Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Kad 1919. gadā vācu tautai tika uzspiests laupīšanas miera līgums, bija cerība, ka tieši šis verdziskais līgums no visas vācu nācijas krūtīm liks izlauzties vienotam protesta kliedzienam un prasībām pēc brīvības. Vēsturē ir noticis tā, ka miera līgumi, kas pātagas cirtieniem līdzīgi šaustīja uzvarētās tautas plecus, kļuva par signālu celšanās sākumam.

Cik daudz gan šajā ziņā varējām panākt no Versaļā noslēgtā laupīšanas līguma!

Vai gan Vācijas valdība, kas būtu šī nosaukuma cienīga, nebūtu pratusi no šī nedzirdēti apkaunojošā un ārkārtīgā izspiešanas līguma izkaldināt cīņas ieroci, lai dotos uzbrukumā pretiniekam, un uzjundīt nacionālās kaislības līdz baltkvēlei? Vai gan patiešām ģeniāla propaganda nebūtu spējusi izmantot šī līguma sadistisko cietsirdību, lai lauztu savas tautas vienaldzību un radītu sašutumu, bet pēc tam šo vispārējo sašutumu pārvērstu īstā pret laupītājiem vērstā trakumā?

Katrs Versaļas līguma punkts bija sistemātiski jāizskaidro visplašākajiem tautas slāņiem. Mums bija jāpanāk, lai 60 miljoni vāciešu — vīri un sievas, pieaugušie un bērni — visi kā viens savās sirdīs sajustu kaunu par šo līgumu. Mums bija jāpanāk, lai visi šie 60 miljoni līdz sirds dziļumiem ienīstu šo laupīšanas līgumu, lai šis degošais naids norūdītu tautas gribu un koncentrētu vienā kopīgā prasībā: dodiet mums atkal ieročus!

Tā un tikai tā mums bija jāizmanto šis miera līgums. Jo nekaunīgākas bija šī līguma prasības, jo smagāks bija mums uzliktais jūgs, jo vairāk tas varēja kļūt par vislabākās propagandas ieroci, par līdzekli mūsu nācijā snaudošo nacionālo centienu atmodināšanai.

Protams, šāda propaganda ir iespējama tikai gadījumā, ja mēs būtu pratuši izmantot visu, sākot no bērna ābeces līdz jebkuram laikrakstam, visiem teātriem, kinofilmām, afišu stabiem un kioskiem utt. Ja mēs būtu pratuši absolūti visu izdarīt tā, lai tas kalpotu šai idejai, tad dažādās biedrībās apvienoto margarīna patriotu bailīgā lūgšana "Kungs, dari mūs brīvus!" drīz vien būtu pārvērtusies par patiesi drosmīgiem lozungiem; un mēs būtu panākuši to, ka ikviens vācu zēns vērstos pie Dieva tā Kunga ar kvēlu lūgšanu: "Kungs visaugstākais, dod svētību mūsu ieročiem, esi tik taisnīgs, kāds tu vienmēr esi bijis! Spried pats, vai mēs tagad esam pelnījuši brīvību! Kungs, sūti svētību mūsu cīņai!"

Taču nekas tamlīdzīgs netika izdarīts. Mēs iemanījāmies to visu palaist garām.

Tagad vēl brīnās, ka mūsu tauta nav tāda, kāda tā varēja un kādai tai vajadzēja būt.

Un tagad vēl vaimanā, ka visa pasaule uzskata mūs par vergiem, paklausīgiem suņiem, kas pateicībā laiza roku, ar kuru tiem tikko sita.

Mēs, protams, atzīstam, ka pašreizējā vācu tautas uzvedība ļoti traucē saskatīt Vācijā vērtīgu sabiedroto. Bet daudz lielākā mērā šo attieksmi veicina mūsu valdību kaunpilnā rīcība. Ja pēc astoņiem ārkārtīgi smaga jūga gadiem mūsu tautā ir palicis tik maz brīvības gribas, pie tā pirmām kārtām vainīga ir valdību samaitātība.

īstenot aktīvu ārpolitiku un atrast vērtīgus sabiedrotos varēsim tikai tad, kad aiz robežām sāks citādi novērtēt mūsu tautas īpašības. Bet vēl vairāk ir nepieciešams, lai mums beidzot parādītos valdība, kas sevi uzskatīs nevis par citu valstu dienestnieci, nevis par nodevu savācēju no savas tautas, bet gan par nacionālās sirdsapziņas heroldu.

Kad vācu tautai izdosies izveidot valdību, kura par savu misiju uzskatīs tieši to, vairs nebūs vajadzīgi seši gadi, lai valsts drosmīgā ārpolitika varētu balstīties uz tādas drošsirdīgas tautas gribu, kas gatava cīņai par savu brīvību.

