā bija citas vēlmes un citi mērķi, vēl arvien nav sairusi. un uzvarētāju koalīcija vēl arvien ir vairāk vai mazāk vienota.

Savulaik visas šīs valstis vienādi iedzīvojās uz Vācijas sabrukuma rēķina. Bailēs no mums tās centās samierināties viena ar otru, uz laiku piemirstot savstarpējo skaudību un godkārību. Tās visas centās sadalīt savā starpā pēc iespējas lielāku mūsu mantojuma dalu, uzskatot to par labāko aizsardzību pret Vācijas atdzimšanas iespēju. Bailes no mūsu tautas spēka un sirdsapziņas pārmetumi par saviem grēkiem ir tas iemesls, kas līdz pat šim brīdim satur kopā visu šo raibo koalīciju.

Mūsu buržuāzijas rīcība nevar apvest ap stūri bijušos sabiedrotos. Par savu politisko programmu izvirzot Vācijas atjaunošanu 1914. gada robežās, mūsu buržuāziskā pasaule atbaida visus koalīcijas dalībniekus. Kāds no partneriem, kas varbūt uzskatītu, ka ir laiks saraut saites ar bijušo koalīciju, baidās to darīt, jo tam draud izolācija, kas beigās var novest pie tā, ka mēs tam uzbruksim tieši tajā brīdī, kad tas atstās koalīciju.

Lozungs par Vācijas atjaunošanu 1914. gada robežās atbaida visas valstis — uzvarētāju koalīcijas dalībnieces.

Šis lozungs ir pilnīgi bezjēdzīgs šādu apsvērumu dēļ:

1. Mums nav nekādu līdzekļu, lai patiešām panāktu šī mērķa īstenošanu, un te nelīdzēs tukšās frāzes, kas skan mūsu godājamo savienību sanāksmēs.

2. Ja arī šo mērķi varētu sasniegt, par to nudien nebūtu vērts izliet vācu tautas asinis.

Nav un nevar būt nekādu šaubu, ka par 1914. gada robežu atjaunošanu mums vajadzētu maksāt ar asinīm. Tikai pilnīgi naivi cilvēki var noticēt, ka Versaļā noteiktās robežas ir izmaināmas ar intrigu un ubagošanas palīdzību. Jau runāju par to, ka tāds ceļš prasītu, lai Vācijas vadībā būtu tāda figūra kā Taleirāns, kuras mums nav. Puse no mūsu pašreizējiem valstsvīriem ir rūdīti blēži un vienlaikus subjekti ar visai vāju raksturu. Šie cilvēki vienkārši izturas naidīgi pret mūsu tautas interesēm. Otra puse mūsu valstsvīru ir labsirdīgi, ļoti miermīlīgi un ļoti iztapīgi muļķi, kas vispār nav spējīgi paveikt kaut ko nopietnu. Bez tam jāievēro, ka vairs nedzīvojam Vīnes kongresu laikmetā. Vairs nav tas laiks, kad strīdus par robežām izšķīra firsti un viņu metreses. Mēs dzīvojam pavisam citā laikmetā, kad nežēlīgā ebreju pasaules kopiena cīnās, lai uzkundzētos visām pasaules tautām. Ebreji tur pie rīkles visas pasaules tautas un atbrīvoties no šīs rokas var tikai ar zobenu. Šos internacionālos tautu paverdzinātājus var uzvarēt tikai no jauna modušos nacionālo kaislību spēks un koncentrēta griba, un tāda cīņa nekad nenotiek bez asinsizliešanas.

Ja jānonāk pie pārliecības, ka mūsu nākotnes intereses prasa milzīgus upurus, tad neatkarīgi no politiskās gudrības apsvērumiem jau šo upuru dēļ vien vajag izvirzīt patiešām cienīgu mērķi.

1914. gada robežām nav nekādas nozīmes, ja domājam par vācu nācijas nākotni. Šīs robežas pienācīgi nenodrošināja ne pagātnes iekarojumu saglabāšanu, ne nākotnes intereses. Tās mūsu tautai nebūtu nodrošinājušas arī patiesu iekšēju vienotību, ne arī garantējušas pietiekamu iztikšanu. Šīs robežas ir pilnīgi neapmierinošas no militārā viedokļa un pilnīgi nedotu to attiecību samēru starp mums un citām pasaules lielvalstīm (precīzāk, īstām pasaules lielvalstīm), kāds mums nepieciešams. 1914. gada robežas netuvināmus Anglijai un nenodrošina mums tādu teritoriju kāda ir Amerikai. Pat Francija šajā gadījumā nezaudētu gandrīz neko no savas ietekmes uz pasauli.

Vienu gan var teikt droši: ja arī mūsu cīņa par 1914. gada robežu atjaunošanu beigtos ar labvēlīgu iznākumu, tas mums prasītu tādus upurus, ka pēc tam pietrūktu spēka cīnīties par dzīvi un patiesu mūsu nācijas diženumu. Tieši pretēji, sasnieguši šādus virspusējus panākumus, mēs vairs pat necenstos uz augstākiem mērķiem, vēl jo vairāk — varētu teikt, ka "nacionālais gods" ir glābts un ceļš uz komerciālu attīstību vismaz uz kādu laiku ir brīvs.

