Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Pavisam cita lieta ir tagadējā Francija. Tā ir pati varenākā militārā lielvalsts kontinentā, kurā pašlaik tai nav neviena kaut cik vērā ņemama pretinieka. Francijas dienvidu robežu veido dabiska aizsargjosla pret Spāniju un Itāliju. Pret Vāciju Franciju pašlaik pietiekami aizsargā mūsu pilnīgā bezspēcība. Piekrastes līnija vienmēr ļaus Francijai veidot garu frontes līniju un apdraudēt vissvarīgākos Lielbritānijas nervu mezglus. Šie lielie Anglijas centri pašlaik ir ļoti labs mērķis gan franču flotei, gan tālajai artilērijai. Zemūdens karā Francija varētu kļūt ārkārtīgi bīstama visiem angļu tirdzniecības ceļiem. Ja Francija, izmantojot garo Atlantijas piekrasti un plašās franču Vidusjūras daļas sāktu zemūdens kam, tās zemūdenes varētu nodarīt Anglijai vislielākos postījumus.

Kas tad patiesībā ir noticis? Anglija izvirzīja mērķi nepieļaut pārmērīgu Vācijas ietekmes paplašināšanos, bet panāca Francijas hegemoniju Eiropā. Tāds ir kara politiskais iznākums. Militārais kara rezultāts ir Francijas kā galvenās lielvalsts nostiprināšanās uz sauszemes un Amerikas tiesības uz tādu pašu flotes bruņojumu kā Anglijai. Anglijas ekonomiskais guvums nozīmē, ka virkne teritoriju, kurās Lielbritānijas saimniecība ir ārkārtīgi ieinteresēta, ir kļuvušas par sabiedroto īpašumu.

Tradicionālā Anglijas politika vienmēr ir prasījusi un prasa zināmu Eiropas balkanizāciju, bet Francijas interesēs savukārt ir Vācijas balkanizācija.

Anglijas vēlme bija un paliek — nepieļaut, lai kāda no Eiropas kontinentālajām lielvalstīm kļūtu par noteicēju faktoru pasaulē. Tādēļ Anglijai ir nepieciešams, lai atsevišķu Eiropas valstu spēki līdzsvaro viens otru. To Anglija uzskata par priekšnosacījumu pasaules hegemonijas saglabāšanā.

Francijas vēlme bija un paliek — nepieļaut, lai Vācija tiešām kļūst par vienotu valsti ar vienotu stingru vadību. Tādēļ Francija sistemātiski aizstāv ideju par Vācijas pārveidošanu sīku un sīkāku valstiņu konglomerātā, kuras savstarpēji līdzsvarotu viena otru. Un tas notiek ar nosacījumu, ka Reinas kreisais krasts paliek Francijai. Šajā sistēmā Francija redz galveno priekšnosacījumu, kā saglabāt savu hegemoniju Eiropā.

Galarezultātā franču diplomātijas mērķi nonāk pretrunā ar britu valstiskās prasmes mērķiem un tendencēm.

* * *

Ja kāds no šāda skatu punkta apsvērs Vācijas iespējas šajā situācijā, tad tam nenovēršami būs jānonāk pie secinājuma, ka mums tuvināšanās jāmeklē vienīgi ar Angliju. Tās militārā politika ir radījusi Vācijai šausminošas sekas. Taču tas tagad nozīmē, ka Anglija vairs nav ieinteresēta Vācijas iznīcināšanā. Tieši pretēji, angļu politikai ar katru gadu neērtāka kļūs franču hegemonijas nostiprināšanās Eiropā. Jautājumā par iespējamiem sabiedrotajiem mūsu valstij, protams, nav jāvadās no pagātnes atmiņām, bet jāprot izmantot pagātnes pieredzi nākotnes vārdā. Sī pieredze pirmām kārtām māca, ka savienības, kuras izvirza vienīgi negatīvus mērķus, jau iepriekš ir lemtas vārguļošanai. Divu tautu likteņi tikai tad kļūs nesaraujami, ja šo tautu savienība parādīs tām perspektīvu uz jauniem ieguvumiem un iekarojumiem, t.i., uz abu pušu nostiprināšanos.

Par to, cik nepieredzējusi mūsu tauta ir ārējās politikas jautājumos, var spriest no preses. Tā bieži raksta, ka kaut kāds citas valsts vadītājs ir draudzīgi noskaņots pret Vāciju un otrādi. Turklāt šādu valsts vadītāju "draudzīgumā" tiek saskatītas nopietnas garantijas Vācijai. Tās ir pilnīgi neticamas blēņas. Tā vienkārši ir spekulēšana ar priekšzīmīga vācu mietpilsoņa naivumu. īstenībā nav un nekad nevar būt tāda, teiksim, amerikāņu, angļu vai itāļu valsts darbinieka, par kuru varētu teikt, ka viņa orientācija ir "proģermāniska". Taču jebkurš angļu valstsvīrs vispirms ir anglis, jebkurš amerikāņu valstsvīrs — amerikānis un arī itāļu valstsvīru vidū mēs neatradīsim nevienu, kas pirmām kārtām nebūtu orientēts proitāliski.

