ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

— To es kāzu dienā nosviedīšu viņiem pie kājām par biedinājumu saviem jaunākajiem dēliem un visiem turku jaunekļiem. Es esmu turks, un tu esi turks, un allahs svētīs mūsu labo darbu, — Hasans centās pār­liecināt Kemalu.

— Lai notiek, — atbildēja Kemals, bet, kad Hasans aizgāja, sāka domāt, ko gan nodarījuši divi jaunieši, ka viņiem būtu jāmirst brīnišķīgākajā dzīves plaukuma laikā. Atmiņās atainojās paša jaunība. Arī viņš bija mīlējis grieķieti, bet, paklausot tēva liegumam, pa­metis to un visu mūžu mocījies nebeidzamās ilgās. Nē, viņš nekļūs citu laimes slepkava, viņš izdomās citādu ābolu, lai tas svētītu jauno tālākās gaitas.

Hasiza un Artemidas kāzu dienas rītā Kemals uz­karsēja vērša asinis, ielēja apaļā čaulā un iebēra tajā kāda koka sēklu graudus. Sagatavojis tādu granātu, viņš aiznesa to Hasanam un teica:

— Te nu tev būs uguns ābols. Redzi, vēl pavisam karsts. Bet zini, notiks tā, kā allahs būs lēmis.

Liels ļaužu bars bija sapulcējies ielā, kad no Hasana un Simonida mājām iznāca Hasizs un Artemida, lai dotos noslēgt laulību un pēc tam aizietu pasaulē meklēt darbu un pajumti. Viņus pavadīja tēvu lāsti, māšu asaras un jaunāko brā|u izsmiekls.

Tad Hasans atspieda ļaužu bariņu un, nostājies tam priekšā, atvēzējās un nosvieda mīlas pārim pie kājām granātu. Visi šausmās sastinga, bet notika brīnums: granāta saplīsa, no tās izlija asinis un izbira sēklas. Jaunieši stāvēja neskarti un smaidīja — viņi zināja, ka tēvu lāstus liktenis ir pārvērtis svētībā. Viņi uzla­sīja no granātas izbirušās sēklas un aizgāja uz svešu malu, uzplēsa zemes gabaliņu un iedēstīja tajā asinīs mērcētās sēklas. No tām izauga koki un krūmi ar sarkaniem ziediem un sarkaniem augļiem.

Granātkoks, laimes koks — tā grieķi iesauca šo koku un turpmāk jaunajiem pāriem nosvieda pie kājām granātābolu, ar to novēlēdami, lai viņu jaunā dzīve būtu tikpat laimīga un bērniem svētīta kā Hasiza un Artemidas ģimene.

Peonija jau taisījās iziet tautās, kad nomira māte, novēlēdama vecākās meitas gādībā sešas galvas prāvo bērnu bariņu. Ko tagad darīt, kā būt? Mīles­tība vēlēja steigties pie Simeona, sava izredzētā, bet solījums un rūpes par mazākajiem brāļiem un mā­sām kā ciešs valgs turēja pie tēva būdiņas. Vai nu Simeons nesapratīs?

— Pacieties pāris gadiņu, tad māsa nāks tavos ga­dos un gādās par mazākajiem, — Peonijai teica tēvs, un viņa piekrita. Bet, kad māsa bija pieaugusi, tai gadījās drošs ņēmējs, un viņa tik ļoti raudāja un lūdzās Peoniju, lai neizpostot viņas laimi, līdz Peo- nija piekrita atlikt savas kāzas vēl pāris gadiņu.

— Tie daži gadi aizlidos kā uz putna spārniem, un mūsu mīlestību būs pārbaudījis nepielūdzamais laiks, — Peonija mierināja Simeonu.

— Kad jāgaida, jāgaida, — teica Simeons. Bet viņa tēvs un māte nebija ar mieru, ka vecākais dēls dzīvo neprecējies, un izdzina viņu no mājām.

Tā Simeons aizgāja pasaulē, norunādams ar Peo­niju, ka pēc diviem gadiem atsūtīs pasta balodi pēc ziņas, vai nu viņš var nākt.

Aizritēja viens gads, aizritēja otrs. Atlidoja balodis ar Simeona vēstuli un baltu svešzemes ziedu knābī.

— Paldies, mans mīļais draugs, — Peonija rakstīja Simeonam. — Es redzu, ka tu par mani esi domājis. Arī es šos gadus domāju par tevi, bet tā nu ir iznā­cis, ka mums jāgaida vēl divi gadi, kamēr paaugsies mans brālis.

Bet, kad brālis pieauga, viņam gadījās tik izde­vīga iegātņu vieta, ka to nu nekādi nedrīkstēja palaist garām.

Un atkal Peonija sūtīja Simeonam ziņu, ka jāgaida vēl divi gadi. Kad tie bija pagājuši, Peonija tomēr netika projām, jo vidējai māsai nebija pacietības gaidīt kaut vienu dienu uz savām kāzām.

— Es braukšu pāri jūrai laimi meklēt, — rakstīja Simeons. — Un pasaki man — ko lai atvedu tev kā līgavas dāvanu?

