Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Ja tā labi padomā, tad nepavisam nav grūti saprast, kāpēc pēdējo gadu laikā noteiktas aprindas Vācijas un Itālijas attiecību smaguma centru cenšas novirzīt tikai uz Dienvidtiroli.

Ebreji un Habsburgu leģitimisti ir ārkārtīgi ieinteresēti, lai traucētu tādai Vācijas ārpolitikai, kura kādā jaukā dienā var novest pie brīvas vācu valsts atdzimšanas. Visa trokšņošana ap Dienvidtiroli notiek ne jau tādēļ, ka to ļoti mīl; šī trokšņošana Dienvidtirolei neko nepalīdz, tā tikai nodara ļaunumu; tas notiek tikai aiz bailēm, lai Vācija un Itālija nenoslēgtu draudzības līgumu.

Melīguma un aukstasinības šiem kungiem ir pietiekami, lai, spītējot acīm redzamām sakarībām, nekaunīgā veidā sāktu apgalvot, ka Dienvidtiroli esam "nodevuši" tieši mēs.

Šiem kungiem ir jāpasaka tieši acīs: Dienvidtiroli nodeva tie vācieši, kas 1914. -1918. gadā, būdami veseli, nebija frontē un tādējādi neatdeva visus savus spēkus tēvzemes aizstāvībai. Ievērojiet to, tas ir, pirmkārt!

Dienvidtiroli nodeva tie, kas visus šos gadus neuzskatīja par savu pienākumu veltīt visus spēkus valsts kā vienota veseluma nostiprināšanai, tautas gribas nostiprināšanai, lai tā varētu novest karu līdz galam par katru cenu. Ievērojiet to, tas ir, otrkārt!

Dienvidtiroli nodeva tie, kas palīdzēja revolūcijai gan tieši, gan arī netieši, gļēvulīgi paciešot, un tādējādi atņemot mums vienīgo ieroci, kas varēja glābt Dienvidtiroli. Ievērojiet to, tas ir, treškārt!

Dienvidtiroli nodeva tie, kuru partijas un piekritēji parakstīja apkaunojošos Versaļas un Senžermēnas "miera" līgumus. Ievērojiet to, tas ir, ceturtkārt!

Jā, kungi, jūs kvēlo protestu drosmīgie organizētāji, viss ir tieši tā un ne citādi!

Tagad vados tikai no saprātīgas atziņas, ka atrautās provinces nav atgūstamas ar parlamenta pļāpu daiļrunību, tās var atgūt tikai ar asu zobenu, t.i., asiņainā karā.

Šobrīd nemaz neslēpju savas domas par to, ka Dienvidtirole nav atgūstama ar kara palīdzību. Vēl vairāk. Es būtu pret tādu karu, jo esmu pārliecināts, ka šī viena jautājuma dēļ neizdosies vācu tautā radīt to kvēlo nacionālo pacēlumu, bez kura ne par kādu uzvaru nevar būt ne runas. Vienmēr esmu uzskatījis un uzskatu arī tagad, ka gadījumā, ja mums nāksies liet asinis, būtu noziegums to darīt 200 tūkstošu vāciešu vārdā, ja tepat blakus svešzemju jūgā smok 7 miljoni vāciešu, un Āfrikas nēģercilšu ordas indē vācu tautas asinis.

Ja vācu nācija grib likvidēt tai Eiropā draudošās iznīcināšanas briesmas, tā nedrīkst pieļaut pirmskara laika kļūdas un iemantot sev ienaidniekus. Nē, tai skaidri jāapzinās, kurš no pretiniekiem ir visbīstamākais, un jākoncentrē visi spēki, lai dotu triecienu šim pretiniekam. Mūsu tautas nākamās paaudzes mūs nenosodīs, ja šo uzvaru varēsim gūt tikai, nesot zināmus upurus citos punktos. Jo spožāki būs gūtie panākumi, jo nākamās paaudzes labāk sapratīs un novērtēs mūsu varoņdarbu, tās izpratīs, ka esam rīkojušies tā un ne citādi ārkārtīgas nepieciešamības spiesti un pēc ilgām pārdomām.

Mums nav tiesību aizmirst un nekad arī neaizmirsīsim galveno tēzi, ka, lai atkarotu ar varu atņemtos apgabalus, vispirms ir jāatkaro mūsu metropoles politiskā neatkarība un jādod valstij bijušais spēks tādos apmēros, kādos tā ir saglabājusies pašlaik.

Lai pirmām kārtām sasniegtu šos mērķus, ir nepieciešama gudra savienību slēgšanas politika; tas ir patiesi spēcīgas valdības pirmais uzdevums, kura vēlas glābt Vāciju.

Mēs, nacionālsociālisti, nekādā ziņā neiesim mūsu klaigājošo "patriotu" pēdās, kurus īstenībā vada ebreji. Posts būs mūsu kustībai, ja tā īsti izšķirošas bruņotas cīņas gatavošanas vietā sāks vingrināties mutvārdu protestos!

Par savu sagrāvi Vācija var pateikties arī fantastiskajiem priekšstatiem par to, ka savienība ar Habsburgu monarhijas valstisko līķi ir svēta. Fantāzija un sentimentālisms attiecībā uz mūsdienu politiskajām iespējām ir labākie līdzekli, lai uz visiem laikiem atņemtu Vācijai iespēju atdzimt no jauna.

