ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

No zelta olām izveicīgi meistari darināja roku un kāju sprādzes, ausu riņķus un jostu greznojumus, bet, tā kā zelta olu krājumi arvien pieauga, tad virsaitis pret tām iemainīja bizoņu ādas un gaļu, mokasīnus un tomahaukus.

Nuaruakiešu vīrieši bieži devās medībās, bet sievas un meitas pa to laiku auda brīnišķīgas raibas segas, pina grozus un lasīja ogas. Viņām nebija laika un vēlēšanās pļāpāt, varbūt tāpēc arī ļaužu starpā ne­cēlās strīdi un nesaskaņas. Vīri un sievas zināja katrs savu pienākumu, un, ja kāds veica vairāk, tad par to lepojās un priecājās visi.

Reiz vīri no medībām atgriezās ļoti uztraukti. Viņi bija sastapuši kādas tālas cilts medniekus un uzzinā­juši, ka jūras krastā piestājoties milzīgas laivas un no tām izkāpjot savādi cilvēki bāliem ģīmjiem un īsiem matiem. Sie bālģīmji esot ļoti kāri uz zeltu un, kur vien sastopot kādu ar auskariem, tā nogalinot to ar neredzamām ugunīgām bultām un izraujot auskarus, noņemot roku un kāju sprādzes. Ar zīmēm iie jau­tājot, kur šejienes ļaudis ņemot zeltu.

Ja nu-aruakieši būtu zinājuši, ka cilvēki var būt arī zemiski nodevēji, viņi nekad nebūtu ielaiduši savā nometnē svešinieku. Bet viņi to nezināja un paši uz rokām ienesa kādu ievainotu mednieku, kurš stipri kliboja un stāstīja, ka viņam lācis pārplēsis kāju. Vir­saitis lika sievietēm rūpēties par nelaimīgo cilvēku, jo vīriem bija atkal jādodas medībās.

Svešais — viņu šeit iesauca par Klibo Lāci — apbrīnoja sieviešu rotaslietas un iztaujāja, kur viņas ņēmušas dzelteno akmeni, no kura darināti auskari un sprādzes. Bet sievas, kas bija paradušas klusēt, tikai smaidīja un teicās nezinām, kur vīri to ņe­mot.

Ar laiku Klibais Lācis iedraudzējās ar virsaiša ve­cāko meitu Zintkazivinu un teica, ka viņš gribētu palikt nu-aruakiešu ciltī un apprecēt viņu. Zintkazi- vina atbildēja, ka tad viņam jāsagaida Nato Mažina atgriešanās un jādzird tā atbilde.

Klibais Lācis sāka izprašņāt Zintkazivinu, kāpēc viņa un māsas reizēm pazūdot mežā un ko viņas tur darot. Un tad virsaiša meita, kas sevi jau uz­skatīja par Klibā Lāča līgavu, izdarīja vēl lielāku kļūdu nekā viņas tēvs, kas atveda nometnē ievainoto svešinieku.

Nabaga Zintkazivina, vai viņa varēja iedomāties, ka dažs cilvēks melo arī tad, ja bildina meiču un solās to precēt? Ja pēc neilga laika Klibais Lācis, kurš jau bija izveseļojies, ienāks viņas teltī kā vīrs un viņiem nebūs nekādu noslēpumu, tad kāpēc viņš nedrīkstētu jau tagad zināt, kāda laime viņu gaida, paliekot nu-aruakiešu ciltī.

Vai Zintkazivina varēja nojaust, ka šis vīrietis pār- dovies balģīmjiem un par lētu samaksu — muciņu ugunsūdens — apņēmies izdibināt nu-aruakiešu zelta noslēpumu?

Un tS, uzzinājis, ka Zintkazivina un viņas māsas pēc kārtas sēd kokā un uzmana putnu, kas dēj zelta olas, Klibais Lācis sadzirdīja nometnes sargus ar ugunsūdeni, ko slepeni bija atnesis līdzi, un steidzās ziņot bālģīmjiem, ka noslēpumu atklājis un atliekot tikai uzmeklēt koku, kura zaros sēd skaista meiča.

Vienu tomēr Klibais Lācis nebija izdibinājis un, proti, to, ka visaugstākā koka galotnē sēdēja sargs Ota Kte un novēroja apkārtni. Viņš pamanīja bāl- ģīmju tuvošanos un redzēja arī, ka tos ved Klibais Lācis. Padevis trauksmes signālu, Ota Kte pastāstīja par draudošajām briesmām un Klibā Lāča node­vību.

— Ak, es nelaimīgā, viņam izstāstīju mūsu putna noslēpumul — Zintkazivina saķēra galvu. — Tad tāpēc viņš taujāja un tincināja mani! Pasaki man — ko darīt, kā glābt mūsu zelta putnu? — viņa griezās pie samaņa.

— Ko-ko-ko! — sauca šamans, un tas nozīmēja: «Esiet gatavi!»

Saskrēja visas sievas un jaunavas un atbildēja ar skaļu:

— Ho!

