Anna Sakse - Pasakas par ziediem

Lai jautrība nerimtos ne dienu, ne nakti, karnevāla dalībnieki salīga vairākus putnu orķestrus. Strazdi, dzeguzes, ķauķīši un vālodzes svilpoja, kūkoja un dziedāja pa dienu, lakstīgalas un vakarlēpji trillināja un dārdināja naktīs. Bites un kamenes, mārītes un tauriņi uzjautrināja svētku viesus ar dejām un zumināšanu.

Tikai viens dārza iemītnieks — Sausziedis negata­vojās svētkiem, neuzposās un nepiedalījās orķestra al­gošanā. īgns un sabozies viņš ņurdēja, ka spilgtās krāsas viņam duroties acīs, ka putni pat naktīs neļaujot gulēt.

— Man domāt, — viņš ierunājās balsī, kas čabēja kā salmi, — man domāt, šādu pagānisku karnevālu rīkošana ir skaidra izšķērdība un vairāk nekas. Es ap­rēķināju, ja tās vērtības, ko jūs iztērējat greznībai, pārvērstu barības vienībās...

— Tad mēs varētu tev piegādāt veselu vezumu or­ganisko mēslu, — ķircinādama viņu pārtrauca dzelo­ņainā Mežroze.

— Jums nevajag zoboties par tik nopietnām lie­tām, — Sausziedis sašutis viņu sabāra. — Man domāt, jūs darītu prātīgāk, ja nomestu no pleciem šos raibos kankarus, aizdzītu putnus uz mežu un noklausītos manas lekcijas.

— Vai tā gan? Par ko tad tu mums stāstītu? — smējās Magone.

— Es jums varētu nolasīt zinātniski pamatotu lek­ciju par jautrības kaitīgo iespaidu uz veselību.

— Ha-ha-ha! Hi-hi-hi! — puķes sāka locīties smiek­los. — Ja tu turpināsi tā jokoties, mums tiešām var nobirt visas ziedlapiņas.

— Labi. Ja jūsu garastāvoklis nav noskaņots zināt­nisku atziņu uztveršanai, es pakavēšos pie kāda prak­tiska jautājuma.

— Nu, nu! — smieklus valdīdama, skubināja Saulgrieze.

— Es jums pastāstīšu, kā laikus sagatavoties zie­mošanai.

— Nepiemini ziemu, kad tikko sākas vasara! — dus­mīgi uzkliedza Dālija. — Māsas, turpinām mūsu svēt­kus! Putni, spēlējiet skaļāk, tā, lai šim grabētājam aizkrīt ausis!

Sausziedis bija spiests apklust un nodevās pārdo­mām, kā izdevīgāk un pareizāk nokārtot savu dzīvi. Būtu tā kā laiks precēties, bet ko lai izvēlas par dzīves biedri? Ne jau šo vieglprātīgo Magoni vai zobgalīgo Mežarozi. Par Rezēdu vai Matiolu nevar būt ne runas, tās jau smaržās vien iztērē visas ba­rības vienības.

Tā apcerot dažādās iespējas, Sauszieža skatiens pa­vērsās pret ābeli, kas nopietna un domīga stāvēja dārza vidū.

— Hm, — viņš sāka apsvērt. — Man domāt, tā būtu īstā. Tā nesapņo tikai par skaistām kleitām un cepurēm, bet iekrāj kaut ko arī nebaltām dienām. Labos gados veselu vezumu ābolu var aizvest uz tirgu.

Un tā kādā jaukā dienā Sausziedis bildināja ābeli. Puķes sastinga gaidās, kad aiz smiekliem plīsīs pum­puri, — tik pārliecinātas viņas bija, ka ābele Sausziedi noraidīs. Bet cik pārsteigtas viņas tika, kad ābele pēc īsas vilcināšanās deva jāvārdu. Viņas, protams, nezināja, ka ābele Sauszieža bildinājumu pieņēma tikai par spīti savam iecerētajam ķirsim, kurš bija sācis lakstoties ap Plūmi.

Kāzu rītā ābele ietērpās līgavas rotā un sārtajā plīvurā pārsteidza ķirsi ar savu skaistumu. Viņš noraudāja baltas asaras, ka tik vieglprātīgi atdevis savu laimi citam — un vēl kam? Nicinātajam Sausziedim!

Pirms laulību ceremonijas Sausziedis tuvojās ābelei. Viņa gaidīja, ka tas uzlūkos viņu apbrīnā un teiks: «Cik skaista tu esi, mana mīļā!» Bet Sausziedis izvilka no kabatas papīru un pildspalvu un, pat labrītu ne­pateicis, noprasīja ābelei:

— Lai turpmāk mūsu attiecības būtu skaidras, es gribētu ierakstīt laulības līgumā, cik ābolu tu ap­ņemies saražot šoruden un turpmākajos desmit gados.

Ābele uz brīdi zaudēja valodu.

— Bet... bet apžēlojies, kā es to varu pateikt, — attapusies viņa stostījās. — Dažreiz uznāk salnas, daž­reiz dūrēji noposta ziedus vai tārpi izgrauž ābolus.

