Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

PASAKZEME

Volfgangs un Heike Holbeini

Četrpadsmitgadigā Kima māsa Rebeka bezsamaņā guļ slimnīcā. Viņas dvēseli nolaupa burvis Borāss ~Ēnu Zemes valdnieks. Ciņa pret to un Melnajiem Bruņiniekiem būs bīstama, kā jau var nojaust…

BRĪNUMAINS STĀSTS lasītājiem no 10 līdz 80 gadiem.

Bestsellers (vācu valodā pārdots pāri par 100000 eksemplāriem), līdzīgs Tolkīna un Endes grāmatām.

VVolfgang und Heike Hohlbein MĀRCHENMOND

No vācu valodas tulkojusi Helitia Lapiņa Mākslinieks Miervaldis Polis Grafiskais dizains Aivars Plotka

, © 1983 by Vt-rlag Cari Ueberreuter, Vienna

© 1444. Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 5 - 86574 - 098-9 VAGA.

Visiem, kas vēl prot sapņot

«… Komandiera Arkanas sejā pēdējos mirkļos iegula aizvien smagākas raizes. Piere pārklājās ar sīku, spīdīgu sviedru pērlīšu tīklu, un pelēko acu skatiens šķita it kā piesūcamies pie ekrānā redzamās bezgalīgās plakanās panorāmas. Ar cilvēkiem, mašīnām un spožajiem kom- pjūteriem pieblīvētajā «VVarlord II» kaujas kabīnē bija iestājies nedabisks klusums. Neviens nerunāja, pat jonu motoru dobjā duna, kas pēdējos gados bija kļuvusi par neatņemamu komandas dzīves sastāvdaļu, šķita pēkšņi tā kā pieklususi, itin kā pat bezdvēseles mašīna milzīgā kosmosa kuģa ķermenī nojaustu briesmas, kas sāka vei­doties ap to un tās radītājiem…»

Izdzirdis veramies namdurvis, Kims pacēla acis no grāmatas. Viņš ielika kreisās rokas rādītājpirkstu starp nule lasītajām lapām, aizvēra grāmatu un ar visu grāma­tu aizgāja pie rakstāmgalda. Uz rūpīgi nospodrinātās galda virsmas pacēlās vesels krāvums — mācību grāma­tas, burtnīcas, papīri, dzēšgumija mazas futbolbumbiņas izskatā — viss apzinīgi sagubots, lai nosegtu itin svaigu iededzinājumu, kas bija radies pārlieku veiksmīgā ekspe­rimentā ar vates kumšķi, palielināmo stiklu un sauju nolauztu sērkociņu galviņu. Kims paņēma papīra lapu, salocīja un, nožēlā plecus paraustījis, ielika to starp grā­matas lapām, kur bija turējis pirkstu, un aiznesa grāmatu atpakaļ uz plauktu. Plaukts bija piestūķēts ar lielu dau­dzumu dažādu iespieddarbu: dažiem komiksiem (kād­reiz bagātīgas kolekcijas nožēlojamām, ar gumijas lenti apžņaugtām un tālākajā kaktā aizstumtām paliekām), mazliet vairāk neliela formāta grāmatiņām mīkstos vā­kos, vēl lielākā daudzumā «lubu burtnīcām», kā tās dēvē­ja tēvs, un kādu duci vai maķenīt vairāk dārgu, audeklā iesietu cietvaku grāmatu. Grāmatu āriene liecināja, ka tās —

vismaz lielākā dala — bieži tiek cilātas un lasītas. Daži

iesieto grāmatu eksemplāri gan izskatījās gluži jauni — kā no veikala — un tādi arī bija. Tās bija sadāvinātās grāmatas, kas Kimu neinteresēja, un viņš tikai pieklājības labad bija tās ielicis godavietā, pat nedomādams tās kād­reiz lasīt.

Lejā priekšnamā atskanēja mātes soļi. Kims nopūz­damies novērsās no grāmatplaukta, aizgāja līdz durvīm, tomēr vēlreiz pagriezās atpakaļ pie rakstāmgalda un cik necik pārkārtoja haosu tā, lai izskatītos, ka viņš visu pēcpusdienu tur cītīgi strādājis, nevis iegrimis jaunākajā «Zvaigžņu karu» izdevumā. Viņš atšķīra matemātikas grāmatu tai vietā, kur lapai bija ielocīts stūris/ieslēdza kabatas kalkulatoru un nolika tam blakus lapu, uz kuras jau skolā matemātikas stundā bija veltīgi sācis risināt uzdevumu. Matemātika… un ne tikai tā, bet jebkurš mācī­bu priekšmets, kam kaut kāds sakars ar skaitļiem, ne­saistījās ar viņa spēcīgākajām dotībām. Kopš pirmās skolas dienas viņš bija karastāvoklī ar matemātiku, un septiņarpus gados, kas bija aizritējuši kopš tā laika, nekas nebija mainījies. Skaitļi viņam pagalam nepatika, un kā­da nelabā dēļ viņam gan vajadzētu zināt, kā jāatrisina vienādojums ar diviem nezināmajiem, ja viņam pieder kabatas kalkulators?

Viņš kritiski aplūkoja rakstāmgalda ekspozīciju, pie­vienoja tai vēl tikko nosmailētu zīmuli un tad, pats sev apmierināti pamājis ar galvu, devās uz durvīm. Jautā­jumā par uzdotajiem mājas darbiem viņa vecāki jokus nepazina. Droši vien pēc vakariņām tēvs, kā parasts, palūgs uzdevumu burtnīcu un, pieri grumbās savilcis, sāks to pētīt. Ek… var jau būt, ka vakarā vēlreiz vajadzēs pamēģināt to pretīgo uzdevumu atrisināt. Un visļau­nākajā gadījumā varēs rītrītā klasē no kāda norakstīt.

Viņš atvēra durvis, tomēr ļāva vēlreiz skatienam pār­slīdēt pār piestūķēto grāmatplauktu. Nekā darīt — ko­mandierim Arkanam būs jāpaciešas līdz rītdienai, pirms varēs vest «VVarlord II» izšķirošajā kaujā pret telepātis- kajiem augu briesmoņiem.

Kims devās lejup pa kāpnēm, nolēkdams visus pē­dējos četrus pakāpienus uzreiz. Viņš nebija maldījies — vecāki tiešām bija pārradušies mājās abi. Priekšnamā karājās mātes mētelis un tēva apdilusī vējjaka, kuru Kims atcerējās kopš visagrākās bērnības un no kuras tēvs lai­kam vēl simt gadu nešķirsies. Durvis uz dzīvojamo istabu bija tikai pievērtas, un pelnutraukā uz priekšnama gal­diņa kūpēja tikko aizdedzināta cigarete.

Kims pārsteigts savilka pieri grumbās. Tēvs taču pirms pieciem mēnešiem tika nolēmis atmest smēķēšanu un līdz šim bija savu vārdu turējis. Dīvaini, ka atkal sācis smēķēt un tikpat dīvaini, ka vispār jau ir mājās. Pulk 7 stenis vēl nebija pat četri, un parasti tēvs nekad nepār- radās no darba pirms sešiem.

Vecāki bija dzīvojamā istabā. Kims dzirdēja viņu bal­sis, bet nevarēja saklausīt vārdus. Vēlreiz uzmetis izbrī­nītu skatienu kūpošajai cigaretei, viņš iekrampēja īkšķus aiz jostas un iegāja dzīvojamā istabā.

Tēvs un māte sēdēja uz tahtas. Televizoram bija iz­slēgta skaņa. Uz galda Kims redzēja aizsāktu cigarešu paciņu, oranžo šķiltavu un tīru pelnutrauku. Kims izbrī­nījies konstatēja, ka istabā iestājies pilnīgs klusums. Vi­ņam ienākot, vecāki kā pēc komandas bija apklusuši un vienīgā dzirdamā skaņa bija lielā vecmodīgā stāvpulkstena klusā tikškēšana.

/ /

— Sveiks, Kim, — māte klusu ieteicās. Viņa izslējās taisnāk, atglauda matu šķipsnu no pieres un atspieda rokas pret ceļiem. — Man likās… es domāju, ka tu esi savā istabā un…

Kims samirkšķināja acis. Māte runādama gaužām reti tā minstinājās. Viņa bija ļoti mierīgas un savaldīgas da­bas un apsvēra katru vārdu, ko izteica.

— Vai tu… jau esi izmācījies? — viņa jautāja.

Kims vispirms pamāja, tad papurināja galvu un vispē­dīgi kaut ko nomurmulēja, ko varēja iztulkot kā «jā» vai «varbūt», arī kā «gandrīz» vai «tikpat kā».

Tēvs nopūtās. Vecās tahtas ādas polsterējums no­krakšķēja, kad arī viņš paslējās un neveikli sniedzās pēc cigaretēm un sķiltavas. Kims mulsi pamīņājās un izvilka aiz jostas aizbāztos īkšķus. Pēkšņi viņš atskārta, kāpēc vecāki tik nervozi.

— Jūs… jūs laikam bijāt slimnīcā? — viņš ievaicājās.

Mātes sejai pārslīdēja ēna, un Kimam piepeši likās, ka

viņš izteicis kaut ko briesmīgi aplamu.

— Apsēdies, dēls, — tēvs aicināja.

Kims neizpratnē palūkojās caur cigaretes zilajiem dū­miem uz tēvu un nedroši apsēdās krēslam uz pašas mali­ņas. Dēls… Tā tēvs viņu mēdz uzrunāt vienīgi dusmās vai ļoti labā noskaņojumā, vai arī lielā satraukumā. Vārdā tēvs viņu sauca reti, parasti dēvēdams par Kripatu, sīko, junioru vai pat sacīja — filius. Bet, ja teica — dēls, tad tas nozīmēja ko sevišķu.