* * *

Uz otro jautājumu — par grūtībām, kas ir saistītas ar Anglijas un Itālijas tautu naidīgā noskaņojuma pārvēršanu draudzīgā noskaņojumā — var atbildēt šādi. Kara propaganda daudzās tautās, kas pasaules karā cīnījās pret mums, radīja īstu pretvācisku psihozi. Lai šis noskaņojums mainītos, jāpanāk, lai visiem kļūst skaidrs, ka vācu tautā atkal ir modusies pašsaglabāšanās griba. Tikai tad vācu valsts atkal iegūs tās raksturīgās īpašības, kas nepieciešamas, lai Eiropas politikas šaha partija spēlētu nopietnu lomu. Tikai tad atradīsies partneri, kas varēs un vēlēsies spēlēt kopā ar mums. Tikai pēc tam, kad konkrēto lielvalstu valdības būs pārliecinājušās, ka mūsu tauta un valdība ir beidzot ieguvusi tās īpašības, kas mūs padara par vērtīgu sabiedroto, tās, sekojot pašas savām interesēm, sāks jaunu propagandas kampaņu, lai pārveidotu šo valstu sabiedrisko domu. Protams, tas prasa ilgu, neatlaidīgu un prasmīgu darbu. Bet tieši tādēļ, ka šādam darbam ir nepieciešami gadi, visi ir ļoti apdomīgi un uzmanīgi. Neviena valdība neķersies pie šī darba, ja nebūs nešaubīgi pārliecināta, ka to ir vērts sākt, un nākotnē šādā veidā būs ievācama bagāta raža. Te vairs nepietiek ar vairāk vai mazāk asprātīgu ārlietu ministru pļāpāšanu. Neviena valdība nemainīs savas aģitācijas raksturu un nemēģinās vērst savu iedzīvotāju simpātijas no vienas nācijas uz otru, ja nebūs pārliecinājusies, ka iespējamam jaunajam sabiedrotajam aiz muguras stāv patiesi reāls spēks. Pretējā gadījumā valdība tikai sadrumstalotu savas valsts sabiedrisko domu. Un neviena valdība nākamās savienības patiesi nopietnās vērtības garantiju nemeklēs atsevišķu valdības locekļu svinīgajās frāzēs. Ir nepieciešams, lai konkrētā ārzemju lielvalsts redzētu, ka pie mums ir patiešām stabila valdība, kas ietur īsti lietderīgu politiku. Un tādēļ vajag, lai konkrētā lielvalsts varētu pārliecināties, ka arī mūsu zemes sabiedriskajā domā valda pilnīgi tās pašas idejas. Pret mums izturēsies ar lielāku uzticību, ja vairāk pārliecināsies, ka arī valdība attiecīgi gatavojas, darbojoties propagandas laukā, un mūsu sabiedriskā doma tieši atbalsta valdību.

Mūsu pašreizējā stāvoklī tas nozīmē, ka mūs tikai tad uzskatīs par vērtīgiem sabiedrotajiem, ja arī mūsu valdība un sabiedriskā doma spēs pierādīt, ka patiešām fanātiski vēlas cīnīties par brīvību un neatkarību. Tikai tad ari citas tautas sāks iedzīvotāju sabiedriskās domas pārgrupē­šanu, — to darīs vismaz tās valstis, kas, sekodamas savām interesēm, varēs noslēgt ar mums savienību, — ja mēs kļūsim par cienījamu partneri.

Taču jāievēro arī šāds moments: pārveidot veselas tautas sabiedrisko domu citā virzienā nav viegls darbs. Jebkurā gadījumā daudzi iesākumā to nesapratīs. Lūk, tādēļ būtu muļķīgi un noziedzīgi savu kļūdu dēļ pašiem pasniegt ieroci tiem elementiem, kas vēlas citādu notikumu gaitu.

Mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā par to, ka, kamēr vesela tauta līdz galam sapratīs savas valdības jaunos nodomus, paies ilgs laiks. Pārāk atklāti paskaidrot savus motīvus un galamērķus valdība nevarēs. Cerības jāliek vai nu uz masu aklo ticību, vai vairāk attīstīto minētās tautas vadošo slāņu intuitīvo izpratni. Tomēr daudziem cilvēkiem trūkst politiskās paredzēšanas un tālredzības spēju. Tā kā valdības politisku apsvērumu dēļ, kā jau teicām, nevarēs būt pārāk atklātas, tad ir visticamāk, ka vienmēr atradīsies vadītāji un intelektuāļi, kas, būdami nepietiekami gaišredzīgi, jaunajā pagriezienā saskatīs tikai vienkāršu eksperimentu. Tātad daļa nācijas konservatīvi noskaņoto elementu, iespējams, izrādīs pretestību jaunajai propagandai.

Lūk, tāpēc ir sevišķi jārūpējas par to, lai šie konservatīvie elementi nekādā ziņā no mūsu pašu rokām nesaņemtu ieročus, ar kuru palīdzību varētu nopietni traucēt nepieciešamo tuvināšanos. It īpaši pie mums to nedrīkst aizmirst, jo mūsu — atļaušos teikt — politiķi uzstājas ar absolūti fantastiskiem un pilnīgi nereāliem lozungiem. Vai tad nav skaidrs, ka klaigāšana par nepieciešamību radīt jaunu Vācijas kara floti, koloniju atgūšanu utt. nav nekas vairāk kā tukša muldēšana? Tikai mierīgi jāpadomā par visiem šiem jautājumiem, un kļūst skaidrs, ka mums tā visā panākšanai nav kaut cik reālu iespēju. Bet šī bezjēdzīgā klaigāšana, ar kuru dažkārt nodarbojas pilnīgi naivi, daļēji pat prātā jukuši cilvēki, nekādā ziņā nevar dot Vācijai kaut kādu labumu. Anglijā šī klaigāšana panāk pilnīgi noteiktu ietekmi. Visi šie vārdiskie protesti un skaļie runasplūdi kalpo tikai mūsu nāvīgo ienaidnieku interesēm. Cilvēki patērē visus spēkus, lai rīkotu kaitīgas demonstrācijas pret dievu un visu pasauli, tajā pašā laikā aizmirstot, ka katra panākuma galvenais priekšnosacījums pirmām kārtām ir princips.