Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Mēs, nacionālsociālisti, esam āriešu augstāko vērtību glabātāji zemes virsū. Lūk, tādēļ mums jāuzņemas šīs augstās saistības. Lai varētu tās izpildīt, mums jāprot pārliecināt tauta, ka jādara viss nepieciešamais, lai aizsargātu rases tīrību. Mums ir jāpanāk, lai vācieši nodarbotos ne tikai ar suņu, zirgu un kaķu šķirņu izkopšanu, bet beidzot pažēlotu arī paši sevi.

* * *

To, ka man ir taisnība, nosaucot mūsu līdz šim īstenoto ārējo politiku par bezmērķīgu un neauglīgu, jau parāda tās rezultāts vien. Arī tad, ja vācu tauta tiešām būtu pieskaitāma visneapdāvinātākajām un gļēvulīgākajām tautām, rezultāts nevarētu būt vēl sliktāks. Ja pēdējo gadu desmitu laikā pirms kara ārēji viss ari izskatījās labāk, mūsu secinājumu tas nemaina. Taču katras valsts spēks tiek mērīts tikai salīdzinājumā ar citām valstīm. Un vajag tikai toreizējo Vāciju salīdzināt ar citām valstīm, lai uzreiz būtu redzams, ka pēdējās auga vienmērīgāk un attīstījās ātrāk. Toties Vācija, neraugoties uz visiem ārējiem panākumiem, īstenībā arvien vairāk un vairāk atpalika no citām valstīm, un distance starp mums un tām arvien vairāk palielinājās. Ievērojot tikai iedzīvotāju skaita pieaugumu, mēs pamazām sākām arvien vairāk atpalikt.

Mēs pieņēmām, ka vācu tautai piemīt mazāk tikumu nekā citām tautām. Bet patiesībā taču tā nav. Īstenībā, ja runājam par varonību vai gatavību liet asinis par savu valsti, Vācija varbūt neatpalika no citām tautām. Ja ir tā, tad esam spiesti izdarīt tikai vienu secinājumu: mūsu neveiksmes ir izskaidrojamas ar to, ka tautas upuri un asinis tika izmantotas nepareizi.

Šajā sakarā paskatīsimies atpakaļ uz visu mūsu tautas politisko vēsturi tūkstoš un vairāk gadu gaitā; atcerēsimies neskaitāmos karus un kaujas, kurās piedalījusies vācu tauta; padomāsim, kādi tad galu galā ir bijuši šīs attīstības rezultāti: mums būs jāatzīst, ka šajā asins jūrā ir bijuši tikai trīs notikumi, kuriem mūsu tautas dzīvē patiešām ir bijusi svarīga un paliekoša vēsturiska nozīme.

1. Austrumvācijas kolonizācija.

2. Apgabalu uz austrumiem no Elbas iekarošana un kolonizācija.

3. Hohencollernu organizētā Brandenburgas prūšu valsts kā jaunās impērijas paraugs un kristalizētājkodols.

Lūk, tā ir mācība un brīdinājums nākotnei.

Tieši pirmie divi mūsu ārējās politikas lielākie panākumi bija arī visnoturīgākie. Ja to nebūtu, vācu tauta tagad nespēlētu vispār nekādu lomu. Tie bija pirmie, bet, par nožēlu, arī vienīgie veiksmīgie mēģinājumi izveidot labvēlīgāku proporciju starp valsts iedzīvotāju skaita palielināšanos un teritoriju lielumu. Patiesi neizmērojamu ļaunumu mūsu tautai nodara tie vēsturnieki, kas neprot izrādīt pienācīgu cieņu tieši šiem diviem vissvarīgākajiem notikumiem Vācijas vēsturē, neprot parādīt tautas jaunajām paaudzēm, ka tieši šiem notikumiem ir bijusi izšķirošā loma. Tā vietā mūsu vēsturnieki koncentrē jauno paaudžu uzmanību uz neskaitāmām avantūrām un kariem, uz dažādām epizodēm, kurās, tiesa, ir bijis daudz varonības, bet ir arī daudz fantāzijas. Vēsturnieki nesaprot, ka būtībā visām šīm epizodēm nav nekādas nopietnas nozīmes, salīdzinājumā ar šiem diviem izcilākajiem notikumiem Vācijas vēsturē.

Trešais mūsu politiskās darbības lielais panākums ir prūšu valsts nodibināšana u n vācu armijas izveidošana. Vispārējās karaklausības ideja tās pašreizējā veidā atbilst tieši šī jaunā veidojuma valstiskuma idejām. Šai idejai ir patiesi milzīga nozīme. Pateicoties disciplinētās prūšu armijas izveidošanai, vācu tauta, kas tik loti cietusi no sadrumstalotības un ārkārtīgā individuālisma, atguva organizēšanās spējas, kuras pirms ilga laika bija zaudējusi. Pateicoties savas dzīves apstākļiem, citas tautas nekad nebija zaudējušas pašsaglabāšanās un veselīga bara kopības jūtas. Mums šis jūtas varēja atjaunot tikai no jauna organizētā prūšu armija. Ar to ir ari izskaidrojams tas, ka vispārējās karaklausības atcelšana mums radīja tik smagas sekas šajā laikā, kad desmitiem citu nacionalitāšu to būtu pārdzīvojušas bez kādām sekām. Ja tagad vēl desmit paaudzes būtu spiestas dzīvot šādos apstākļos un mēs neizdarītu attiecīgas izmaiņas, lai pastiprinātu militāro elementu skolās, nav šaubu, ka mūsu tauta zaudētu pēdējās patstāvības paliekas uz šīs planētas, vēl ievērojot nelabvēlīgās rasu ietekmes un šo ietekmju radīto idejisko sajukumu. Vācu gars tad varētu dzīvot tikai svešās nācijās, un drīz vien izveidotos situācija, kad pasaule sāktu aizmirst par vāciešiem kā par kultūras radītājiem. Vācieši pārvērstos par kultūras mēslojumu. Drīz vien tiktu saindētas pēdējās ziemeļāriešu asins paliekas, un mēs uz visiem laikiem noietu no skatuves.

Jāatzīmē tas, ka mūsu pretinieki daudz labāk par mums apzinās, ka tieši šiem trīs minētajiem notikumiem ir izšķiroša nozīme Vācijas vēsturē. Pretinieki to lieliski saprot, bet mēs paši lielākoties sajūsmināmies par pagātnes varonīgajām epizodēm, lai arī tās prasīja miljoniem viscēlāko Vācijas dēlu dzīvību.

Mums par katru cenu jāiemācās iepriekšējā vēsturē atšķirt patiesi lielus un noturīgus panākumus, kas atstājuši dziļas pēdas, no tām epizodēm, kas prasīja lielus upurus un nedeva nekādu noturīgu iznākumu. Tam būs liela nozīme, ja domājam par mūsu rīcību tagadnē un nākotnē.

Mēs, nacionālsociālisti, nekad un nekādos apstākļos nedrīkstam pārņemt mūsdienu buržuāziskās pasaules urāpatriotiskos noskaņojumus. Sevišķi bīstami un pat nāvējoši būtu kaut kādā mērā saistīt sev rokas ar tās politikas tradīcijām, kādu vācu impērija īstenoja līdz kara sākumam.

Visā 19. gadsimta vēsturē neatradīsim neko tādu, kam mēs varētu sekot un ko no mūsu redzes viedokļa varētu attaisnot kaut vai ar šī laika apstākļiem. Pretstatā tālaika vadītājiem par mūsu ārējās politikas augstāko principu jāizvēlas nepieciešamās proporcijas noteikšana starp valsts iedzīvotāju skaitu un teritoriju lielumu! Pagātnes mācības mums vēl un vēlreiz atgādina tikai vienu, t.i., mūsu ārējās politikas mērķim ir jābūt jaunu zemju iegūšanai. Tajā pašā laikā par mūsu iekšējās politikas pamatu ir jākļūst jaunajam, noturīgajam, vienotajam nacionālsociālistiskajam pasaules uzskatam.

* * *

Vēl īsumā gribu apskatīt jautājumu par to, cik attaisnotas ir mūsu prasības pēc jaunām zemēm no morāli tikumiskā viedokļa. Tas nepieciešams tādēļ, ka pat tā saucamajās tautiskajās aprindās ir visādi daiļrunīgi pļāpas, kas cenšas pierādīt mūsu tautai, ka par visas ārējās politikas mērķi jābūt vienīgi vācu tautai 1918. gadā nodarīto pārestību labošanai. Ja tās tikšot izlabotas, mums, vāciešiem, vairāk nekas neesot vajadzīgs, un mēs varēšot ikvienu uzņemt savos brālīgajos apkampienos.

Šajā sakarā vispirms ir nepieciešams šāds norādījums.

Prasība atjaunot tādas robežas, kādas tās bija līdz 1914. gadam, ir politiska bezjēdzība un turklāt tāda, kuras apjoms un sekas ir līdzvērtīgas noziegumam. Mūsu valsts robežas 1914. gadā pirmām kārtām bija pilnīgi neloģiskas. Raugoties no nacionālā sastāva viedokļa, tās nebūt nebija pilnīgas un arī no militāri ģeogrāfiskā viedokļa tās nebūt nebija lietderīgas. Šīs robežas nebija noteiktas un labi pārdomātas politikas rezultāts. Tās bija pagaidu robežas, nevis pabeigtas politiskās cīņas rezultāts.

Ar tādām pat un daudzos gadījumos ar vēl lielākām tiesībām par pamatu varētu ņemt nevis 1914. gadu. bet kādu citu laiku Vācijas vēsturē, un izvirzīt mērķi panākt tā laika robežu atjaunošanu. Prasība atgriezties pie 1914. gada robežām pilnīgi atbilst mūsu buržuāziskās pasaules šaurajam redzeslokam. Šai pasaulei trūkst domas lidojuma nākotnē. Tā dzīvo tikai pagātnē un turklāt lielākoties nesenā pagātnē. Un pat pagātnē, izņemot dažus gadus atpakaļ, tā nav spējīga neko saskatīt. To nospiež kūtrības likums, un tā spēj saskatīt tikai to, kas atrodas pašā degungalā. Jebkurš nopietns mēģinājums mainīt izveidojušos stāvokli neizbēgami sastop šīs pasaules pretestību. Taču arī šajā ziņā aktivitāti paralizē kūtrums. Lūk, ar to arī ir izskaidrojams tas, ka šo cilvēku politiskais horizonts nesniedzas tālāk par 1914. gada robežām.