Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Jau tagad ebreju rokās atrodas mūsdienu Eiropas valstis. Viņi pārvērš šīs valstis gļēvos ieročos, izmantojot vai nu tā saucamās rietumu demokrātijas metodi, vai arī tiešas pakļaušanas metodi, kurai ir krievu boļševisma forma.

Taču ebreju rokās ir ne tikai vecā pasaule vien. Nē, tāds pat liktenis gaida ari jauno pasauli. Ebreji ir īstie biržu vadītāji Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs. Ar katru gadu vairāk ebreji sāk lemt pat šīs 120 miljonu lielās tautas likteņus. Kā ārprātīgi viņi skatās uz to, ka dažām tautām tomēr ir izdevies saglabāt noteiktu neatkarību no tiem.

Ar nekaunīgu veiklību ebreji veido sabiedrisko domu tā, kā tas viņiem vajadzīgs, lai pārvērstu to par ieroci cīņā par savu sapņu piepildījumu.

Gudrākie un ievērojamākie ebreji uzskata, ka tuvu ir tas brīdis, kad viņi ieraudzīs sava kārotā sapņa piepildījumu un varēs aprit visas pārējās tautas.

Taču ebreji baidās, ka blakus lielajam tautu pulkam, kuras tiem arvien vairāk izdodas pārvērst savās kolonijās un atņemt tām jebkuras nacionālās pazīmes, varētu palikt kaut viena patiesi neatkarīga valsts, kura pēdējā brīdī var sabojāt visu ebreju spēli. Boļševizēta pasaule spēs noturēties tikai tajā gadījumā, ja boļševisms būs aptvēris absolūti visu pasauli.

Ja pasaulē paliks kaut vai viena pietiekami liela patiesi nacionāla valsts, tad ebreju brālība pasaulē nenovēršami ies bojā cīņā ar nacionālo ideju. Tāds ir jebkuras tirānijas liktenis šajā pasaulē.

Ebreji ļoti labi apzinās, ka gadu tūkstošu ilgajā gaitā tiem ir izdevies pietiekami labi pielāgoties Eiropas apstākļiem. Viņi veiksmīgi rokas zem nāciju rasiskā pamata, arvien vairāk pārvērsdami Eiropas iedzīvotājus bezdzimuma kropļos. Taču ebreji tikpat labi zina, ka sagatavot līdzīgu likteni tādai aziātiskai nacionālai valstij kā Japāna, tiem diezin vai izdosies. Ebrejiem izdodas izlikties par vāciešiem, angļiem vai frančiem, bet tiem neizdodas atrast tiltu pie dzeltenajiem aziātiem. Lūk, tādēļ ebreji cenšas sagraut nacionālo Japānas valsti, izmantojot spēkus, kādi pagaidām vēl pastāv citās nacionālās valstīs. Ebreji jau laikus grib atbrīvoties no bīstamā pretinieka un izdarīt to pirms viņu rokās pāries vara pār visām pārējām valstīm un viņi kļūs par pasaules despotiju.

Ebreji baidās no Japānas, jo tā pašreiz nekādi neiekļaujas tūkstošgadīgās ebreju kundzības ietvaros. Lūk, tādēļ viņi grib salauzt šo nacionālo valsti vēl pirms savas diktatūras pilnīgas izveidošanas.

Tāpēc ebreji pašlaik rīda visas tautas pret Japānu, tāpat kā savulaik viņi to darīja pret Vāciju. Varēja gadīties, ka laikā, kad angļu valstsvīri cenšas noslēgt savienību ar Japānu, britu ebreju prese pieprasa atklātu cīņu pret japāņu sabiedroto. Nav izslēgts, ka, stājoties zem demokrātijas karoga vai izmantojot lozungu par cīņu pret japāņu militārismu un ķeizarismu, ebrejiem patiešām izdodas sagatavot pret Japānu iznīcinošu karu.

Ar to arī ir izskaidrojams tas, kāpēc ebreji ir atklāti nostājušies pret angļu valstsvīriem.

Bet, pateicoties šim apstāklim, arī Anglijā noteikti sāksies cīņa pret ebreju briesmām visā pasaulē.

Lūk, tāpēc nacionālsociālistiskajai kustībai atkal izvirzās milzīgs uzdevums.

Jaunās kustības uzdevums ir atvērt tautai acis ari attiecībā uz svešu nāciju stāvokli, kā ari jāprot parādīt visai pasaulei, kur slēpjas mūsu patiesais ienaidnieks. Naida vietā pret āriešiem — no kuriem mūs var atšķirt ļoti daudzas lietas, taču mūs jebkurā gadījumā vienos asins un kultūras kopība — mūsu kustībai vispārējais naids jānovirza uz tiem, kas ir visas cilvēces īstie ienaidnieki un visu ciešanu patiesie vaininieki.

Taču vispirms mums ir jāparūpējas, lai vismaz mūsu pašu zemē visi saprastu, kur atrodas patiesais pretinieks. Tad mūsu cīņa kļūs par vislabāko piemēru, un mēs parādīsim citām tautām ceļu, kas ved pie visas āriskās cilvēces laimes.