— Ja būs līgumā viss skaidri ierakstīts, tad man nav nekādas daļas ne gar tavām salnām, ne dūrējiem un tārpiem. Ņem, kur gribi, bet, kas solīts, tas man jādabū.

— Nu, vai zini! — ābele pietvīka dusmās. — Tu tomēr esi un paliec tikai Sausziedis. Un es labāk no­dzīvošu vecmeitās, nekā precēšos ar tādu salmu vīru. Sveiks!

Viņa aizgriezās un pamanīja, ka ķirsim odziņās iesities pirmais sārtums. Līdz ar citiem dārza iemītnie­kiem viņš skaļi aplaudēja ābelei, bet putnu koris uz­sāka dziesmu:

Mums pāri kūsā prieka kauss, Tik Sausziedim tas allaž sauss.

Karnevāls turpinājās, it kā tāds Sausziedis dārzā nemaz nebūtu bijis.

Ciema skaistulīte Dzeguze — dīvains vārds, vai ne? — uzsmaidīja visiem puišiem un arī mutes ne­liedza nevienam. Kad citas meitas un vecākas sievas viņu kaunināja, skaistulīte pasita viņām knipi zem de­guna un atsmēja:

— Jums skauž, ka puiši ap mani vien tinas. Ko lai dara, ka esmu par jums visām pārāka.

Tā viņa trallināja un ķiķinājās līdz pašai Jāņu nak­tij, kad staltākais ciema puisis aizveda viņu līdzi uz mežu meklēt papardes ziedu. Vai viņi to atrada, neviens nezina, bet pēc šīs nakts Dzeguze kļuva rāmāka, puišus vairs neķircināja un tie arī sāka ap viņas māju mest līkumu.

Gribēts vai negribēts, ar prieku vai lāstiem sagai­dīts, bērniņš tomēr nāk pasaulē, un tā arī Dzeguze pavasarī uz kādu laiku pazuda no ciema. Visi gaidīja, ko viņa pārvedīs mājās — puisīti vai meitiņu, bet skaistulīte atgriezās viena pati.

— Kur liki bērniņu? — noprasīja sievas.

— Atdevu Cielavai audzināt.

— Kāpēc pati neaudzini?

— Es jau neesmu tāda muļķe kā jūs, — Dzeguze pazoboja sievas. — Dienu un nakti jūs esat piesietas pie šūpuļa, ne jums vairs dziesmas, ne danči prātā. Es savu jaunību notrallināšu tā, lai vecumdienās ir ko pieminēt. Trallalā — kukū! — viņa trīsreiz apgriezās uz papēža un parādīja sievām garu degunu.

— Tagad tu trallināsi, bet vecumdienās kūkosi viena, kā celms bez atvasēm.

— Ha-ha-ha! Bet jūs savu jaunību nokvernēsiet pie bērnu šūpuļiem un autiņiem.

— Toties ap mums čalos bērnu pulciņš un vecum­dienās kā putniņi čivinās mazbērni.

— Vecumdienās es uzmeklēšu savus bērnus un piespiedīšu, lai viņi man dod maizi. Likums paliek likums, — Dzeguze viszinīgi uzsvēra.

Tā viņa dzīvoja savu mūžiņu — katru gadu pa bērnam, bet, kas viņus audzina, to ne pati, ne citi nezināja.

Liktenis mēdz izjokot tos, kas domā, bezrūpībā dzīvodami, saglabāt jaunību. Tā arī Dzeguzei jau pusmūžā nosirmoja mati, sejā ieaudās grumbu raksti, pleci saliecās kūkumā. Nu gan viņa atcerējās, ka laidusi pasaulē prāvu bērnu pulciņu un būtu pienācis laiks gaidīt no tiem atbalstu.

Dzeguze aizgāja pie Cielavas un izsūdzēja tai savas bēdas. Tā nu esot izgadījies, ka jaunības vieglprātībā atdevusi šai savu bērnu, bet nu viņa gribētu to atpakaļ.

Cielava, gudra sieva būdama, noprasa Dzeguzei, kādu bērnu viņa esot te atstājusi — puisīti vai mei­tiņu. Bet kur nu vējagrābsle vairs atcerēsies, kam atdevusi puisīti, kam meitenīti. Minstījās, minstījās Dzeguze, līdz Cielava sāka smieties:

— Te nu bija: trallalā, trallalā, kamēr...

— Kukū! — Dzeguze apskaitusies parādīja Cielavai garu degunu. — Paturi manu pirmo grēka bērnu, vai man viņu mazums, iešu pie Zīlītes, gan tā nebūs tik atriebīga.

Zīlītei tiešām bija Dzeguzes ļoti žēl, bet vēl žēlāk bija dzeguzēna, ko auklējusi un lolojusi kā savu bērnu. Viņa lika pagaidīt, bet pati apskrēja visas mājas, kur zināja mitināmies Dzeguzes bērnus. Norunāja tā, ka dzeguzēni sapulcēsies birztalā un tad nu Dzeguze lai atnāk un noprasa, vai kāds ir ar mieru saukt viņu par māti.