Tas, kas grib veidot Vācijas savienību ar svešām nācijām, balstoties uz to, ka kaut kādi svešu valstu valstsvīri ir orientēti proģermāniski, ir vai nu liekulis vai vienkārši ēzelis.

Tautas savu likteni viena ar otru saista ne tāpēc, ka jūt sevišķu cieņu vai īpašas simpātijas viena pret otru, bet tikai tāpēc, ka abu kontrahentu tuvināšanās šķiet abpusēji izdevīga. Anglijas valsts darbinieki, protams, vienmēr ieturēs proanglisku politiku, bet nebūt ne provācisku politiku. Bet apstākļi var mainīties tā, ka dažādu iemeslu dēļ tieši proangliskās politikas intereses zināmā mērā sakrīt ar proģermāniskas politikas interesēm. Protams, ka tas var būt tikai zināmā mērā, jo kaut kad situācija var pilnīgi mainīties. Vadoša valstsvīra īstā prasme ir katrā atsevišķā laika posmā prast nodibināt kontaktu ar to partneri, kura interesēs ir tajā pašā laikā iet pa to pašu ceļu.

Lai iztirzātos apsvērumus izmantotu praksē, piemērojot mūsu gadījumam tādos apstākļos, kādos Vācija atrodas pašreiz, ir jāatbild uz šādiem jautājumiem: vai pasaulē ir tādas valstis, kas šobrīd absolūti nav ieinteresētas, lai pilnīgi likvidētu Vācijas nozīmi Viduseiropā un tādējādi pilnīgi nostiprinātu Francijas nenoliedzamo hegemoniju Eiropā? Jājautā sev pašam: vai ir tādas valstis, kuras, vadoties no savām interesēm un politiskajām tradīcijām, būtu spiestas saskatīt šajā apstāklī draudus sev?

Mums pilnīgi jāsaprot šāda lieta: vācu tautas nāvīgākais ienaidnieks ir un paliks Francija. Vienalga, kas Francijā valdītu — Burboni vai jakobīņi, Napoleona piekritēji vai buržuāziskie demokrāti, republikāņi un klerikāli vai sarkanie boļševiki — Francijas ārējās politikas galamērķis būs Reinas sagrābšana. Lai paturētu šo lielo upi savās rokās, Francija vienmēr centīsies panākt, lai Vācija būtu vāja un sadrumstalota valsts.

Anglija nevēlas, lai Vācija kļūtu par pasaules lielvalsti. Savukārt Francija nevēlas, lai pasaulē vispār būtu lielvalsts, kuru sauc par Vāciju. Tā tomēr ir būtiska atšķirība. Mums pašlaik visaktuālākais nav cīņa par pasaules kundzību. Tagad esam spiesti cīnīties vienkārši par mūsu tēvzemes pastāvēšanu, par nācijas vienotību un par to, lai mūsu bērniem būtu nodrošināts maizes rieciens.

Ja to visu ievērosim un jautāsim paši sev: kur tad ir tās valstis, ar kurām mēs varētu noslēgt savienību, tad atbilde būs šāda: tādas valstis ir tikai divas — Anglija un Itālija.

Anglija nevēlas redzēt tādu Franciju, kuras militārā dūre bez jebkādiem kavēkļiem no pārējās Eiropas puses sargātu politiku, kas agrāk vai vēlāk saskarsies ar Anglijas interesēm. Anglija nekādā gadījumā nevar gribēt tādu Franciju, kura, balstoties uz Rietumeiropas neizsmeļamajām ogļu un dzelzsrūdas bagātībām, turpinātu radīt varenāko, Angliju apdraudošo ekonomisko stāvokli pasaulē. Visbeidzot, Anglija nevar gribēt tādu Franciju, kura spētu sakaut visas pārējās Eiropas valstis, un tas ne tikai varētu, bet tam nenovēršami vajadzētu novest pie Francijas veco sapņu atdzimšanas iekarot pasaules kundzību. Anglija saprot, ka šādos apstākļos franču gaisa flote tai var kļūt daudz bīstamāka nekā savulaik mūsu cepelīni. Francijas militārais pārsvars nevar nesatraukt britu pasaules impērijas nervus.

Ari Itālija nevar gribēt un negrib, lai Francija vēl vairāk nostiprinātu savu privileģēto stāvokli Eiropā. Itālijas nākotnes cerības visu laiku ir saistītas ar Vidusjūras piekrasti. Itālija, protams, piedalījās pasaules karā nejau tāpēc, lai Francija varētu paplašināties. Itāliju karā iesaistīja tās centieni dot nāvējošu triecienu savai Adrijas jūras sāncensei. Jebkāda turpmākā Francijas nostiprināšanās Eiropā vienmēr būs traucēklis Itālijai. To ne par mata tiesu nevar izmainīt fakts, ka itāļu un franču tautu saista radniecības saites. Te nevar būt ne mazāko šaubu: šī radniecība itin nemaz nenovērš sāncensību.