Lai par mūsu vadītāju kļūst saprāts, par mūsu spēku — griba! Lai mūsu svētākā pienākuma apziņa palīdz mums būt pietiekami neatlaidī­giem darbībā! Par visu pārējo lai mums gādā Dievs tas Kungs; lai viņš ir sargātājs un aizstāvis!

Uzskatu, ka Vācijas attieksme pret Krieviju ir īpašas analīzes vērta. Tam ir divi iemesli.

1. Šai problēmai ir izšķiroša nozīme attiecībā uz visu Vācijas ārpolitiku kopumā.

2. Šī problēma ir mūsu jaunās nacionālsociālistiskās kustības galvenais politisko spēju pārbaudes akmens, lai redzētu, vai mēs patiešām esam spējīgi skaidri domāt un pareizi rīkoties.

Man gan tūliņ jāatzīstas, ka tieši šis otrs punkts dažreiz sagādā ne mazums rūpju. Kā zināms, jaunā kustība galvenokārt gūst sev piekritējus nevis no indiferentām sabiedrības aprindām, bet lielākoties no bijušajiem galējo uzskatu piekritējiem. Lūk, tādēļ ir pavisam dabiski, ka šie cilvēki pārnāk pie mums, bet vēl nav pilnīgi pārvarējuši tos priekšstatus par ārpolitiku (vai nepietiekami izprot šos jautājumus), kādi tiem bija raksturīgi agrāk. Tas attiecas ne tikai uz mūsu piekritējiem, kas pārnāk no kreiso spēku nometnes. Gluži pretēji, — lai cik kaitīgi arī nebūtu tie uzskati, kuriem cilvēki pievērsās ārpolitikas jomā, bieži vien veselā saprāta un pareiza instinkta paliekas ļāva mainīt šos uzskatus. Šādos gadījumos mums vajadzēja tikai parādīt šiem cilvēkiem, kur viņi kļūdās un kādi virzieni ir pareizāki. Ne reizi vien bijām spiesti konstatēt, ka veselais saprāts un pareizs pašsaglabāšanās instinkts ir mūsu labākie sabiedrotie.

Daudz grūtāk ir panākt pareizu politisku domāšanu tām ļaužu aprindām, kuri agrāk ne vien tika nepareizi audzināti šajā ziņā, bet arī bija zaudējuši pēdējās veselīgā instinkta paliekas, ziedojot tās uz tā saucamās objektivitātes altāra. Pieredze ir pierādījusi, ka visgrūtāk ir pārliecināt tos, kas nāk no tā saucamās inteliģences aprindām. Tieši viņi visgrūtāk apgūst šķietami pilnīgi vienkāršus un lopiski skaidrus uzskatus par to, kas veido mūsu ārpolitikas īstās intereses. Šiem ļaudīm traucē ne tikai lielā visnejēdzīgāko priekšstatu un aizspriedumu bagāža; turklāt viņi ir pilnīgi zaudējuši arī veselīgo pašsaglabāšanās instinktu. Nacionālsociālistiskajai kustībai ir jāizcīna diezgan smaga cīņa tieši ar šo aprindu cilvēkiem. Šī cīņa ir smaga, jo mums ir darīšana ar ļoti iedomīgiem subjektiem, kuri bieži vien uz cilvēkiem ar veselīgākiem instinktiem skatās no augšas, lai gan viņu pašu gara tumsība tiem nedod nekādas tiesības šādi rīkoties.

Šie augstprātīgie, pašapzinīgie elementi iedomājas, ka viņi saprot visu. Īstenībā tie nav pat spējīgi skaidri un aukstasinīgi izanalizēt stāvokli un apsvērt nepieciešamās darbības. Bet bez tā taču tieši ārējās politikas jomā nav iespējams spert ne soli.

Tieši šis aprindas pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk nosaka mūsu ārējās politikas virzienu, ievedot to visnelaimīgākajos un nepareizākajos ceļos. Šo aprindu fantastiskā ideoloģija nosaka ārējo politiku daudz lielākā mērā nekā to dara vācu tautas patiesi veselīgās intereses. Uzskatu to par vēl vienu argumentu, lai savu piekritēju priekšā analizētu vissvarīgāko ārējās politikas problēmu, t.i., jautājumu par mūsu attieksmi pret Krieviju. Un to darīšu ar šī sacerējuma ietvaros iespējamo un nepieciešamo pamatīgumu.

Vispirms jāatzīmē šāds moments. Mūsuprāt, ar ārējo politiku jāsaprot savstarpēja vienas tautas attiecību noregulēšana ar visām pārējām pasaules tautām. Tas, kā tieši šīs savstarpējās attiecības tiek regulētas, vienmēr ir atkarīgs no pilnīgi noteiktiem faktoriem. Mums. nacionālsociālistiem, ir jānorāda uz to, ka mūsu tautiskās valsts ārējā politika vispirms vadīsies no šāda fakta. Valsts centīsies noteikt veselīgu, dabisku, dzīvotspējīgu proporciju starp mūsu iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un mūsu teritoriju lielumu un kvalitāti, no otras puses. Tikai ārējā politika pienācīgi nodrošinās vācu valstī apvienotās rases likteņus.