ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

— Iedzer!

Pēc trešā malka Jukums iesaucās:

— Lai iet! Vai tik vien meitu pasaulēl

Šausmas, kas bija sastindzinājušas Rozes balsi, ta­gad kā karsta šalts to atkausēja. No viņas mutes izlauzās kliedziens:

— Jukum, ko tu dari! Tu mani nospēlē velnam!

Viņa skrēja uz ezermalu, tumsā apdauzīdama kājas līdz asinīm. Viņai pat neienāca prātā, ka pasaulē nav tikai viens puisis — Jukums. Nē, ja Jukumam velna zāles mīļākas par viņu, tad nav vērts dzīvot.

Aizirusi laivu līcī, Roze iesaucās:

— Ardievu, jaunība, ardievu, dzīve!

Viņa ielēca ezerā un palika tur uz visiem laikiem.

Tagad nu Jukums aptvēra, ka nospēlējis savu dzīves laimi. Viņš katru dienu sēdēja ezera malā un kaut ko gaidīja, kaut ko cerēja, kaut ko nožēloja.

Bet reiz, ap Jāņu dienu, viņš ieraudzīja līcī šūpo­jamies baltu ziedu. Nez kur viņam radās dziesma: Balta puķe ezerā, Tā ir mana līgaviņa . . .

Vai tā bija atbalss, kas atbildēja no līča? Nē, varēja saklausīt vārdus:

Labāk guļu ezerā, Ne dzērāja klētiņā …

Ūdensroze, ezerroze — tā cilvēki iesauca šo puķi.

Tur vairs nelīdzēja ne raudas, ne vaimanas. 2akam bija jādodas karā uz tālu, svešu zemi, bet viņa lī­gavai Lilijai jāpaliek Francijā. Atvadoties 2aks izņēma no krūtīm savu sirdi un atdeva Lilijai, teikdams:

— Karavīram jābūt nežēlīgam, tāpēc man sirds var būt tikai par traucējumu. Glabā to, kamēr es pār­nākšu,

Lilija paslēpa 2aka sirdi savā sudraba rotu lādītē un uzticīgi gaidīja pārnākam mī|oto.

Cik gausi velkas laiks tam, kas gaida. Diena liekas veselu gadu gara, bet gads līdzinās mūžībai. Lai ko darīja Lilija, lai kur gāja, acis arvien vērās uz to pusi, kurp aizgāja 2aks. Dienām sajuka skaits, bet gadus viņa negribēja skaitīt, un kā viņa satrūkās, kad tēvs to reiz uzrunāja:

— Mana mījā meita, ir pagājuši desmit gadi, kopš tavs saderētais aizgāja karā. Kas to zina, vai viņš vairs pārnāks, tāpēc tev būtu jāapskatās pēc cita vīra.

— Tēvs, ko tu runā! — iesaucās Lilija. — 2aks man atstāja savu sirdi, un, kamēr tā ir pie manis, es nevaru viņu aizmirst.

Tēvs nopūtās un līdzjūtīgi pakratīja galvu. Nepie­dzīvot viņam to dienu, kad znots uzņemtos smagākos darbus, neauklēt mazbērniņus.

Pagāja vēl desmit gadu, beidzās karš, un viens otrs karavīrs pārradās mājās, uz kruķiem lēkdams vai

pustukšu piedurkni purinādams. Lilija gaidīja Zaķu, prašņāja kropļus — ne miņas, ne vēsts.

— Viņš būs iemīlējis citu un palicis svešā zemē,— ieteicās Lilijas māsa, bet Lilija neticēja.

— Kā Zaks var iemīlēt citu, ja viņa sirds ir pie manis? Bez sirds taču nevar mīlēt!

Bet 2aks, kas visus šos gadus bija kāvis un laupījis, jo viņam taču nebija sirds, arī pēc kara beigām nekāroja citas dzīves. Viņš kļuva par laupītāju vir­saiti un kopā ar tiem siroja, atņemdams ceļiniekiem zeltu un noplītēdams to pasaules krogos.

Kad viens no laupītāju bara, vecais Pjērs, saslima, Zaks viņu patrieca, jo tāds vairs viņu pulkā nederot. Gribēdams Žakam atriebties, Pjērs devās uz viņa dzimto ciemu, lai izstāstītu radiem un paziņām, cik nekrietnu nodarbību izraudzījies Zaks.

Ilgi viņš gāja, varbūt desmit gadus, līdz nonāca Francijā un uzmeklēja Zaķa ciematu. Un — kā nu tas gadījās, kā ne — pirmo viņš sastapa pavecu sie­vieti sirmiem matiem un gaidās sastingušām acīm.

— Vai tu pazini Zaķu? — Pjērs viņai noprasīja.

— Ak dies, ko tu man jautai — sieviete iesaucās. — Zaks, mans mīļais, mans vienīgais Zaks, un es lai viņu nepazītu? Stāsti man drīzāk, kas ar viņu, kur ir mans Zaks!

