Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

Tēvs apstājās, izvilka no kabatas mašīnas atslēgu, bet tad iebāza to atpakaļ kabatā.

— Iesim iedzert kādu tasi kafijas, — viņš sacīja, — man slāpst.

Māte, nekā neteikdama, ieķērās viņam elkonī, vini

aizgāja līdz zebras svītrām un šķērsoja ielu.

Kims uzelpoja, kad klīnika palika aiz muguras. Vi­ņam likās, ka būtu izkļuvis no cietuma, no neredzamiem,

nepārkāpjamiem mūriem iejozta cietuma. Viņš apstājās pašā zebras joslas vidū un nolūkojās uz ieeju. Smagajā, pielijušajā gaisā vārti iegula kā glūnīga briesmoņa kārīgi ieplesta rīkle vai arī kā ieeja dziļā, bezdibenīgā sprostā, kur nav ne izejas, ne gaismas, ne gaisa, ne cerību tiem, kas tur sagūstīti.

Kims nodrebēja. Tad novērsās un aizsteidzās nopakaļ vecākiem.

Kafejnīca bija liela un gaiša. Uz daudzajiem galdi­ņiem plašajā telpā dega nelielas lampas. Smaržoja pēc kūkām un tikko uzlietas kafijas. Viesmīles melnās kleitās, aizsējušas mazus, mežģīņotus priekšautiņus, rosījās ap galdiņiem.

Tēvs izraudzījās galdiņu pie loga. Viņi apsēdās. Tēvs aizkūpināja cigareti, plaukstu mutei priekšā aizlicis, no­klepojās, tad atspieda elkoņus uz galda. Viņš izskatījās ļoti noguris, un viesmīlei vajadzēja viņu divreiz uzrunāt, lai uzzinātu, ko atnest. Attapies viņš palūdza kafiju un glāzi kokakolas Kimam.

— Piezvanīsim tavai māsai, — viņš uzrunāja māti. — Varbūt viņa būs ar mieru atbraukt uz pāris dienām, būtu labāk, ja tu nebūtu tik garu laiku viena mājās.

— Vai krustmātei Birgitai? — Kims apvaicājās.

Tēvs pamāja. — Esmu pārliecināts, ka viņa atbrauks,

uzzinājusi, kas noticis.

— Kālab tu pats uz dažām dienām neizbrīvējies? — māte jautāja. — Tas taču ir iespējams. Tavs birojs bojā neaizies, ja tevis tur kādu nedēļu nebūs.

— Protams, neaizies. Taču tieši tagad man ir ļoti daudz darba. — Viņš nopūtās. — Es neticu, ka varētu tev ko palīdzēt. Turklāt darbs mani novirza uz citām domām. Vēl man dažu labu reizi nāksies izbrīvēties, kad būs jābrauc uz klīniku.

Viesmīle atnesa kafijas kanniņu un kolas glāzi.

Kims iedzēra mazu malciņu un iespiedās dziļāk pol­sterētajā sēdeklī. Viņam sala. Kafejnīcā bija omulīgi un silti, bet Kima zeķes un kurpes bija caurcaurēm samir­kušas un viņam vajadzēja krietni savaldīties, lai nesāktu klabēt zobi. Viņš iedzēra vēl malciņu, uzmanīgi nolika glāzi atpakaļ uz galda un sāka skatīties ārā pa logu. Debesis vēl joprojām bija nomākušās, bet lietus pilnīgi mitējies un uz ielas atkal kustējās cilvēki, ari automobiļu bija vairāk. Spožie gaismekli uz kafejnīcas galdiņiem atspoguļojās loga rūtī, un, ciešāk ielūkojoties, Kims va­rēja saskatīt savu vecāku atspulgu, tāpat arī pārējos vie­sus, it kā viņš sēdētu pie milzu spoguļa, kas nezin kāpēc kļuvis caurspīdīgs un pavēris viņam ieskatu citā, fan­tastiskā pasaulē. Vienu īsu mirkli ainava ārā aiz loga viņam šķita tik sveša, it kā iela vairs nebūtu iela, bet

ērmota taka, kas ved cauri eksotiskiem betona džun­gļiem, un cilvēki nebūtu cilvēki, bet neizprotami, teik­smaini radījumi, un mājas ielas otrā pusē — augsta cie­tokšņa robotie mūri, aiz kuriem ir tumši noslēpumi. Tad šī sajūta izgaisa, un viņš atkal neredzēja nekā cita kā ļoti parastu ielu pelēkā, nemīlīgā rudens pievakarē. Soļus švīkādams, logam patlaban garām kumuroja vecs vīrs, pagājās, apstājās un panācās atpakaļ, lai pa apsvīdušo logu ielūkotos kafejnīcā.