Nē, mēs nacionālsociālisti, noliedzam šādu jautājuma nostādni. Mēs nelokāmi centīsimies panākt savu mērķu īstenošanu ārējā politikā, lai vācu tauta uz šīs zemes iegūtu tādas teritorijas, kādas tai pienākas. Tikai cīņā par tādiem mērķiem mēs spētu nest vislielākos upurus, un tikai šajā gadījumā mēs par šiem upuriem tiksim attaisnoti Dieva priekšā, tāpat ari nākamo paaudžu priekšā. Dieva priekšā mēs būsim tīri, jo ir zināms, ka cilvēki vispār nāk pasaulē, lai cīnītos par dienišķo maizi, un viņu vietu pasaulē nenosaka vis tas, ka kāds kaut ko uzdāvinās, bet gan tas, ko viņi spēs izcīnīt ar savu prātu un vīrišķību. Nākamās paaudzes mūs attaisnos, jo, tā izvirzot jautājumu, tūkstošreiz atmaksāsies katra izlietā asins lāse. Tagadējās paaudzes, protams, būs spiestas ziedot daudzu savu dēlu dārgo dzīvību, toties tajās zemēs, kuras mēs iekarosim, nākamās zemnieku paaudzes laidīs pasaulē jaunas un spēcīgas vācu tautas dēlu paaudzes, un tas būs mūsu upuru atjaunošana. Tos valstsvīrus, kas uzņemsies atbildību īstenot mūsu ieteikto politiku, vēsture neapsūdzēs, ka viņi ir vieglprātīgi ziedojuši savas tautas asinis.

Šeit visasāk gribu vērsties pret tiem skribentiem no tautiskās nometnes, kas mūsu ieteiktajā politikā, kas paredz jaunu teritoriju iekarošanu, saskata "cilvēka svētāko tiesību pārkāpšanu" un tamlīdzīgas blēņas. Ja paklausās, ko runā šie kungi, neviļus jāsāk domāt: kādi gan režisori stāv aiz muguras šiem subjektiem? Katrā gadījumā skaidrs ir viens — prātu jaukšana, ar ko nodarbojas šie kungi, ir izdevīga tikai vācu tautas ienaidniekiem. Šo subjektu sprediķi panāk tikai to, ka noziedzīgi atslābinās mūsu lautas griba, cīnoties par savām vissvētākajām interesēm. Ir taču skaidrs, ka neviena tauta pasaulē nekad nedabūs nevienu kvadrātmetru zemes, ja balstīsies uz kaut kādām augstākām tiesībām. Tāpat kā Vācijas robežas bija un ir nejaušas, arī citu tautu robežām ir nejaušs raksturs. Visu valstu robežas ir tikai politiskās cīņas iznākums, spēku samēra rezultāts. Tikai neidejiski vai garā vāji cilvēki var uzskatīt, ka vienas vai otras valsts robežas uz mūsu planētas ir kaut kas mūžīgi nesatricināms un nepakļauts izmaiņām. īstenībā visas ir tikai pagaidu robežas. Tās ir tikai atelpas bridis, pirms sākas jauna ciņa par robežu pārdalīšanu. Šobrīd šīs robežas šķiet nesatricināmas, pēc tam tās jau var būt izmainītas.

Valsts robežas nosaka cilvēki, un paši cilvēki arī tās maina.

Ja kādai tautai ir izdevies iekarot ļoti lielas teritorijas, tas nebūt neuzliek citām tautām pienākumu uz mūžiem atzīt šo faktu par nesatricināmu. Tas tikai pierāda, ka iekarotājs konkrētajā brīdī ir bijis pietiekami stiprs, bet pārējās tautas — pārāk vājas, lai pretotos šādam iznākumam. Iekarotāja tiesības ir balstītas tikai uz spēku. Ja vācu tauta pašreiz nožēlojamā veidā ir iespiesta tik mazā teritorijā un spiesta iet pretī tik smagai nākotnei, tas nebūt nenozīmē, ka mums ar šo likteni ir jāsamierinās. Mūsu likumīgās tiesības ir sacelties pret šo kārtību. Būtu muļķīgi domāt, ka kāds augstāks spēks ir izspriedis, lai citām valstīm tiktu milzīgas teritorijas, bet mums būtu jāpakļaujas pašreizējai netaisnīgajai zemes sadalei. Arī tā zeme, uz kuras pašreiz dzīvojam, nav mums kā dāvana nokritusi no debesīm, to mūsu senči ir ieguvuši smagā cīņā. Tāpat būs arī nākotnē: teritorijas mēs nesaņemsim no minētās sugas skribentiem kā dāvanu, bet tās mēs iegūsim tikai smagā cīņā ar ieročiem rokās.