Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

— Es… — tēvs nopietni iesāka, tad pārlaboja: — Māte un es gribam ar tevi aprunāties.

Ar katru mirkli Kims sāka justies nejēdzīgāk. Viņam šķita, ka zina, par ko tēvs grib runāt, bet viņš to negribēja dzirdēt. Viņš paraudzījās uz māti un sašļuka vēl vairāk. Māte bija ļoti bāla ar tumšiem lokiem zem acīm. Viņa it kā skatījās uz Kimu, taču skatiens šķita slīdam cauri gan viņam, gan krēsla atzveltnei un izzūdam kaut kur tālu­mā. Viņa smaidīja dīvainu skumju smaidu, un Kims pa­manīja, ka mātes pirksti bez mitas kustas.

— Jūs bijāt pie Bekijas, vai ne?

Tēvs pamāja. Viņš nospieda cigareti un ar filtru zīmēja līnijas traukā sabirušajos baltajos pelnos.

— Jā, mēs bijām… pie māsiņas, — viņš pēc brītiņa at­bildēja. Viņš uzlūkoja Kimu pāri briļļu šaurajiem zelta ietvariem un atspieda elkoņus uz galda, tad sakļāva plaukstas un atbalstīja tanīs zodu. Tā viņš darīja ikreiz, kad vajadzēja kaut ko pārdomāt vai kaut ko svarīgu paskaidrot.

— Tava māsiņa… Rebeka… ir loti slima, Kim, — viņš turpināja.

Kims pamāja. — Es zinu, — viņš sacīja, — viņai vajag…

Tēvs viegli papurināja galvu. — Ne tās aklās zarnas dēl, draudziņ.

— Nē? Bet jūs tak sacījāt…

— Jā, sacījām, jo… jo negribējām tevi satraukt.

— Vai tad… vai tā nemaz nebija aklā zarna?

— Bija gan — pamatā — jā. Tikai… — tēvs atkal aizkūpināja jaunu cigareti. — Nezinu… mēs nezinām, kā tev to paskaidrot, — viņš stingrā balsī pabeidza teikumu. — Tu biji līdzi, kad mēs māsiņu aizvedām uz klīniku un… tu dzirdēji arī, ko sacīja doktors Šreibers, ka mūsdienās aklās zarnas operācija nav nekas sevišķs, ka nav ko raizē­ties un pēc nedēļas Rebeka atkal būs mājās.

Kims pamāja. Pirms trim dienām Rebeka bija žēlo­jusies par asām sāpēm un sākusi raudāt. Sākumā neviens tam īpašu uzmanību nepievērsa. Rebeka maijā bija kļu­vusi četrus gadus veca, bet, tiklīdz viņai kaut kas ie­sāpējās (vai arī nebija pa prātam), tūliņ uzvedās kā div­gadīga. Taču todien viņai kļuva arvien sliktāk un, kad viņa pret vakaru sāka aiz sāpēm vemt, tēvs piezvanīja uz Sarkano Krustu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu. Viņi visi aizbrauca līdzi uz klīniku un atgriezās tikai krietni pēc pusnakts. Māte aizsūtīja Kimu gulēt, bet viņš neva­rēja aizmigt un vēl ilgi lielajā, klusajā mājā dzirdēja ve­cāku balsis, kad tie, dzīvojamā istabā sēdēdami, saru­nājās.

Protams, doktors Šreibers bija sacījis, ka neesot ne­kāda pamata uztraukumam. Kims ļoti labi atcerējās sīko, tievo, sirmo vīriņu ar skumjām acīm aiz briļļu stikliem raga ietvarā. Taču tagad viņam nāca prātā, ka pēdējās divās dienās uztraukumu, šķiet, bijis pārpārēm. Tālrunis bija zvanījis biežāk nekā parasti, māte, pretēji savam ieradumam, bija runājusi klusinātā balsī un steigšus cen­tusies nolikt klausuli, kad Kims ienācis istabā. Pakrūtē ietrīsējās sīka, urbjoša bailīte — apmēram tāda kā atgriežoties no skolas ar sliktu atzīmi un tomēr pavisam citāda.

— Radušās komplikācijas, — tēvs klusu turpināja. — Tādas gadoties, kaut arī ļoti reti. Doktors Šreibers mums to paskaidroja, bet… — Tēva balss iedrebējās, un Kimam likās, ka viņš pamanījis tēva acīs asaras. Taču tēvs tūliņ izpūta kuplu dūmu un paslēpās tā aizsegā.

Piepeši notika kaut kas ērmots. Tēvs strauji piecēlās, bet tad pēkšņi sastinga, rokas dūrēs sažņaudzis. Viņš pavēra muti, it kā grasītos runāt, bet tad papurināja galvu un aši aizgriezās.

— Pasaki tu viņam, — tēvs nomurmināja, — es nespēju.

Kima skatiens klīda no tēva muguras uz mātes seju

un atpakaļ.

— Kas… kas noticis ar Bekiju? — viņš pārbijies ievaicājās.

— Viņa… pirms operācijas viņu normāli iemidzināja, — māte neskanīgā balsī stāstīja. — Bet viņa nav no narkozes atmodusies.