Kims pārsteigts ieskatījās vecajā. Viņš to uzreiz atpa­zina: tas pats sirmais bārdainis, ko viņš pirms brīža bija sastapis klīnikā. Zilā uzsvārča vietā viņam tagad mugurā bija brūns mētelis, krietni par lielu, jo piedurknes tik garas, ka plaukstas tajās pazuda. Sirmie salijušie mati nekārtīgās šķipsnās lipa pie galvas. Nu viņš ejot tiešām balstījās uz resna, zaraina spieķa, ko turēja uz priekšu pastieptajā rokā. Ar piedurkni noslaucījis slapjo loga rūti, viņš piespieda pie tās seju.

Kims satrūkās. Vecā vīra skatiens neklīda pa telpu pāri viņu galdiņam, bet gan šķita urbjamies tieši Kima acīs, un, kaut arī svešinieka sejā nepakustējās ne muskulītis, zēnam likās, ka tas viņam uzsmaida. Arī viņš pasmaidīja. Pārsteiguma izbīlis izgaisa. Dīvainā, neiz­protamā kārtā grumbainā seja Kimam iedvesa uzticību. Likās neiespējami, ka šis cilvēks spētu būt Jauns, pilnīgi neiespējami. Viņš izskatījās kā labestības iemiesojums no kādas lugas vai filmas. Labsirdīgs, sirms vectētiņš vai — vēl drīzāk — gudrs, labestīgs burvis.

Tēvs nokremšļojās. Kims, juzdamies vainīgs, novēr­sās no loga un blenza savā glāzē. Protams, nejēdzīgi — iztēloties nezin ko par svešu klaidoni, kamēr māsiņa guļ nemaņā tur lielajā, pelēkajā cietumā un varbūt pat mirs.

— Ejam, — sacīja tēvs, piecēlās, nolika uz galda nau­du un atnesa no garderobes virsdrēbes. Viņi izgāja no kafejnīcas. Kims paraudzījās visapkārt, meklēdams veco vīru, taču nekur to neredzēja. Laikam būs devies tālāk, cerēdams atrast kādu siltu, sausu vietiņu.

Pār pilsētu lēnām nolaidās krēsla. Automobiļi brauca ar ieslēgtām ugunīm, un slapjais asfalts atspulgoja star­mešu spilgto gaismu tā, ka mašīnas šķita slīdam kā laivas pa platu, nekustīgu kanālu, kurā spoguļojās zvaigžņotā debess. Arī namos iedegās gaisma.

Pulkstenis bija gandrīz astoņi, kad viņi nokļuva mājās. Debesīs bija iekāries bāls pusmēness, kas

apsudraboja jumtus un māju priekšdārzos apdzēsa pu­ķēm krāsu.

Mājās viņus apņēma tīkams siltums. Pakāris slapjo jaku priekšnamā, Kims steidzās uz savu istabu pārģērb­ties. Atvērtā grāmata ar neatrisināto matemātikas uzde­vumu gulēja uz galda, kā viņš to bija atstājis, un kabatas skaitļotāja zaļās uguntiņas vērās viņam pretī kā divas kvēlojošas actiņas.

Iegājis pa durvīm, Kims pastiepa roku, lai ieslēgtu elektrību, bet neviļus ļāva tai noslīgt gar sāniem. Viņš pūlējās tikt skaidrībā par ērmoto, neizprotamo sajūtu, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Istabā nekas nebija mai­nījies, un tomēr viss likās citāds, svešāds un noslēpu­mains. Pa logu istabā plūda sidrabaina mēnesgaisma, un loga ietvara krusts meta garu, melnu ēnu uz paklāja. Šķērskoka labās puses ēna gluži kā roka aizstiepās tieši uz grāmatplauktu, bet otra nozuda kaut kur paklāja smilškrāsas un brūnajā rakstā. Kims vilcinādamies pa­spēra soli dziļāk istabā, pārsteigts samirkšķināja acis un atkal apstājās. Vienu mirkli viņam bija licies, it kā paklāja raksts sakustētos, gaišās un tumšās kontūras pārvietotos un izveidotu pavisam citu ainu. Vienu īsu, īsu mirklīti viņam šķita, ka redz veselu miniatūrainavu ar upēm un kalniem, aizām un mežiem, un plašiem auglīgiem līdze­numiem. Ausīs ieskanējās dzidri, līksmi smiekli.

Tad lejā noklaudzēja ārdurvis, un telpa no jauna pārvērtās par viņa parasto, visai nekārtīgo istabu. Kims nopūtās, iededza gaismu un pārģērbās. Tad nogāja lejā uz virtuvi.

Māte pa to laiku bija uzvārījusi tēju un cēlusi galdā maizi, sviestu un aukstu cepeti. Tēvs sēdēja pie loga, raudzījās tumsā un atkal smēķēja.

Viņi paēda klusēdami. Tad tēvs piecēlās, aizgāja uz dzīvojamo istabu un ieslēdza televizoru, bet māte sāka mazgāt traukus.

Kims kādu brītiņu pasēdēja noraudzīdamies, tad at­stūma krēslu un sacīja, ka iešot augšā un pabeigšot risināt matemātikas uzdevumu.