— Atved man puķi, ko iestādīt dārziņā, — atbil­dēja Peonija, jo viņa neticēja, ka Simeons tālajās zemēs iedzīvosies bagātībā un varēs atvest zeltus un sudrabus.

Gadi jau lido kā uz putna spārniem … Pēc diviem gadiem Simeons atkal apjautājās, vai Peonija nu va­rēšot slēgt ar viņu mūža derību. Nē, Peonija lika pateikt, vēl viņiem jāgaidot divi gadi, jo nule pieaugušais brālis sailgojies redzēt pasauli un mājās neesot noturams. Un nu jau vairs jāizaudzina tikai pastarītes, tad jau gan, tad viņa ar Simeonu varēšot uzsākt savu dzīvi.

Vai gan Peonija varēja paredzēt, ka ļauna slimība novedīs kapā māsu, to, kura pirmā apprecējās, un nu atstāja bāreņos trīs mazus bērniņus? Kas tos auk­lēs, kas apkops, ja svainis visu dienu uz lauka ar un sēj? Kā lai Peonija atsakās tos pieņemt savā pa­spārnē, ja tēvs solās vest uz mežu un atstāt pie vilkiem?

Un atkal Peonija sūtīja ziņu savam draugam, lai vēl nebraucot, kamēr svainis dabūšot jaunu sievu un paņemšot bērnus atpakaļ pie sevis.

Pagāja sēru laiks, svainis noprecēja jaunu sievu, bet tā ne dzirdēt negribēja, ka viņai būtu jāaudzina sveši bērni. Diezgan būšot ar saviem ko noņemties, kad tie sākšot nākt.

Nez vai tālāk vairs Peonija ar Simeonu skaitīja ga­dus, kas vēl atlikuši līdz viņu kāzām. Kad paaugās pieņemtie bērni, Peonijai bija jāiet auklēt jaunāko brāļu un māsu bērnus. Gadi skrēja kā strauji kumeļi, darbs salieca Peonijas augumu, rūpes un ilgas izba­lināja matus. Un, kad viņa nevienam vairs nebija vaja­dzīga, visi viņas auklējumi aizmirsa ceļu uz naba­dzīgo būdiņu, kur dzīvoja vientuļa vecenīte. Uz kū- jiņas atspiezdamās, viņa katru rītu aiztipināja līdz vārtiem un ilgi stāvēja pie tiem un gaidīja atlidojam balodi, lai iedotu tam vēstulīti, kurā ar trīcošu roku bija ierakstījusi dažus vārdus: — Es gaidu tevi, mans mīļaisl

Kad balodis aiznesa vēstuli, Peonija sāka posties uz kāzām. Viņa uzvilka savu jaunībā šūto līgavas tērpu, uzlika galvā miršu vainadziņu un tāda augu dienu stāvēja pie vārtiem. Garāmgājēji rādīja uz viņu ar pirkstiem un smējās: — Re, vecā Pujene laikam sajukusi prātā.

Nenāca tas, ko viņa visu mūžu bija gaidījusi. Nenāca arī tie, ko viņa bija auklējusi. Atnāca nelūgtā un negribētā viešņa — tā, kas staigā ar izkapti pār plecu, un pamāja Peonijai ar kaulaino roku.

— Ei tu, ģindene, vai tiešām arī tu nevari uz da­žiem gadiem atlikt manu nāves dienu, kā es esmu at­likusi savu kāzu dienu? — Peonija sāka kaulēties ar Nāvi.

— Mani spriedumi nav atceļami un pārsūdzami. Nevienam es neprasu, kas tu esi — ubags vai karalis. Kad pienāk manis noliktais brīdis, es pamāju ar roku un nav tāda, kas man neklausītu, — atbildēja nežē­līgā Nāve.

Sveši ļaudis aiznesa Peoniju uz kapiem, uzbēra dzeltenu smilšu kopiņu. Un, kad tie bija aizgājuši, kāds šajā pusē neredzēts vīrs, tāds kā ārzemnieks, steidzās uz kapsētu, pārkāpa pār valni un uzmeklēja tikko aizbērto kapu.

— Tad te nu mēs satiekamies, mana Peonija, — svešais vīrs runāja, it kā tā, kas gulēja zem smiltīm, viņu dzirdētu. — Un es tā steidzos, braucu ar kuģiem pār jūrām, jāju uz kamieļiem pār tuksnešiem, bridu pa slīkšņām, lai ātrāk nok|ūtu pie tevis. Jo es vedu tev puķi, kura nosaukta tavā vārdā un kuras smarža ir saldi rūgta kā mūsu mīlestība.

Un noliecies viņš iestādīja uz kapa saknīti, ko bija atvedis no svešām zemēm.

Kad Peonijas radi uzzināja, ka uz viņas kapa uz­ziedējusi skaista, nekur apkārtnē neredzēta puķe, tie steidzās uz kapsētu un izraka katrs pa saknītei, lai iestādītu savā dārzā, teikdami: