Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Tagad visi saprotam, ka mums priekšā vēl stāv ļoti smaga cīņa ar Franciju. Taču šī cīņa būtu pilnīgi bezjēdzīga, ja ar to arī beigtos visi mūsu ārējās politikas centieni. Cīņai ar Franciju var būt un būs jēga tikai tad, ja tā mums nodrošinās aizmuguri, kad cīnīsimies par mūsu teritorijas palielināšanu Eiropā. Mūsu uzdevums nav koloniālie iekarojumi. Mūsu problēmas varam atrisināt tikai un vienīgi, iekarojot jaunas zemes, kurās varētu nometināt vāciešus. Turklāt mums ir vajadzīgas tādas zemes, kuras tieši saskaras ar mūsu dzimtenes pamatteritoriju. Tikai tādā gadījumā pārceļotāji varēs saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Tikai šāda veida teritorijas palielināšana mums nodrošinās to spēku pieaugumu un priekšrocības, kādas dod liela vienlaidus teritorija.

Mūsu kustības uzdevums nav būt par citu tautu advokātu, mums jābūt pašiem savas tautas avangardam. Citādi šī kustība nebūtu nevienam vajadzīga un mums nekādā gadījumā nebūtu tiesību pļāpāt par pagātnes grēkiem. Mēs paši tad atkārtotu visas vecās kļūdas. Kā vecajai vācu politikai nebija tiesību aprobežoties tikai ar dinastiju apsvērumiem, tā arī mums nākotnē nav nekādu tiesību vadīties no pacifistiskām rūpēm par visiem un visu. Mēs nekādā ziņā neuzņemsimies "nabaga mazo tautiņu" aizstāvju un policistu lomu. Mūsu loma ir būt par savas tautas kareivjiem.

Mums, nacionālsociālistiem, ir jāiet vēl tālāk: tiesības uz jaunu zemju iegūšanu kļūst ne tikai par tiesībām, bet arī par pienākumu, ja, nepaplašinot teritoriju, liela tauta tiek lemta iznīcībai. Tas ir it īpaši sakāms, ja runa ir nevis par kādu nēģeru ļautiņu, bet gan par lielo ģermāņu tautu — par tautu, kas devusi pasaulei kultūru. Vai nu Vācija būs pasaules lielvalsts, vai ari tās nebūs vispār. Lai kļūtu par pasaules lielvalsti, Vācijai noteikti jāpanāk lādi apmēri, kas var tai mūsdienās nodrošināt pienācīgu lomu un garantēt dzīvi visiem tās pilsoņiem.

* * *

Mēs, nacionālsociālisti, pilnīgi apzināti pārvelkam krustu visai pirmskara vācu ārējai politikai. Mēs gribam atgriezties tajā punktā, kurā pirms 600 gadiem pārtrūka mūsu attīstība. Mēs vēlamies apturēt mūžīgo ģermāņu tiekšanos uz Eiropas dienvidiem un rietumiem un norādīt uz teritorijām, kas izvietotas austrumos. Mēs pilnīgi saraujam saites ar pirmskara laika koloniālo un tirdzniecības politiku un apzināti pārejam pie jaunu zemju iekarošanas politikas Eiropā.

Runājot par jaunu zemju iekarošanu Eiropā, mēs pirmām kārtām varam domāt tikai par Krieviju un tai pakļautajām nomalēm.

Pats liktenis dod mums mājienu. Atdodot Krieviju boļševisma rokās, liktenis ir atņēmis krievu tautai to inteliģenci, uz kuras līdz šim balstījās tās valstiskā pastāvēšana un kura vienīgā kalpoja par valsts stipruma ķīlu. Ne jau slāvu valstiskās dotības piedeva krievu valstij spēku un izturību. Par visu to Krievijai jāpateicas ģermāņu elementiem; tas ir lieliskākais piemērs tai milzīgajai valstiskajai lomai, kāda var būt ģermāņu elementiem, ja tie darbojas zemākas rases vidū. Tieši tādā veidā tika izveidotas daudzas varenas valstis zemes virsū. Ne reizi vien vēsturē esam vērojuši, kā daudz zemākas kultūras tautas, kuru vadībā kā organizatori bija ģermāņi, pārvērtās varenās valstīs, kas bija stabilas tik ilgi, kamēr saglabājās ģermāņu rases kodols. Gadsimtiem ilgi Krievija dzīvoja tieši uz ģermāņu kodola rēķina tās augstākajos slāņos. Tagad šis kodols ir pilnīgi un galīgi iznīcināts. Ģermāņu vietu ir ieņēmuši ebreji. Tāpat kā krievi paši saviem spēkiem nevar nomest ebreju jūgu, arī ebreji vieni paši nespēj uz ilgu lauku turēt pakļautībā šo milzīgo valsti. Ebreji paši nebūt nav organizētāji elementi, tie drīzāk ir dezorganizācijas fer­ments. Šī milzīgā austrumu valsts nenovēršami ir lemta bojāejai. Jau ir nobrieduši visi priekšnosacījumi. Ebreju kundzības gals Krievijā būs ari tās kā valsts gals. Liktenis ir lēmis mums būt par tādas katastrofas lieciniekiem, kas labāk par visu citu nešaubīgi apstiprinās mūsu rasu teorijas pareizību.