— Tas nozīmēja: «Esam gatavasl»

— Jaunavas. Žigli sakāpiet kokos un turieties to zaros! Tad bālģīmji nezinās, kurš ir īstais koks. Pa to laiku, kamēr viņi meklēs, Tasanke Uitke aizskries pie medniekiem un atsauks tos, lai aiztriektu bāl- ģīmjus.

Tasanke Uitke jeb Trakais Zirgs auļos aizdrāzās uz medību apgabala pusi, bet simtiem meitenes tikpat žigli sakāpa kokos un cieši aptvēra to stumbrus.

Klibais Lācis aizveda bālģīmjus uz mežu, bet te nu viņš samulsa un nezināja parādīt, kurš ir īstais koks. Saniknotie bālģīmji izšāva uz meitenēm nere­dzamās ugunsbultas, bet meitenes bija tik cieši ap­tvērušas koku stumbrus, ka vēl mirušas palika it kā pienaglotas pie tiem. Par vēlu atsteidzās vtri un jaunekļi. Viņu cilts zieds — viņu skaistās meitenes bija mirušas.

Tad šamans pacēla rokas uz augšu un nosauca viņu visu vārdus, pieminēja viņu tikumus un novē­lēja:

— Jūs, kas tik pašaizliedzīgi aizstāvējāt mūsu cilts dārgumu, jūs esat pelnījušas visaugstāko balvu. Lai jūsu dvēseles pārvēršas skaistos un smaržīgos ziedos, lai tie nebeidz augt uz šiem kokiem un stāstīt no paaudzes uz paaudzi, kā jūs glābāt zelta putnu.

Tikpat skaisti un dažādi kā nu-aruakiešu meitenes, pie koku stumbriem uzplauka ziedi, kurus vēl tagad sauc par orhidejām.

Kalpa sievas Madaras vienīgais prieks un lep­nums bija viņas meiia Rota. Bet tā arī bija meita — skaista un strādīga, jautra- un valodīga. No rīta no­skrien septiņas verstis līdz kunga druvai, ar sirpi nop|auj pūrvietu rudzu, bet vakarā dziedādama pārnāk mājās un vēl palīdz mātei apkopt vakara soli.

Lai nu darbs, kas darbs, bet kur tas greznais puķu dārzs, kāda nebija nevienai citai meitai visā pagastā. Pat muižas dārznieks nāca apbrīnot Rotas puķu bagā­tību. Kaut arī lielkungs vedot no Vāczemes visādas sēklas un stādiņus, bet tādu, lūk, viņam neesot. Kur gan viņa tādas ņemot, ja drīkstētu zināt, ja tas ne­esot noslēpums?

— Man putniņi sanes sēkliņas no svešām zemēm, — Rota smiedamās pastāstīja un nebūt nemānījās. Kad pavasaros cīruļi vai strazdi kļūdījās, siltu laiku cerē­dami, Rota tos salasīja kurvītī, ienesa istabā un paba­roja, sasildīja, izmitināja, līdz visi puteņi bija garām, un palaida brīvībā.

Kad putniņi jautāja, kā viņiem pateikties par laba darījumu, Rota pasmējās un atteica:

— Atnesiet man puķu sēkliņas no svešām zemēm. Putniņi neaizmirsa šo vēlējumu un nākamajā pavasarī atnesa Rotai puķu sēkliņas no siltajām zemēm, kur bija patvērušies pa ziemu.

Rota labprāt dalījās savā bagātībā ar citām mei­

tām un sievām. Sai sēkliņu, tai stādiņu, un, jo vairāk citiem deva, jo krāšņāk pašai saauga puķes.

Tikai vienai sievai — savai kaimiņienei Ķērstai gan Rota nedeva ne sēkliņas, kaut gan tā lūgtin lūdzās un prasīt prasīja.

— Kāpēc tu savu sirdi tā nocietini pret tuvāku? — māte pārmeta Rotai, bet tā īsi un aši pateica:

— Tai čūsku vecenei es nevienu puķi nedošu.

Čūsku vecene — tāda tiešām bija Ķērsta. Tikai re­tais zināja, ka viņa azotē auklē septiņas čūskas un tās pēc kārtas zīda.

Kad viena bija paēdusi, tā čukstēja viņai ausī:

— Kāpēc tai Rotai tik labi padodas puķes? Kāpēc tev tā nepadodas?

Un Ķērstai radās tāda skaudība, ka viņa būtu nobra­dājusi Rotas puķes, ja vien dārziņam apkārt nebijusi augsta sēta.

Otra čukstēja:

— Ja tev saaugtu tādas puķes, tu varētu vest uz tirgu un pārdot. Ak, kas tur ienāktu naudiņasl

«Ak, manta, manta — kā tikt pie lielas mantas,» Ķersta lauzīja galvu.

Ja viņas sētā iegriezās kāds ceļa gājējs un palūdza gabaliņu maizes, trešā čūska steidzās brīdināt: