Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

Здесь есть возможность читать онлайн «Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1983, Издательство: «Preses nams», Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PASAKZEME: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PASAKZEME»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PASAKZEME
Volfgangs un Heike Holbeini
 Četrpadsmitgadigā Kima māsa Rebeka bezsamaņā guļ slimnīcā. Viņas dvēseli nolaupa burvis Borāss ~Ēnu Zemes valdnieks. Ciņa pret to un Melnajiem Bruņiniekiem būs bīstama, kā jau var nojaust…
BRĪNUMAINS STĀSTS lasītājiem no 10 līdz 80 gadiem.
Bestsellers (vācu valodā pārdots pāri par 100000 eksemplāriem), līdzīgs Tolkīna un Endes grāmatām.
VVolfgang und Heike Hohlbein MĀRCHENMOND
No vācu valodas tulkojusi Helma Lapiņa Mākslinieks Miervaldis Polis Grafiskais dizains Aivars Plotka
, © 1983 by Vt-rlag Cari Ueberreuter, Vienna
© 1444. Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 5 - 86574 - 098-9 VAGA.
Visiem, kas vēl prot sapņot

PASAKZEME — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PASAKZEME», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pilsēta palika aiz muguras, viņi izbrauca uz auto­strādes, un tēvs piedeva gāzi. Spidometra adata strauji kāpa augšup un apstājās gandrīz pie simtkilometru iezīmes. Tēvs viņam bieži bija skaidrojis, ka uz slapjiem ceļiem nekad nevajagot pārsniegt astoņdesmit kilometru ātrumu, bet šodien viņš laikam pats bija šo likumu aiz­mirsis. Mašīna ieslīdēja apbraukšanas joslā un, sacel­dama aiz sevis pelēku pilieniņu dubultplīvuri, aizdrāzās garām kravas mašīnu kolonnai.

Kad viņi iegriezās Dienvidu tilta uzbrauktuvē, pār Reinu atvizēja varavīksne. Pati upe bija nespodri gluda, it kā no svina. Zem viņiem pa straumi lēni slīdēja liellaiva. Kims ar skatienu tai sekoja, līdz tā pazuda patiltē, tad atkal pievērsās varavīksnei. Tā nebija ne sevišķi liela, ne sevišķi krāšņa varavīksne, un Kims neviļus sāka prātot, diezin vai varavīksnēm ir sava hierarhija, sākot ar ma­ziem, nenozīmīgiem, tik tikko samanāmiem lokiem un beidzot ar varenajiem, visās krāsās mirdzošajiem tiltiem, kas liecas pāri visai debesij, sniedzoties līdz pat zvaig­znēm. Varbūt kaut kur Visuma bezgalībā pat eksistē varavīkšņu karalis, kaut gan Kims nespēja iedomāties, kāds tas varētu izskatīties. Bet Visums taču ir tik liels un brīnumains, un varbūt varavīkšņu karalis mīt uz kādas mazas planētiņas bezgaltālā galaktikā.

Arī tilts palika aiz muguras, un līdz ar to no redzes­loka izzuda arī varavīksne, debesis palika bezcerīgi pelēkas. Pār pilsētu savilkās melni mākoņi, un lietus gāza aumaļām, tā ka logu slauķi tik tikko spēja veikt savu uzdevumu. Rupjo lietus lāšu grabēšana uz mašīnas jum­ta izklausījās kā tāla pērkona duna.

Ceļu Kims zināja labi. Pirms dažiem gadiem viņš pats ar aklās zarnas iekaisumu bija gulējis šinī klīnikā. Gan­drīz likās, ka aklās zarnas iekaisums viņiem ir ģimenes kaite. Tēvam šīs vainas dēļ bija jāpārtrauc svarīgs darī­šanu ceļojums. Arī mātei bija izoperēta aklā zarna. Un

Kimam pašam bezmaz nācās palikt trešajā klasē uz otru gadu, jo ārsts ieteica kādu laiku atpūsties, un tā viņš nokavēja skolu veselas sešas nedēļas. Tas bija nelādzīgs gads. Tēvs nolīga vienu studentu Kimam par privāt- skolotāju, un, kamēr draugi uz ielas spēlēja futbolu vai klaiņoja apkārt, viņam vajadzēja kvernēt pie skolas grā­matām.

Tēvs pieturēja, paliecās atpakaļ un atvēra durtiņas.

— Kāpiet tepat ārā, — viņš sacīja, — bet es lūkošu ātri sameklēt kādu stāvvietu.

Kims izlēca ārā un, galvu plecos ierāvis, skriešus me­tās uz klīnikas vārtiem. Apjumtajā vārtu velvē bija saspie­dies vismaz ducis cilvēku, meklējot patvērumu no pēkš­ņās lietusgāzes; tagad tie drūmi vērās debesīs, gaidīdami, vai lietus drīz nepāries; tur bija vīrieši, sievietes, daži bērni un vēl divi tumšmataini vīri baltos virssvārčos, acīmredzot klīnikas darbinieki, izskrējuši iepirkties un lietus pārsteigti.

Kims sabāza rokas dziļāk kabatās, jo redzēja, ka viena sieviete pagriezusies pret viņu un smaidīdama noraugās uz rotaļu lācīti. Kims centās izskatīties iespējami drūms, demonstratīvi iežmiedza lācīti vēl ciešāk padusē un piestājās līdzās mātei, kas, neteikdama ne vārda, atspie­dās pret mitro sienu. Kaut kur krietni tālu noplaiksnīja zibens un pēc dažām sekundēm nogranda tāla pērkona atbalss.