Mūsu uzdevums, mūsu misija pirmām kārtām ir pārliecināt vācu tautu: mūsu nākotnes mērķis nav atkārtot kādu efektīgu Aleksandra karagājienu, bet gan atklāt čakla darba iespējas jaunajās zemēs, kuras mums iekaros vācu zobens.

* * *

Pats par sevi saprotams, ka ebreji pretojas un ļoti enerģiski pretosies šādai politikai. Ebreji labāk par visiem citiem apzinās, ko viņiem nozīmētu šāda mūsu politika. Šķiet, ka pietiek jau ar šo faktu, lai visi patiesi nacionāli noskaņoti vācieši saprastu, ka mūsu ierosinātā orientācija ir pareiza. Par nožēlošanu, dzīvē mēs redzam tieši pretējo. Ne tikai vācu nacionālu, bet arī tautiskajās aprindās šāda austrumu politikas ideja sastop vissīvāko pretestību. Turklāt parasti mīl atsaukties uz Bismarku. Traucē Bismarka garu, lai aizstāvētu politiku, kura ir galīgi aplama un ārkārtīgi kaitīga vācu tautas liktenim. Mums saka, ka Bismarks savulaik piešķīris lielu nozīmi tam, lai saglabātu labas attiecības ar Krieviju. Līdz zināmai robežai tā ir taisnība. Tomēr tiek aizmirsts tas, ka tikpat lielu nozīmi Bismarks piešķīra labām attiecībām, piemēram, ar Itāliju; un savulaik šis pats Bismarks pat izveidoja savienību ar Itāliju, lai izdarītu stiprāku spiedienu uz Austriju. No tā taču nav jāsecina, ka arī mums tagad jāturpina tāda politika.

Protams, mums atbildēs: jā, mēs nevaram atkārtot tādu politiku, "jo mūsdienu Itālija nav Bismarka laika Itālija". Taisnība! Bet, cienītie kungi, atļaujiet atgādināt: ari mūsdienu Krievija vairs nav tāda, kāda tā bija Bismarka laikā! Bismarkam nekad pat prātā nenāca kādu taktikas gājienu iemūžināt uz visiem laikiem. Viņš bija ļoti liels meistars, ja ātri vajadzēja izmantot mainīgas situācijas. Tāpēc ir jājautā nevis "Kā toreiz rīkojās Bismarks?", bet gan — "Kā Bismarks rīkotos tagad?" Šādi formulējot problēmu, būs viegli rast atbildi. Bismarks, ar viņam tik raksturīgo politisko tālredzību, nekad nesaistītu Vācijas likteni ar kādas nenovēršamai bojāejai lemtas valsts likteni.

Neaizmirsīsim arī, ka savulaik Bismarks ar ļoti dalītām jūtām uzņēma Vācijas pirmos soļus koloniālās un tirdzniecības politikas ceļā.

Daudz tuvāka sirdij Bismarkam bija viņa izveidotās impērijas iekšējā konsolidācija un nostiprināšana. Tas bija noteicējs apstāklis, kāpēc viņš apsveica tuvināšanos Krievijai, kas solīja nodrošināt aizmuguri un atraisīt rokas attiecībā uz rietumiem. Tas, kas toreiz Vācijai bija noderīgs, tagad nestu tikai ļaunumu.

Jau 1920. - 1921. gadā, kad jaunā nacionālsociālistiskā kustība tikai sāka nostiprināties, vietumis jau sāka saprast, ka tieši mēs būsim tie, kas pratīs organizēt vācu tautas nacionālās atbrīvošanās kustību, un līdz ar to sāka nākt piedāvājumi noslēgt savienību ar citu valstu atbrīvošanās kustībām. Šis plāns pilnīgi atbilda tolaik izplatītajai propagandai par "apspiesto nāciju savienību". Toreiz runa galvenokārt bija par atsevišķiem Balkānu valstu pārstāvjiem un dažiem Ēģiptes un Indijas politiķiem. Vairumā gadījumu šie politiķi atstāja uzpūtīgu pļāpu iespaidu, aiz viņiem nestāvēja nekāds reāls spēks. Bet vācieši un it īpaši vācu nacionālā nometne aizrautīgi ļāvās šim uzpūsto austrumu slavenību valdzinājumam. Ikvienu Ēģiptes vai Indijas studentu, kurš bija nokļuvis Berlīnē, labprāt uzskatīja par Indijas vai Ēģiptes "pārstāvi". Cilvēki nesaprata, ka lielākoties mums bija darīšana ar personām, kuras neviens nav pilnvarojis noslēgt kaut kādas vienošanās. Līgumiem ar šiem cilvēkiem nevarēja būt nekādas reālas nozīmes jau tāpēc vien, ka aiz viņiem nestāvēja nekāds spēks. Noņemties ar šīm nullēm nozīmēja vienkārši tērēt laiku. Es ļoti noteikti un nepārprotami izteicos pret šādiem izmēģinājumiem. Kaut ari šādas "sarunas" dažreiz vilkās nedēļām ilgi, ne tikai tāpēc tās uzskatīju par pilnīgi neauglīgām. Nebūt nē. Arī tad, ja šie cilvēki patiešām būtu šo nāciju pilnvarotie pārstāvji, šo pasākumu uzskatītu ne tikai par gluži veltīgu, bet par vistiešākā veidā kaitīgu.