Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Franču centieni atvest nēģerus Eiropas sirdī pie Reinas un līdz ar to saindēt mūsu asinis, ir tās sadistiskās, pretdabiskās atriebības tieša izpausme, kādu pret mūsu tautu vērš šovinisma pārņemtais mūžsenais ienaidnieks. Taču arī aukstasinīgi atriebīgie ebreji cenšas panākt to pašu.

Ari viņiem baltās rases asiņu saindēšanu gribas sākt tieši Eiropas centrā. Viņi cer no šejienes dot augstākajai rasei visprecīzāko triecienu, satricinot tās valdošā stāvokļa pamatus.

Tas, ar ko Francija, vienīgi atriebības jūtu pamudināta un plānveidīgi ebreju vadīta, pašlaik nodarbojas Eiropā, ir noziegums pret visiem baltajiem cilvēkiem pasaulē. Pienāks brīdis, kad veselas paaudzes Franciju nolādēs un atriebsies tai par to, ka, noziedzoties pret rasi, tā pieļauj iedzimto grēku pret visu cilvēci.

Mums, vāciešiem, no franču briesmām ir jāizdara tikai viens secinājums: mums jānovirza otrajā plānā visas jūtas un bez svārstīšanās jāsniedz roka tiem, kam franču diktatoriskie centieni ir tikpat bīstami kā mums.

Uz kādu laiku Vācijai Eiropā var būt tikai divi sabiedrotie: Anglija un Itālija.

* * *

Ja kāds mēģinās retrospektīvi apskatīt Vācijas ārējo politiku pēcrevolūcijas periodā, tam, ieraugot mūsu valdību neticamo vājumu, vienkārši jāsaķer galva un jākrīt vai nu pilnīgā izmisumā, vai arī jāuzliesmo sašutumā un jāsāk cīņa pret šīm tā saucamām valdībām. Teikt, ka šīm valdībām trūkst saprāta, būtu par maz, jo mūsu novembra partiju gara ciklopi ir iemanījušies izvēlēties tādu politiku, kas, šķiet, nevarētu ienākt prātā nevienam cilvēkam ar normālām smadzenēm: viņi sāka glaimot Francijai, meklējot tās labvēlību. Jā, ne vairāk un ne mazāk! Daudzus gadus mūsu valdības ar aizkustinošu naivumu, kāds piemīt vienīgi nelabojamiem fantazētājiem, atkal un atkal cenšas sadraudzēties ar Franciju. Tās luncinājās un uz katra stūra atkārtoja, cik ļoti ciena "lielo nāciju". Katru franču bendes triku tās noteikti centās iztēlot kā priekšvēstnesi pagriezienam mums par labu. Mūsu politikas īstie impresāriji, protams, paši nekad nav ticējuši šai aplamībai, viņi uz Francijas pielabināšanas politiku skatījās tikai no viena viedokļa: viņiem tā bija vislabākā iespēja sabotēt jebkuru mēģinājumu izveidot savienību starp Vāciju un citām valstīm — tādu savienību, kurai patiešām varētu būt kāda praktiska nozīme. Šie kungi ļoti labi apzinājās Francijas patiesos nodomus un zināja, kas stāv tās aizmugurē. Viņi izlikās, it kā ticētu, ka iespējama Vācijas un Francijas savienība, skaidri zinādami, ka gadījumā, ja mūsu tauta vairs neticēs šai himērai, tā noteikti sāks meklēt citus ceļus.

Pat mums, nacionālsociālistiem, vēl arvien ir noteiktas grūtības pārliecināt savus piekritējus, ka nākotnē Anglija var būt mūsu sabiedrotā. Ebreju prese vienmēr ir ļoti labi pratusi un prot visu naidu koncentrēt Anglijas virzienā. Un daudzi labsirdīgie un naivie vācieši uzķeras uz šīs ebreju izmestās makšķeres un sāk uz visām pusēm pļāpāt par to, ka, ja ne šobrīd, tad drīz Vācija "atjaunos" savu varenību uz jūras; viņi sāk protestēt par to, ka mums atņemtas kolonijas, un draud drīz atgūt šis kolonijas utt. Ebreju neliešiem tas tikai ir vajadzīgs; viņi rūpīgi vāc šos materiālus un sūta saviem tautas brāļiem uz Angliju, lai tie šos materiālus varētu izmantot propagandai. Varētu šķist, ka pat politikas jomā visvairāk nepieredzējušajiem vāciešiem nav grūti saprast, ķa tagad mūsu galvenais uzdevums nebūt nav cīņa par Vācijas "jūras varenības" nostiprināšanu. Izvirzīt tādus mērķus, kamēr iepriekš nav nostiprinātas mūsu pozīcijas Eiropā, bija muļķīgi jau pirms kara, tagad šāda muļķība jau līdzinās noziegumam.

Tiešām ir jākrīt izmisumā vērojot, cik viegli ebreju intrigantiem izdodas labsirdīgos vāciešus nodarbināt ar pavisam nenozīmīgiem jautājumiem un nevajadzīgām demonstrācijām, kamēr Francija sistemātiski plosa mūsu tautu un žņaudz mūsu brīvību.

Šeit man jāpakavējas vēl pie kāda ebreju iemīļota temata, kuru pēdējo gadu laikā viņi izmanto ārkārtīgi veikli. Te domāju Dienvidtiroli.

Jā, Dienvidtiroli! Kaut vai īsumā ir jāpakavējas pie šī jautājuma, lai atbildētu meļiem un neliešiem, kas cer tikai uz mūsu tautas plašo slāņu aizmāršību un muļķību. Šie nelieši uzdrošinās visu iztēlot tā, it kā viņus vadītu patiesi nacionāla sašutuma jūtas. Taču mēs zinām, ka parlamentārajiem krāpniekiem nacionālo jūtu jēdziens ir tikpat svešs kā žagatai jēdziens par īpašuma tiesībām.

Gribu uzsvērt, ka laikā, kad tieši izšķīrās Dienvidtiroles liktenis, t.i., no 1914. gada augusta līdz 1918. gada novembrim, es atrados tur, kur patiešām varēja līdzēt, lai šis jautājums tiktu atrisināts pazitīvi, proti, bija frontē. Visus šos gadus es plecu pie pleca kopā ar visiem godīgajiem nācijas dēliem cīnījos par to, lai mēs nezaudētu Dienvidtiroli un lai šī vācu teritorija, tāpat kā visas citas vācu teritorijas, nepiederētu nevienam citam kā tikai mūsu tēvzemei.

Bet parlamentārie triku meistari, visi šie politikāņi un partiju lielceļa laupītāji, protams, pat nedomāja doties uz fronti. Gluži otrādi, kamēr mēs cīnījāmies frontē, būdami pārliecināti, ka panāksim labvēlīgu Dienvidtiroles jautājuma risinājumu, šie kungi sviedriem vaigā darbojās pret nāciju, trina zobenu, lai galu galā dotu armijai nodevīgu triecienu no aizmugures. Vai gan kāds nesaprot, ka noturēt Dienvidtiroli vācu rokās nevarēja vis ar veiklo parlamentāriešu melīgajām runām Vīnes rātslaukumā vai Minhenes karavadoņu galerijas priekšā, to varēja izdarīt tikai ar zobenu, ar dzelzs bataljonu cīņu frontē. Dienvidtiroli nodeva tie, kas sagrāva fronti un tādējādi nodeva arī citas vācu teritorijas.

Ja kāds ir pārliecināts, ka Dienvidtiroles problēmu var atrisināt ar protestiem, paziņojumiem, muļķīgām demonstrācijām utt., — tas ir vai nu nelietis, vai arī vācu mietpilsonis.

Jo ir taču skaidrs kā diena, ka atkal atgūt no mums atrautās teritorijas var tikai ar ieroču spēku. To nekādi nevar izdarīt, svinīgi piesaucot dieva žēlastību vai sūtot apelācijas Tautu Savienībai.

Uzdrošinos apgalvot, ka man būtu pieticis drosmes, lai stātos bataljona priekšgalā pat tad, ja tā sastāvs būtu tikai parlamentārie pļāpātāji, citi partiju vadītāji un galma padomnieki. Lai viņi izveido tādu triecienbataljonu, un mēs kopā dosimies atkarot Dienvidtiroli. Velns parāvis, es gan gribētu redzēt, kā reaģētu šī brālība tajā brīdī, kad, izsakot "kvēlu" protestu, virs viņu galvām sprāgtu daži šrapneļi. Domāju, ka aina ļoti līdzinātos vistu kūtij, kurā pēkšņi ielauzusies lapsa. Šī cienījamā brālība droši vien bēgtu tikpat lielā nekārtībā, kā lapsas vajātās vistas.

Taču viszemiskākais ir tas, ka šie kungi absolūti netic, ka, ejot pa viņu izraudzīto ceļu, kaut ko var arī sasniegt. Viņi ļoti labi apzinās, ka visai šai skaļajai rosībai nav absolūti nekādas nozīmes. Bet kādēļ gan nesacelt troksni? Protams, pļāpāt par Dienvidtiroles atbrīvošanu pašreizējos apstākļos ir daudz vieglāk nekā savulaik cīnīties, lai tā paliktu vācu rokās. Katrs dara to, kas viņam ir raksturīgs. Mēs savulaik par Dienvidtiroli lējām asinis, bet tagad šie kungi trin vienīgi savus knābjus.

Sevišķi aizraujoši ir vērot, cik uzpūtīgi izskatās Vīnes leģitimisti, izliekoties, ka viņi piedalās ārkārtīgi smagā cīņā par Dienvidtiroles atgūšanu. Nu, īsti tītari! Pirms septiņiem gadiem augstā dinastija, kuru šie kungi pielūdza, izdarīja nodevību un noziegumu, palīdzot pretģermāniskajai koalīcijai pievākt pat Dienvidtiroli. Toreiz šīs aprindas visiem spēkiem atbalstīja savas nodevīgās dinastijas politiku, un Dienvidtirole tiem nebija ne plika graša vērta — tāpat kā daudz kas cits. Bet kādēļ gan šobrīd nepapļāpāt par cīņu par atrauto teritoriju atgūšanu: tā taču ir cīņa, kas izmanto tikai "garīgos ieročus"? Kādēļ nerīkot "protesta saietus", kādēļ neizlikties, ka esi "līdz sirds dziļumiem" sašutis par šo netaisnību? Nav taču nekāda riska. Pats sliktākais, kas var gadīties, ir uz kādu laiciņu aizsmakt balss vai nosmērēties rokas, skribelējot laikrakstam raksteli. Tas taču nav tas pats, kas cīņu laikā Rūras baseinā organizēt, teiksim, tiltu spridzināšanu.