Vecais Pjērs redzēja, kādās cerībās iezaigojās sie­vietes acis, un saprata: viņa to mīl tikpat kvēli kā jaunībā. Kā lai pasaka viņai briesmīgo vēsti, ka mīļotais Zaks tagad ir negants razbainieks un plīt­nieks? Nē, tad labāk lai viņa domā, ka Zaks ir kritis kā godīgs karavīrs, miris un aprakts un nav viņu vairs ko gaidīt.

— Tad tu esi Zaķa līgava! — Pjērs it kā noģiz­dams iesaucās.

— Jā, es esmu Lilija, viņa saderētā, — vecīte ap­liecināja.

— Ai, ai, cik skumja vēsts man tev jāpaziņo, — Pjērs nodūra acis, lai tās nenodotu melus. — Zaks krita kaujā kā varonis. Bet kā viņš tevi mīlējal Vēl mirdams piesauca tavu vārdu — Lilija.

Atmetis atriebības domas, vecais Pjērs aizkliboja tālāk, tā arī nevienam nepateikdams to ziņu, ko tik tālu un tik ilgi bija nesis.

«Mans Zaks ir miris un aprakts,» domāja Lilija, «bet tā viņš tur guļ bez sirds. Man jāuz­meklē viņa kapa vieta un jāatdod labā, mīlas pilnā sirds.»

Saposusies un paņēmusi savu sudraba lādīti, Lilija uzsāka grūto ceļu uz svešo zemi. Dienas vairs nebija saskaitāmas, gadi sāka jukt, bet viņa taujāja un gāja pa karstu sauli, brauca ar kuģi pāri bangainai jūrai, līdz nonāca tuksnešainā malā, uz kurieni Zaks bija aizsūtīts karā.

Ļaudis viņu brīdināja, lai tālāk nedodoties viena, jo ceļiniekus pārsteidzot nežēlīgu laupītāju banda, bet vai tad Liliju kāds varēja atrunāt.

— Esmu jau veca, drīz var pienākt mana pēdējā stunda, un es nepagūšu Zakam atdot viņa sirdi.

Bet ai, kādas šausmas viņa pārdzīvoja, kad ceļa līkumā bārdaini laupītāji atņēma viņas sudraba lādīti ar lielo dārgumu. Viņa lūdzās, raudāja, stāstīja par savu nelaimīgo mīlestību un nebeidzamo uzticību Zakam, bet laupītājus tas neaizkustināja. Viņi aiz­nesa lādīti savam virsaitim un ņirgādamies atstāstīja, ka tur kāda prātā sajukusi vecene meklējot sava līgavaiņa kapa vietu, lai varētu atdot sirdi, ko tas, karā aiziedams, viņai ieķīlājis.

Neskaidras nojautas pārņemts, laupītāju virsaitis Zaks atvēra lādīti, un ko viņš tur ieraudzīja — savu sirdi, kuras tam bija trūcis visus šos ilgos gadus. Un cik dīvaini — tā sāka runāt un teica savam kādrei­zējam īpašniekam:

— Esi cilvēks un nerādies tāds, kāds tu esi, Lilijai. Labāk lai viņa domā, ka tu esi miris, un saglabā ievi labā piemiņā.

Zaks aizvēra lādīti un pavēlēja laupītājiem, iai tie atdod to vecītei un parāda kādu za|āku uzkalniņu, kur it kā būtu aprakts Zaks. Bet laupītāji cejā puko­jās, ka virsaitis aiz vecuma laikam kļuvis dulns, un norunāja sudraba lādīti paturēt sev. Kapa vietu, nu, to viņi var parādīt, vai mazums te vēja sapūstu smilšu pauguru.

Nabaga Lilija, viņa vēl arvien tik ļoti mīlēja Zaķu — tādu, kāds viņš bija jaunībā. Viņa nespēja atstāt to bez sirds, tāpēc izplēsa no krūtīm savējo sirdi un ieraka paugurā, kur vajadzēja dusēt Zakam.

No šīs sirds izauga puķe, ko vēl tagad sauc par liliju. Līgavu rota un kapu puķe, uzticības, nevai­nības un cēluma simbols.

Tāltālā zemē, silta un auglīgā, dzīvoja nuaruaki cilts. Saule viņu ādu bija nokaitējusi kapara sar­kanumā, bet viņu garie mati bija melni un spīdīgi kā ogles. Nu-aruakieši bija laimīgāki par citām cil­tīm, jo viņiem piederēja putns Orhis, kas dēja zelta olas. Kad putns bija piedējis kāda koka dobumu, cilts virsaitis viņiļ pārnesa uz citu koku, un tie bija

lieli svētki. Jaunekļi izgreznojās ar papagaiļa spalvām, nokrāsoja sejas un dejoja uzvaras deju.

Virsaiša Nato Mažina meitas pēc kārtas sēdēja koku zaros līdzās putna ligzdai un sargāja to pret ērgļu uzbrukumiem, bet katrā nometnes stūrī spēcīgi jaunekļi ar saindētām bultām makstīs dienu un nakti stāvēja sardzē, lai kādas citas cilts kareivji nenolau­pītu nu-aruakiešu dārgumu.