Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

— Varat nākt, — viņš sacīja, — doktors Šreibers mūs gaida.

Viņi iegāja garā gaitenī ar gaišdzeltenām sienām. Kims nelikās redzam misiņa plāksnīti ar uzrakstu, ka bērniem, kam vēl nav četrpadsmit gadu, ieeja liegta. Gai­teni viņš atcerējās, jo arī viņš bija gulējis šai nodaļā, un, kaut arī bija pagājis diezgan ilgs laiks kopš viņa aklās zarnas operācijas, likās, ka šeit itin nekas nav mainījies. Gleznas pie sienām bija tikpat neinteresantas, un pat asā slimnīcas smaka, ko viņš jau bija aizmirsis, no jauna iesitās degunā; gandrīz varēja nodomāt, ka šeit visiem spēkiem tiek gādāts par to, lai tikai nekas nemainītos. Varbūt smaka bija tā pati, kas toreiz, varbūt viņiem te bija kāda noslēpumaina māka to iekonservēt.

Tēvs aizsteidzās viņiem pa priekšu pie nelielas stikla kabīnes priekštelpas labajā pusē, pārmija pāris vārdu ar tur sēdošo māsu un gāja tālāk. Pie priekšpēdējām durvīm viņš apstājās, pieklauvēja, mirkli pagaidīja un tad no­spieda kliņķi.

Ieejot palātā, Kimam sirds sāka pukstēt straujāk, gan­drīz sāpīgi. Telpā bija tumšs. Žalūzijas nolaistas, tā ka pa logu ielauzās tikai dažas pelēcīgas krēslas svēdras. Vienā kaktā dega ar drānu piesegta lampa. No trim gultām aizņemta bija tikai viena, un pār tās galvgali nokārās vesela baterija pīkstošu un mirguļojošu aparātu. Mazā plaukstas lieluma ekrānā regulāri uz augšu un leju lēkā­ja zaļš gaismas signāls, atstādams aiz sevis mirdzošu sīksīku zvaigznīšu asti. Ekrānam līdzās vienmērīgi tik­šķēja trīs dažādi digitālrādītāji.

Mātei pār lūpām izlauzās kluss, apslāpēts kliedziens, kad viņa ar pāris soļiem piesteidzās pie gultas. Pleci viņai notrīsēja klusās raudās.

Tikai tagad Kims pamanīja, ka bez viņiem un Rebekas palātā atrodas vēl viens cilvēks. Doktors Šreibers bija stāvējis pie gultas tik nekustīgi, ka viņa sīkais augums baltajā uzsvārcī gandrīz izgaisa ēnā. Tagad viņš nopūtās, lēnām apgāja apkārt gultai un viegli pieskārās mātei pie rokas.

— Man… man gaužām žēl, Larsena kundze, — viņš klusām ierunājās. Balss viņam bija augsta, ne visai tīka­ma, tomēr nožēla šķita patiesa. — Bet… man likās parei­zāk pateikt jums patiesību.

Māte tikko manāmi pamāja ar galvu. Pirksti viņai visu laiku slīdēja pār segu. — Ir jau labi, ārsta kungs. Paldies par jūsu lielajām pūlēm.

Doktors Šreibers šaubīdamies paskatījās uz Kimu.

— Zēnam stāvoklis zināms, — tēvs paskaidroja. — Es viņam izstāstīju.

Doktors Šreibers pamāja, vairāk it kā pats sev un sabāza rokas baltā ārsta uzsvārča kabatās. — Tā varbūt tiešām ir labāk.

— Jūs varat mierīgi teikt visu, — māte piebilda, galvu nepagriezusi.

— Nav daudz ko sacīt, — vilcinādamies teica doktors Šreibers. — Esam izmēģinājuši visu, kas mūsu spēkos, diemžēl negūstot vērā liekamus panākumus. Vēl, pro- 2» 19 tams, ir par agru… — Viņš papurināja galvu un izvilka rokas no kabatām. — Nav nekādas jēgas jums kaut ko iestāstīt, — viņš stingri un nopietni turpināja. — Tuvā­kajās dienās es, zināms, pieaicināšu vēl citus kolēģus, bet vispār man šis gadījums nepavisam nepatīk. Vismaz paš­reiz, — viņš pasteidzās piebilst. — Mums, redziet, ir zināms, ka šāda parādība mēdz atgadīties. Pats savā praksē es to neesmu piedzīvojis, tāpēc varu balstīties vienīgi uz speciālo literatūru un kolēģu pieredzi. Tā mē­dzot notikt… gan reti, bet gadoties. Medicīna cenšas to izskaidrot, bet šai konkrētajā gadījumā neviens no iz­skaidrojumiem man neliekas piemērojams. Cilvēks gluži vienkārši neatmostas no narkozes. Viss it kā būtu kārtībā. Organisms narkozi pārcietis, anestēzijas iespaids izgaist, bet pacients nemostas. — Viņš apklusa kā vārdus mek­lēdams. — Ir… ir tā, it kā pacienta gars nevēlētos atgriez­ties apziņas stāvoklī. It kā to kaut kas aizturētu.

