Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

— Tas nav nepieciešams, — sacīja māte, noslaucī­dama rokas. — Ja negribi, vari rīt uz skolu neiet, es uzrakstīšu zīmi. Šī bija smaga diena. Mums visiem. Lū­kosim visi kārtīgi izgulēties. Pasaki tēvam arlabunakti un ej vien augšā.

— Vai drīkstu vēl stundiņu palasīt?

Māte pasmaidīja. — Pusstundu. Izņēmuma kārtā.

Kims negāja tieši uz savu istabu, bet pagāja tai un arī vecāku guļamistabai garām uz māsas istabu. Nospiežot durvju rokturi, viņam mazliet iedrebējās pirksti, tāpēc viņš steigšus sāka taustīties pēc slēdža. Tikai tad, kad lampas spožā gaisma bija sadzinusi visas ēnas kaktos, viņš uzdrošinājās ieiet istabā.

Tā mats matā līdzinājās Kima paša istabai. Pirms trim gadiem, pārbraucot uz jauno māju, vecāki bija iegādā­jušies divas pilnīgi vienādas bērnistabu iekārtas. Pat pa­klājs un aizkari bija vienādi, tikai uz Rebekas rakstām­galda skolas grāmatu vietā krāšņojās ar krāsainiem zīmuļiem sašvīkāti «zīmējumi» un grāmatu plauktiņš ne­bija tā piebāzts kā viņējais.

Nekā īpaša nedomādams, Kims piegāja pie grāmat­plaukta un izvilka vienu no krāsainajām bilžu grāmatām, atvēra to, mirkli paraudzījās košajos attēlos, tad nošvirk- stināja pirkstos grāmatas lapas, aizvēra grāmatu, nolika to atpakaļ plauktā un novilka pirkstus gar visu grāmatu muguriņām. Protams, gandrīz tikai bilžu grāmatas kā daždien četrus gadus vecam bērnam, taču bija ari dažas pasaku un teiku grāmatas, ko māte lasīja māsai priekšā, lāgiem pastāstīdama šo to arī no atmiņas. Šīs grāmatas Kimu sevišķi neinteresēja. Stāsti par Aizspoguļa zemēm un Aizlaika valstīm bija pasaciņas maziem skuķēniem, nevis tādiem gandrīz jau pieaugušiem puišiem kā viņš.

Kims apgriezās, izgāja no māsas istabas un, pirkst­galos pacēlies, lavījās uz savējo gandrīz tā, it kā viņš baidītos tikt pārsteigts, darot kaut ko aizliegtu. Viņš dzir­dēja māti klusā balsī runājam pa telefonu. Mirkli pastā­vējis kāpņu laukumiņā, viņš klusām ieslīdēja savā istabā. Viņš noģērbās, nodzēsa lielo gaismu un, iededzis lampu pie gultas, paņēma no plaukta «Zvaigžņu karu» pēdējo sējumu «Telepātu uzbrukums».

Bez pūlēm viņš atrada vietu, kur bija pārtraucis lasī­šanu, tomēr neparko nespēja piesaistīt uzmanību grāma­tai. Viņš bija sasniedzis vissaistošāko vietu, kad koman­dierim Arkanam vajadzēja izlemt, vai ar «VVarlord II» ielaisties izšķirošajā kaujā pret tehniski spēcīgākajiem telepātiskajiem briesmoņiem vai arī glābt kuģi un ļaut šausmoņiem brīvu ceļu galaktikā. Burti bezjēdzīgi lēkāja Kimam acu priekšā.

Kims aizvēra grāmatu, mirkli saīdzis pablenza gries­tos un mēģināja vēlreiz.

Nekā. Lai cik ļoti viņš centās koncentrēties, prātu visnotaļ tirdīja citas domas. Kaut gan viņš nopūlējās uzskatāmi iztēloties komandiera Arkanas kalsno, bār­daino seju, visu laiku aiz tās rēgojās māsas sīkā, bālā, milzīgajā gultas tuksnesī sagūstītā, it kā apmaldījusies sejiņa.

Pie durvīm klauvēja. Kims iztrūcies nolika grāmatu blakus, pieslējās sēdus un aicināja: — Iekšā!

No gaiteņa istabā ieslīdēja gaismas trijstūris. Kims dzirdēja māti priekšistabā vēl joprojām runājam pa tele­fonu.

— Vai es tevi iztraucēju? — tēvs jautāja.

Kims neatbildēja. Tēvs aizvēra durvis un pienāca pie gultas. Pastūmis segu sānis, viņš apsēdās uz gultas malas. Ar iecietīgu smaidu sejā viņš paņēma rokā Kima grāmatu.

— Šī, protams, ir interesantāka par skolas uzdevu­miem? — tēvs jautāja, ar zodu pamādams uz grāmatu, ko turēja rokā.

Kims pamāja.

Tēvs laikam nekādu īstu atbildi nebija gaidījis, jo turpināja: — Vai tu zini, ka es arī lasīju tamlīdzīgas, kad biju tāds kā tu?

Kims izbrīnījies palūkojās tēvā. Viņa tēvs un — fan­tastiski romāni?

Tēvs pasmaidīja. — Jā gan, vari man ticēt. Skolas gados es šitos rītin apriju. Un ne tikai es. Mani draugi bija uz tiem tikpat kāri. Mēs pat dibinājām klubus apmaiņai ar grāmatām.

— Tu… tiešām arī tu kādreiz esi lasījis zinātnisko fantastiku? — Kims neticēdams jautāja.

— Kālab gan ne? — Tēvs piecēlās un piegāja pie plaukta. — Mana mīļākā sērija bija «Kosmosa kuģis «Orions»», bet par to tu laikam nekā nezini?

Kims padomāja. Viņa skolasbiedrs Tomass reiz bija atnesis uz skolu drausmīgi vecu, nodriskātu grāmatu ar šādu nosaukumu, bet neparko nebija uzticējis citiem to palasīt.

— Liekas, ka man tās lubas vēl saglabājušās. Kādā kastē bēniņos vēl jābūt labai tiesai.

— Vai tu man tās dosi?

Kimam par lielu pārsteigumu, tēvs atkārtoja: — Kālab ne? — un sāka citu pēc citas cilāt grāmatas, aplūkoja zīmējumus uz vākiem un lika atpakaļ plauktā.

— Redzu, ka tikpat tevi neatturēšu no šito sēnalu lasīšanas, gan jau tu kādreiz apjēgsi, ka kabatas naudu var tērēt arī par vērtīgākām lietām. Ja gribi zināt, — viņš piebilda, nolikdams pēdējo grāmatu atpakaļ plauktā un paņemdams rokā vienu no Kima gaužām rūpīgi samon­tētajiem kosmosa kuģu modeļiem, — es ļoti labi saprotu, kas tevi tā valdzina šinīs piedzīvojumos.

— Tiešām? — Kims ar dziļu maigumu uzlūkoja kos­mosa kuģu modelīti, ko tēvs turēja rokā. Par to viņš bija iztērējis visu nedēļas kabatas naudu. Četrus vakarus no­strādāja, kamēr skaizdamies un sodīdamies sastiprināja visas mazītiņās anteniņas, sensorus un lāzerstarotājus.

— Protams, — tēvs nopietni atteica, — jo dzīve šajos stāstos rit daudz vienkāršāk nekā īstā dzīve, vai ne? Ne skolas, ne ļaunprātīgu skolotāju, ne vecāku, kas spiež jaukā laikā nīkt pie mācību grāmatām. — Viņš piemiedza acis. — Sēdies tik kosmosa kuģī un — aidā! — projām Visumā.

— Tā tak nemaz nav! — Kims sašutis attrauca.

— Ir gan, — tēvs rāmi palika pie sava. — To visu es itin labi zinu. Kad biju tik liels kā tu, pats esmu stāvējis blakus komandierim Maklinam «Oriona» komandpun­ktā un drebējis uztraukumā, kad Varžu kosmosa kuģi tuvojās Zemei, lai uzbruktu. — Smaidīdams viņš pagro­zīja modelīti rokās un jautāja:

— Kas tad šis tāds ir?

— Odzīte, — Kims dedzīgi skaidroja, — iznīcinātājs. Komandā tikai divi cilvēki. Tam ir drausmīgs ātrums un praktiski tas ir nenotverams un neiznīcināms. — Viņš norādīja abus mazos, smailos ērkšķīšus zem lidotāja kabī­nes, kas bija segta ar stiklaplastu. — Redzi — tie ir lāzera lielgabali.

— Aklāzera lielgabali, skat, skat, — tēvs noteica. Kims uzmeta viņam vērīgu skatienu, taču velti meklēja viņa sejā zobgalību; tēvs izskatījās pilnīgi nopietns. — Mēs savā laikā bijām modernāki, — viņš atcerēdamies stāstīja.

— Mums bija milzīgi kosmosa kuģi — četrus piecus kvadrātkilometrus lieli un apbruņoti ar ieročiem, kas spēja iznīcināt veselu planētu.

«VVarlord II» arī to var, — Kims piebilda.

— VVarlord?

— Komandiera Arkanas kuģis. Tik liels kā Mēness, bet kustīgs kā gaismas stars, — Kims citēja reklāmas tekstu no «Zvaigžņu karu» pēdējā vāka. — Bet mazos iznīci­nātājus izmanto speciāliem uzdevumiem. Tie ir tik mazi, ka var startēt gandrīz no jebkuras vietas un arī nosēsties gandrīz visur. Un, uzbrukdami veselos baros, tie ar savu milzīgo ātrumu ir bīstamāki nekā lielie kuģi.

Tēvs smaidīja. Nolikdams modeli atpakaļ uz plaukta, viņš savā nodabā nopurpināja: — Lielo kosmosa kuģu laiks, paldies Dievam, šķiet pagājis. — Un skaļi noteica:

— Ienācu galvenokārt tāpēc, ka nebiju tev novēlējis labu­nakti. Atvaino, lūdzams.