ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

— Tu nedod viņam savu labumu. Kaut viņš vai badā nosprāgtu, bet nedod.

Ceļinieks aizgāja uz citām mājām lūgt maizi.

Turpretim, ja Ķērsta aizstaigāja pie radiem un tur patlaban ēda pusdienas, ceturtā čūska mudināja:

— Sēsties tikai pie galda un labi krietni saēdies. Tas, ko tu šeit noēdīsi, pašas mājās paliks citai reizei.

Un Ķērsta tad nu rija ka rija, kamēr vēders vai pušu plīsa.

Piektā čūska savai saimniecei žūžināja pie auss:

— Kāpēc tev jāstrādā? Lai strādā māte arī tavu tiesu, tu pavalsties pa mīkstu gultu.

Ķērsta valstījās pa gultu, kamēr sestā čūska sāka šaudīt mēlīti ap viņas lūpām un skubināja:

— Tur kaimiņos viens pāris varen saticīgi dzīvo. Pamēģini viņus salaist matos.

Tad Ķērsta cēlās un aizvilkās pie lētticīgās un pļāpīgās Babiņas, kurai mēle karājās diedziņā.

— Klau, Babiņ, es redzēju, ka mūsu kaimiņienes vīrs naktī pa logu ielīda pie Rotas.

Babiņai to vien vajadzēja padzirdēt, kad mēle sāka kratīties. Naskiem soļiem viņa aiztecēja uz kaimiņu māju.

Visbriesmīgākā bija septītā čūska. Tā šņāca Ķērstai pie auss:

— Mēģini sagandēt cilvēkiem dzīvi. Izdari kaut ko, lai viņiem nav miera ne dienu, ne nakti.

Un Ķērsta izdomāja. Viņa piesēja savu suni īsā saitē un nolika ēdiena ķipīti tā, lai nevar aizsniegt. Augu dienu suns izmisīgi rēja, bet naktīs baigi gau­doja, tā ka ciema ļaudīm šermuļi skrēja caur kauliem.

Kas zina, Rota būtu laimīgi nodzīvojusi savu mūžu, apprecējusies, audzinājusi bērnu pulciņu, ja tajos laikos nebūtu uznācis raganu tvarstīšanas drudzis. Kā vilnis tas gāja pāri visām zemēm no tās puses, kur saule riet, uz to pusi, kur tā uzlec.

Tā nu augstie kungi, kas pārvaldīja arī to ciematu, kur dzīvoja kalpa sieva Madara ar meitu Rotu, saņēma zieģelētu vēstuli no vēl augstākiem kun­giem, lai paziņojot, cik raganu viņi noķēruši savā apvidū.

Kungi lauzīja galvas, kur lai tās raganas ņem, jo neviena nebija manīta uz slotas jājam mēnesi zagt, ne arī dzirdēts, ka būtu kādam bērnu vai lopu ar jaunu aci noskaudusi. Bet, tā kā pavēle paliek pavēle un vismaz viena ragana jāatrod, tad kungi izsludināja augstu godalgu tam, kas uzrādīs raganu.

Te nu visas čūskas reizē sāka šņākt Ķērstai ausī: — Nu tu reiz vari lepnajai Rotai atriebties par viņas vīzdegunību. Aizej pie kungiem un apliecini, ka viņa ir ragana, un tiksi vēl pie naudiņas.

Čūsku vecenei tāds padoms likās zelta vērts. Skrie­šus klupšus viņa nesās pie kungiem un ko tikai visu nesastāstīja par Rotu.

Kāpēc viņai puķes tā augot? Burvībai Kāpēc viņai putni kalpojot? Burvībai

Kāpēc viņa vienmēr staigājot dziedādama? Kas ra­ganai ko nedziedāt?!

Kungi priecīgi, ka ragana atrasta, un te nu nelī­dzēja visu ciema jaužu aizstāvība. Kungi neticēja nevienam godīgam cilvēkam, bet ticēja čūsku vecenei.

Tā Rotu sadedzināja uz sārta un kungi varēja ziņot vēl augstākajiem kungiem, ka savā pavalstī nodibi­nājuši kārtību.

Pavasarī atlaidās putniņi no tālām zemēm un pie­klauvēja pie Madaras lodziņa. Viņi bija atnesuši sēk­liņas un ļoti brīnījās, ka tās saņemt pienāca salīkusi vecīte, nevis viņu labdare Rota.

Madara iesēja sēkliņas puķu podā, un no tām iz­auga puķes ar sārtiem ziediem.

— Gluži kā manas Rotas vaidziņi. Mīļās puķītes, jūs būsiet balzams manai sāpošajai sirdij.

Visiem, kas juta līdzi smagajās bēdās, Rotas māte dalīja sava balzama sēkliņas. Bet, tā kā līdzjutēju bija daudz, tad drīz vien visu kalpa sievu logos zai­goja sārtie ziediņi — balzamīnes.

cik bērnišķīgi turks Hasans bija iedomājies, it kā varētu uzcelt tādu žogu, kuram pāri netiek mīlestība. Tieši tā viņš domāja, celdams ap savu māju akmens mūri, jo blakus atradās grieķa Simonida māja un viņš zināja tur augam skaistu meitu — Artemidu, bet viņam auga dēls — Hasizs, labs dēls, krietns dēls, lai dievs katram tādu dod.