* * *

Vēl īsumā pakavēsimies pie iebildumiem, kādi var rasties sakarā ar trim manis izvirzītajiem jautājumiem.

Pirmkārt: vai vispār kāda valsts veidos savienību ar pašreizējo Vāciju, ja tās vājums ir katram redzams? Otrkārt: vai mums naidīgās nācijas ir spējīgas mainīt savus uzskatus un pārorientēties? Treškārt: vai ebreju ietekme nebūs spēcīgāka par attiecīgo zemju valsts darbinieka labo gribu un izpratni? Vai ebrejiem tādējādi neizdosies izjaukt visus mūsu plānus un nepieļaut to īstenošanu?

Uz pirmo jautājumu jau daļēji esmu atbildējis. Pats par sevi saprotams, ka ar mūsdienu Vāciju neviens neslēgs savienību. Neviena valsts neuzdrošināsies saistīt savu likteni ar valsti, kuras valdības dara visu iespējamo, lai iznīcinātu jebkuru uzticību. Ja daudzi mūsu tautas brāļi cenšas attaisnot valdību darbību ar to, ka arī pašā tautā ir slikts noskaņojums, un visās lietās vēlas saskatīt mūsu valstsvīru attaisnojumu, tad pret šādu stāvokli jāprotestē visasākā veidā.

Nav šaubu, ka mūsu tautas rīcība pēdējo sešu gadu laikā ir rādījusi vislielāko rakstura trūkumu, un tas ir ļoti bēdīgi. Vienaldzība, ar kādu tauta izturas pret vissvarīgākajiem jautājumiem, gulstas uz sirds kā smags akmens.

Tautas gļēvulība dažreiz vienkārši "brēc pret debesīm". Un tomēr nedrīkstam aizmirst, ka vēl pirms dažiem gadiem šī pati tauta visai pasaulei rādīja apbrīnojamus cilvēka tikumu paraugus. Kopš 1914. gada augusta līdz pašām lielās tautu cīņas beigām neviena cita tauta netika izrādījusi tādu vīrišķību, izturību un pacietību, kādu tagad izrāda tik nožēlojamā vācu tauta. Domāju, ka neviens neuzdrošināsies apgalvot, ka tagadējais kaunpilnais stāvoklis vispār ir ietverts mūsu nācijas raksturā. Nē, tas, ko esam spiesti pārciest tagad, ir tikai tā ārprātīgā nozieguma rezultāts, kas tika pastrādāts 1918^ gada 9. novembrī. Ļaunums nenovēršami rada jaunu ļaunumu. Šo dzejnieka apgalvojumu ļoti uzskatāmi pierāda pēdējo gadu notikumi. Tomēr arī šobrīd vēl nav pilnīgi izzudušas mūsu tautas rakstura pozitīvās īpašības. Šis spēks ir tikai aizsnaudies, un tas ir jāatmodina. Jau tagad daži spoži zibeņi šķeļ tumšos mākoņus un bieži vien parāda tādu varoņdarbu dzirkstis, kurus vēlāk visa Vācija uzskatīs par atveseļošanās priekšvēstnešiem. Ne reizi vien pēdējā laikā esam redzējuši, kā tūkstošiem jauno vāciešu pulcējas rindās un stingri paziņo par savu gatavību mirt par dārgo tēvzemi, tāpat kā mūsu jaunatne to darīja 1914. gadā. Jau atkal miljoniem vāciešu centīgi un čakli ir pievērsušies savam radošajam darbam, it kā revolūcijas postījumu vispār nebūtu bijis. Kalējs atkal stāv kalvē, zemnieks iet aiz arkla, zinātnieks strādā savā kabinetā. Visi ir pilnīgi nodevušies savam darbam, un katrs apzinīgi pilda savu pienākumu.

Par spaidiem, kas nāk no mūsu ienaidniekiem, vācietis vairs nesmejas un nemeklē pretinieka darbībai attaisnojumu. Nē, šie spaidi tagad izsauc rūgtumu un niknumu. Nav šaubu, ka ļoti ir mainījies tautas noskaņojums.

Ja tas viss vēl nav novedis pie mūsu tautas pašsaglabāšanās instinkta pilnīgas atdzimšanas un nav radījis īstu vēlēšanos atdot Vācijai tās bijušo varenību, tad vainīgi ir mūsu vadītāji. Tos mums nav sūtījušas debesis, bet viņi paši ir sagrābuši varu un valda kopš 1918. gada kā nelaime vācu tautai.

Cilvēkiem, kas šobrīd apsūdz mūsu nāciju, vispirms vajadzētu pajautāt: ko jūs esat darījuši, lai uzlabotu stāvokli un iznīdētu šīs vājības? Ja vācu tauta pietiekami neatbalsta valdību pasākumus (taču zinām, ka nopietnu pasākumu tā arī nav bijis), vai gan to var uzskatīt par tautas vainu? Vai tas nav izskaidrojams lielākoties ar to, ka pašas valdības neprot pildīt savu elementāro pienākumu? Mēs jautājam: ko ir darījušas valdības, lai atkal iedvestu vācu tautai lepnas pašapliecināšanās garu, vīrišķīgu stūrgalvību un naidīgu niknumu?