Tēvs sērīgi pasmaidīja.

— Un šis ir… viens no tādiem gadījumiem?

Doktors Šreibers pamāja. — Diemžēl šķiet, ka — jā. Mēs nezinām, cik ilgi tas var turpināties. Dažreiz pacients pēc neilga laika pats no sevis atgūst samaņu, un ļoti retos ga­dījumos mums izdodas viņu, tā teikt, atgriezt atpakaļ dzīvē. Bet mēs nezinām, kā to darīt un kad tas notiks.

Ja vispār notiks… Kims domās piemetināja. Un jutās pārliecināts, ka ārsts domā tāpat. Ārsts turpināja runāt, bet Kims vairs neklausījās. Nostājies blakus mātei, viņš noraudzījās uz mazo augumiņu nesamērīgi lielajā bal­tajā gultā.

Rebekas sejiņa uz sabužinātā spilvena izskatījās neie­domājami sīka un arī svešāda. Tievas krāsainas stieplītes pa segas apakšu aizvijās uz spožajiem aparātiem pie sienas. Spīdošā hroma statīvā karājās plastmasas caurule, kas bija piestiprināta ap rokas delmu, un seju klāja caur­spīdīga skābekļa maska, tā ka brīvas palika vienīgi aiz­vērtās acis.

Kims pūlējās norīt rūgto kumosu, kas atkal kāpa kak­lā, un ap dūšu viņam kļuva itin šļaugani. Viņš noguldīja plīša lācīti gultā ap to vietu, kur zem segas varēja samanīt māsiņas labo roku, un aši atkāpās no gultas. Viņš aizvēra acis, bet tas nekā nelīdzēja. Tikpat acu priekšā joprojām rēgojās sīkā gultas milzīgajā platajā tuksnesī apmaldīju­sies sejiņa.

Tikai tad, kad maiga roka pārslīdēja viņa acīm un noslaucīja asaras, Kims pamanīja, ka raud.

Viņš paraudzījās mātes sejā. Māte vairs neraudāja, acis bija sausas, bet to izteiksme viņam lika nodrebēt…

Tēvs vēl brītiņu parunājās ar ārstu. Doktors Šreibers pacietīgi atbildēja uz visiem jautājumiem, savus paskaid­rojumus vēl papildinādams ar žestiem.

Tad apmeklētāji izgāja no palātas atpakaļ dzeltenajā gaitenī ar daudzajām vienādajām durvīm un slimnīcas smaku. Viņiem pretī nāca vecs vīrs zilā apmeklētāju uz­svārcī, uz mirkli tas apstājās un draudzīgi uzsmaidīja Kimam.

Kimam vecais vīrs likās visai neparasts. Viņš bija vecs, ļoti vecs un izskatījās tieši tāds, kādu Kims allaž bija iedomājies patiesi vecu cilvēku. Tas gāja salīcis, labo roku mazliet uz priekšu izstiepis, it kā būtu paradis tajā turēt spieķi vai zizli. Kaut augumā mazāks par Kima tēvu, tomēr ļoti plats plecos — droši vien savā laikā bijis varens un spēcīgs. Garie, baltie mati sniedzās gandrīz līdz ple­ciem, bet sirmā, rūpīgi apgrieztā bārda — no zoda līdz uzsvārča augšējai pogai. Seja bija neskaitāmu grumbu un krunciņu izvagota; ap acīm krunciņas savilkās ciešā tīklā, bet pierē bija iegrebušās trīs vertikālas grumbas.

Vecais vīrs vēlreiz pasmaidīja un, kājas gar zemi vilk­dams, pagāja viņiem garām. Kims pārvarēja kārdinā­jumu un nepagriezās, lai noraudzītos vecajam pakaļ. Droši vien kāds vectēvs, kas atnācis apraudzīt savu maz­bērnu.

Šī doma Kimam iepatikās. Šāds vectēvs viņam arī būtu pa prātam. Viņa vecvecāki bija nomiruši, viņam mazam esot, un tā viņš nezināja, kā varētu justies bērns, kam ir vectēvs. Bet, ja būtu, tam vajadzētu izskatīties tādam kā nupat redzētajam.

Kad viņi izgāja no klīnikas, lietus bija mitējies. Klusē­dami viņi devās atpakaļ uz galvenajiem vārtiem. Baltā pavārtes velve bija tukša un izskatījās pagalam pamesta. Izdilušajā asfaltā sakrājušās eļļainas peļķes, no velves sienām lielās pļaukās lobījās nost apmetums. Ja ilgāk to pavēroja, bojājumu vietās sāka rādīties raksts — smal­ka, izlocīta līnija, kas diagonālē stiepās pāri visai sienai un pie vārtiem izvērsās par ērmīgu, daudzpirkstainu ro­ku ar gariem, līkiem nagiem.