Kims drebinājās. Kurpes bija izmirkušas, un nu tikai viņš ievēroja, ka nostājies tieši peļķē. Viņš pakāpās soli sāņus, pārlika lācēnu no kreisās paduses labajā un uzme­ta mātei nedrošu skatienu. Akmens velves puskrēslā mā­tes seja izskatījās sakritusies un pelēka. Ērmoti, — viņš ieprātojās, un negaidot viņam uzmācās neizprotama, nepatīkama sajūta. Viņš taču nekad — patiesi, nekad — nebija īpaši domājis par māti. Viņš, protams, to mīlēja. Māte pastāvīgi rūpējās par viņu, par Bekiju, par tēvu, bet viņam nekad nebija pat prātā ienācis padomāt, kā māte jūtas. Pie viņas varēja vienmēr aiziet — ar jebkuru pro­blēmu, ar jebkuru bēdu, vienmēr viņa pacietīgi noklau­sījās, vienmēr zināja pateikt kādu labu vārdu, un Kimam tas viss likās gluži dabiski. Taču tagad, vērojot mātes šauro seju, kurā iezīmējās asi vaibsti, kādus viņš līdz šim nebija pamanījis, Kims piepeši saprata, cik daudz spēka un enerģijas mātei vajadzēja, lai vienmēr, kad vien nepie­ciešams, būtu klāt. Viņš satvēra mātes roku, paspieda to un centās pasmaidīt.

Māte paraudzījās lejup uz viņu un arī pasmaidīja, tikai acis palika nopietnas. Lietus viņas sejā bija saplūdis ar asarām, un pēkšņi viņa paspieda zēna roku tik cieši, ka tam iesāpējās.

Tad cauri lietus strūklām atskrēja tēvs. Ticis vārtu velvē, viņš pāris reižu stingri piecirta kājas, lai nopu­rinātu ūdeni no drēbēm, tad aplika roku mātei ap ple­ciem. Kims domāja, ka tēvs sacīs: «Nogaidīsim, kamēr pāries lietus» vai kaut ko tamlīdzīgu, bet viņš, ne vārda nebildis, izgāja cauri vārtu velvei otrā pusē ārā.

Kims no jauna ierāva galvu plecos un nosalis drāzās vecākiem pakaļ. Visi trīs bija slapji līdz ādai, kad sa­sniedza ķirurģiskās klīnikas masīvo ēku. Tur bija gulējis arī Kims, bet toreiz viss bija licies gaišs un tīkams. Tagad lietus strāvojumā ēka viņam šķita kā drūms cietoksnis, melna, apburta pils, kur mājo dēmoni un raganas, un telepātiski dūksnāju briesmoņi.

Kamēr viņi skriešus tuvojās stikla durvīm, Kima ska­tiens liptin pielipa lielajai misiņa plāksnei ar uzrakstu:

Diseldorfas universitātes klīnikas ķirurģiskā iestāde

Kimam pārskrēja šermuļi. Viņam nepatika arī «klīni­kas» vārds, bet «iestāde» izklausījās neizsakāmi pretīgi. No tāda vārda dvesa netīksme, tas pat modināja bailes, rosināja domāt par cietumiem un vājprātīgo namiem, par nejaukiem, drēgniem pagrabiem, kur ņudzēt ņudz no žurkām un dažādiem kukaiņiem un ož pēc pelējuma. Tomēr pašreiz ceļā uz drūmo betona bluķi tāds apzīmē­jums šķita īsti piemērots.

Ēkā viņus apņēma smacīgi silta gaisa vilnis. Kims, ātri iemanījies pa virpuļdurvīm, nopurinājās un teciņus vien sekoja vecākiem. Šķērsojuši vestibilu, uz kura flīžu grīdas soļi dīvaini atbalsojās, un izgājuši cauri garai hallei, kur rindojās soli ar augstām atzveltnēm, viņi pēdīgi nokļuva bērnu klīnikas uzgaidāmajā telpā.

— Uzgaidiet, lūdzu, tepat, — tēvs sacīja, — es palū­košos, vai doktors Šreibers jau atnācis. — Viņš norādīja uz krēsliem, iedrošinot uzsmaidīja mātei un pazuda aiz durvīm, kas veda uz ķirurģisko nodaļu.

Kims saudzīgi noguldīja rotaļu lācīti uz galda un apsēdās. Māte palika stāvam un stingi raudzījās uz slēg­tajām liftu durvīm. Virs vienām iedegās spuldzīte, noska­nēja dzidrs «ping», un durvis atslīdēja vaļā. Kims pa­griezās un ziņkāri palūkojās uz liftu. Divi ārsti un māsa tumšzaļos virsvalkos, tīkliņos iesprostotiem matiem un tumšzilām porolona čībām kājās izstūma no lifta baltu slimnīcas gultu. Gultā gulēja vīrietis. Vismaz Kimam tā likās, lai gan neredzēja nekā vairāk kā tumšu matu ceku­lu un mazliet kaila pleca. Māsa sīkiem, ātriem solīšiem gāja gultai blakus un paceltā rokā turēja stikla trauku

ar dzeltenu šķidrumu. No trauka tieva caurulīte stiepās uz gultu un pazuda zem segas.

Kims paskatījās uz māti, jo dzirdēja, ka viņa atkal sākusi šņukstēt. Viņas skatiens kā hipnotizēts kavējās pie auguma gultā un nenovērsās pat tad, kad ārsti un pa­cients jau bija pazuduši aiz kādām matēta stikla durvīm.

Vesela mūžība šķita pagājusi, līdz durvis atkal pa­vērās un atgriezās tēvs.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PASAKZEME»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PASAKZEME» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PASAKZEME»

Обсуждение, отзывы о книге «PASAKZEME» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x