Lai cik augsts bija mūris, ciprese, kas auga dārzā, tomēr bija augstāka, un, kad Hasizs uzkāpa tajā, lai paskatītos, kas aiz mūra spēlē arfu un dzied, viņš ieraudzīja daiļo melnmataino Artemidu.

Hasizs zināja, ka Artemida ir grieķiete un viņš ir turks. Tēvs viņam no mazām dienām bija mācījis, ka grieķus vajag nīst un nicināt. Hasizs pat nenojauta, ka, skatoties uz Artemidu un klausoties viņas dziesmā, naids var pārvērsties par mīlestību un nicināšana par apbrīnu. Ha, iemīlēties grieķietē, tas nu gan būtu apkaunojums ne tikai ģimenei, bet visai tautai.

Un tomēr nākamajā dienā Hasizs atkal uzkāpa cip­resē, iestāstīdams sev, ka, skatoties uz grieķieti, viņam radīsies pret to vēl lielāks naids. Kā viņa staigā — atklātu seju, lai katrs garāmgājējs to var aplūkot. Kārtīga turku sieviete savas sejas skaistumu nosedz ar parandžu, viņa to glabā tikai savam vīram.

Ja Hasizs būtu pametis acis uz cipreses ēnu, viņš redzētu, ka ar katru dienu viņa nokāpšanas brīdī tā kļuvusi garāka. Bet, tā kā viņš lūkojās tikai uz Arte- midu, fad pats neaptvēra, ka ar katru dienu ilgāk nosēd cipreses zaros.

Kad kādā rītā Simonida dārzā valdīja klusums un dziesma neatskanēja arī dienā un vakarā, Hasizs nekur nevarēja atrast mieru no uzbāzīgās domas: kas noticis Artemidai? Kāpēc viņa neuzturas dārzā un nespēlē un nedzied? Visu nakti neaizvēris acis, viņš pierunāja kal­poni izdibināt no kaimiņu kalpones, vai Artemida nav saslimusi. Ak nē, tā atnesa vēsti, ka Simonids aizliedzis meitai rādīties dārzā, jo pamanījis turku sēdam cipresē un glūnam uz Artemidu.

Hasizs, dusmodamies uz grieķi un sevi, nocirta cip­resi, un Simonida dārzā atkal sāka skanēt mūzika un dziesmas.

Kā izbijās Artemida, kad pēkšņi izdzirda saucam savu vārdu. Balss nāca no mūra puses:

— Artemida! Artemida! Panāc tuvāk, es tev pa­teikšu tikai trīs vārdus.

Kura sieviete gan negrib dzirdēt trīs vārdus, pat ja tos saka vispretīgākais vīrietis?

Kad Artemida tuvojās sienai, viņai pie kājām novēlās akmens, bet mūra spraugā parādījās seja. Melnas Osiņas, melnas uzacis un melnas acis, kurās varēja izlasīt trīs vārdus, pat ja mute tos neteiktu.

Bet sievietes grib šos vārdus dzirdēt, un Artemida jautāja:

— Ko tu gribēji man teikt?

— To, ka es tevi mīlu, — Hasizs čukstēja.

— Bet tu esi turks, un es esmu grieķietei — Arte­mida centās apdzēst liesmas, kas sāka vīties ap viņas sirdi.

— Nē, es esmu cilvēks, un tu esi cilvēks, un kāda mīlestībai daļa gar turkiem un grieķieml — iesaucās Hasizs.

— Bet mūsu tēvi to nesapratīs, — iebilda Arte­mida.

— Artemida! Pasaule ir plašāka nekā mana un tava tēva pagalmi. Mēs esam jauni, mūsu rokas ir stipras, vai mums vajadzīgs šāds dārzs ar mūri vis­apkārt? — satvēris mīļotās roku, runāja Hasizs, un

Artomidai likās, ka mūris atkāpjas un viņu ar Hasizu aicina olīvu un apelsīnu birzes, kalni un jūra, kviešu lauki un pilsētu tempji.

Bet ne tik vienkārši vērās mūri, kas ieslēdza Hasiza un Artemidas tēvu prātus. Hasans palika turks, un Simonids palika grieķis.

— Nav tādas tautības, ko sauc par cilvēku, — viens pateica savam dēlam, — un grieķieti ievest savā mājā es tev neļaušu.

— Turkam es savu meitu neatdošu, — paziņoja otrs.

— Mēs aiziesim no jūsu vecajām mājām un kļūsim cilvēki, — spītīgi pateica jaunieši un nolika savu kāzu dienu.

«Ja dēls apkauno ģimeni un tautu, tad labāk tāda dēla lai nav,» domāja Hasans un naktī uzmeklēja veco Kemalu, par kuru klīda baumas, it kā tas zinot grieķu uguns noslēpumu. Viņš izstāstīja Kemalam, kādas bēdas uzbrukušas viņa dzimtai, un lūdza, lai vecais meistars pagatavojot viņam uguns ābolu.