Kimam uz mirkli pārstāja pukstēt sirds. Rokas sāka

trīcēt, un rīkle aizžņaudzās.

— Vai viņa… ir pagalam?

Māte uzmeta viņam šausmu pilnu skatienu, tad aiz­klāja seju ar rokām un iešņukstējās…

— Nē, draudziņ. — Tēvs apsēdās. Un tagad viņam patiesi acīs bija asaras. — Viņa nav pagalam, Kim. Viņa tikai nav atmodusies. Pēc operācijas viņu aizveda atpakaļ uz palātu un gaidīja, ka viņa modīsies, bet viņa nemodās. Vienkārši palikusi guļam nemaņā.

— Un cik ilgi…

— Divas dienas, kopš operācijas, — tēvs Kimu no­mierināja. — Tev mēs nekā neteicām, jo cerējām, ka viss nokārtosies labi, bet vēl nupat pirms brīža es zvanīju uz klīniku, un… — Kims juta, cik tēvam grūti runāt, — … un maz cerību, ka viņas stāvoklis drīzumā varētu mainīties.

— Kā — vai tu domā, ka viņa nekad vairs nepa- modīsies? — Kims jautāja. Doma, ka cilvēks var iemigt un vairs nepamosties, likās neaptverama. Tādas lietas notiek tikai pasakās, ko stāsta maziem bērniem, bet īste­nībā nekā tāda nav! Viņā modās spīts, kas uz mirkli nomāca pat bailes. Nē, nekas tamlīdzīgs nedrīkst notikt ne ar vienu cilvēku, kur nu vēl ar vina māšeli!

— Mēs ar māti tagad brauksim uz klīniku. Doktors Šreibers grib ar mums tikties.

— Es braukšu līdzi! — Kims iesaucās. Tēvs papu­rināja galvu.

— Tas nebūs iespējams, Kim. Tu zini, ka bērnus, kam vēl nav četrpadsmit gadu, palātās iekšā nelaiž.

— Tad es pagaidīšu vestibilā, — Kims neatlaidās. — Gribu zināt, kā Rebekai klājas. Man gribētos viņu arī redzēt.

Tēvs grasījās kaut ko bilst, bet māte sacīja: — Lai brauc vien līdzi.

Nenogaidījis tēva atbildi, Kims pietraucās kājās un pa trim pakāpieniem uzreiz drāzās augšup. Kad vecāki bija saģērbušies, viņš atgriezās, nesdams rokās noplukušu, nosmulētu drēbes lācīti, kam trūka labās auss un vienas stikla acs. Rebekas mīļāko rotaļlietu. Lācīti ieraudzījusi, māte sarāvās, novērsās un atkal sāka raudāt. Kimam ienāca prātā, ka patiesi nav jēgas ņemt lācēnu līdzi. Ne­veikli viņš grozīja rotaļlietu rokās un skatījās, kur varētu to nolikt.

— Būs jau labi, draudziņ, — tēvs ieteicās, — ņem vien to līdzi.

Kad viņi pa mazo priekšdārziņu gāja uz mašīnu, sāka līt. Debesis jau visu dienu bija nomākušās, un, lai arī smagie lietus mākoņi ik pa brīdim pašķīrās un palaida cauri siltus saules starus, bija kļuvis vēss. Rudens bija uznācis visai agri. Vēl gan glīto ģimenes māju priekš- dārzos kuploja un ziedēja rudens puķes, prognozes to­mēr drīzumā solīja salnas. Arī lietus, kas lija rupjām lāsēm, radīja izjūtu, ka tuvojas aukstais gadalaiks.

Apkakli uzslējis, tēvs pirmais aizskrēja pie mašīnas.

— Mums jāpasteidzas. Doktors Šreibers solījās mūs gaidīt puspiecos. Un ielas tik pilnas…

Kims ierausās pakaļējā sēdeklī. Viņi devās ceļā. Sāka aizvien stiprāk līt. Ielas pamazām pārvērtās par lieliem pelēkblāviem spoguļiem, kuros automobiļiem sekoja to izplūdušie atspulgi. Krēsloja, un mašīnā pamazām vien spiedās iekšā dzestrs mitrums. Tēvs ieslēdza sildītāju. Ventilators zuzēja, izplatīdams patīkamu siltumu. Taču Kimam kļuva arvien aukstāk. Uz platā aizmugures sē­dekļa viņš čurnēja, čokurā sarāvies, rokas jakas kabatās sabāzis, tomēr sākumā mašīnā iekļuvušais dzestrums saldēja viņu vai līdz kaulam. Siltais gaiss nepiekļuva pat pie ādas — likās, siltumu aiztur kāda neredzama, viņa ķermeni apņēmusi aizsargkārta. Viņš cieši piekļāva pie krūtīm veco, apdriskāto plīša lācīti. Tad ieskatījās priek­šējā spogulītī un pamanīja, ka tēvs viņu vēro. Piepeši viņš atskārta, ka laikam izskatās smieklīgs — aukstumā drebi­nādamies, rokas kabatās sastūķējis, ar spēļu lācīti azotē. Apmulsis viņš nolika lācēnu sev blakus, sagriezās un piespieda degunu pie mašīnas aizsvīdušā loga.