Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

— Tas taču nekas.

Aizgājis līdz durvīm, tēvs vēlreiz pagriezās at­pakaļ.

— Par tavām grāmatām sarunu turpināsim rīt. Varbūt mums izdosies panākt, ka tas tavs komandieris… kā viņu sauc?

— Arkana, — sacīja Kims.

— Ka komandieris Arkana salīgst mieru ar taviem mājas uzdevumiem. — Tēva skatiens pievērsās rakstām- ^aldam, un viņš piegāja pie tā, lai izslēgtu kalkulatoru. Pēc tam viņš izgāja ārā.

Kims nožāvājās, salika rokas aiz galvas un pievēra acis. Piepeši viņš jutās drausmīgi noguris. Gribējās dzert, un mirkli viņš prātoja, vai tomēr nenoiet lejā uz virtuvi un neizdzert glāzi piena. Taču nogurums bija stiprāks. Viņš pagriezās uz sāniem, izdzēsa gaismu un aizvēra acis.

Gandrīz tūliņ viņš aizmiga, bet miegs bija nemierīgs. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņu mocīja nejauks, murgains sapnis, kur jukujukumis rādījās gan klīnika, dok­tors Šreibers, komandieris Arkana un maza, bāla sejiņa, kas draudēja noslīkt lielā, baltā okeānā. Viņš lūkoja sev iekniebt, bet murgs viņu turēja gūstā. Viņš ievaidējās, saspringa un pēdīgi, paklusu iekliegdamies, pamodās.

Sirds dauzījās kā negudra. Mutē bija rūgta, metāliska garša, pidžama lieliem, mikliem plankumiem lipa pie krūtīm un muguras.

Kims papurināja galvu un pāris reižu norīstījās, lai atbrīvotos no rūgtās garšas mutē.

Mājā valdīja pilnīgs klusums. Mēness bija aizslīdējis tālāk un vairs neiespīdēja istabā. Nakts aiz loga bija melnum melna.

Pēkšņi Kims izdzirda klusu, čīkstošu troksni.

Sirds satraukumā sāpīgi salēcās līdz pašam kaklam, un Kimam likās, ka pār muguru noslīd salta elektrizējoša roka.

Troksnis nemitējās. Nu Kims atskārta, no kurienes tas ceļas. Čīkstēja vecais šūpuļkrēsls, kas stāvēja līdzās viņa gultai.

Lēnām, sirdij drebot, viņš atvēra acis, pavērsa tās pret griestiem un tad piesardzīgi ļāva skatienam slīdēt gar sienu uz leju. Piepeši viņš skaidri sajuta, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāds!

Mirkli viņš cieši sažmiedza plakstus, tad saņēma dūšu un piespiedās paraudzīties uz sienu otrpus gultai. Uz baltajām, grubuļainajām tapetēm skaidri iezīmējās kustīgā šūpuļkrēsla ēna. Un krēslā — vīrieša siluets.

Klusu iekliegdamies, Kims apsviedās apkārt, uzslējās sēdus un piespiedās ar muguru pie sienas. Šūpuļkrēsls lēnām līgojās un tajā sēdēja vecs, sirms, bārdains vīrietis, kas tumšām acīm raudzījās uz Kimu. Tas bija vakarā divi lāgi redzētais sirmgalvis.

Kims, gaisu tverdams, norīstījās un cieši piespieda plaukstas pie sienas, lai apvaldītu trīsas.

— Kas… kas jūs esat? — viņš aizsmacis jautāja, ar mokām izrunādams vārdus.

Vecais atkal pasmaidīja dīvaino smaidu, kas nesa­kustināja nevienu muskuli viņa sejā.

— Tu mani pazīsti, — viņš mierīgi atbildēja. Balss bija dziļa un skaidra. Tāda viņam labi piederējās. Kims nemaz nespēja iedomāties, ka viņam varētu būt citāda balss. Droši vien komandierim Arkanam ir tāda balss.

— Man… man šķiet, ka esmu jūs vienreiz jau redzējis.

— Divreiz, — sirmgalvis viņu pārlaboja. — Pirmoreiz slimnīcā, kad biji pie savas māsiņas, un otrreiz — vēlāk uz ielas. Vai to tu neatceries?

— Atceros. Vai jūs… jūs pazīstat Rebeku? — viņš pārsteigts jautāja.

Pār sirmgalvja seju pārslīdēja uzjautrināts smaids. Viņš pārstāja šūpināt krēslu, izslējās taisni un ar kreiso roku noglauda bārdu.

— Protams, es pazīstu tavu māsiņu, Kim, — viņš sacīja. — Un pazīstu arī tevi, jo viņa man ir daudz par tevi stāstījusi.

— Jūs… bet kā… es nesaprotu… — Kims stomījās.

— Es pazīstu jūs abus. Pazīstu arī tavus vecākus un tavu krustmāti Birgitu, bet viņi mani nepazīst. Man gri­bētos sacīt — diemžēl. Bet, lūdzams, dari man prieku un neuzrunā mani ar «jūs». Mēs taču esam draugi, vai ne?

Kims priecīgi pamāja. — Labprāt, ja jums… ja tev nav iebildumu. Bet kādā vārdā lai es tevi uzrunāju?

— Sauc mani, kā vien gribi, — vecais atbildēja. — Varbūt par Arkanu. Man šķiet, ka šis vārds tev patiktu.

Arkana? Kims apsvēra. Komandieris Arkana ir au­gumā lielāks par šo veco vīru, jaunāks un spēcīgāks, un viņa sejas vaibstos nav sirmgalvja gudrās labestības, viņa seja pauž spēku un apņēmību.

— Komandieris Arkana tu neesi, — Kims noteikti paziņoja.

Vecais pavīpsnāja. — Nekā, Kim, esmu gan, taču arī Gandalfs,Merlins un Cilvēks no Mēness — kā vien vēlies. Man sadoti dažādi vārdi, un man tie visi ir pa prātam. — Redzēdams Kima mulsumu, viņš, vieglītēm papurinājis galvu, piebilda: — Ja tev tīk, sauc mani par Temistoklu. Tā mani allaž dēvēja tava māsiņa.

— Par Temistoklu? — Galvu piešķiebis, Kims noskatīja sarunu biedru. Tāds vārds viņam šķita piemērots. — Labi. Bet kā viņa varēja tevi uzrunāt? Vai tad viņa tevi pazīst?

— Protams, — Temistokls atteica. — Mēs ar tavu māsu esam sirsnīgi draugi. — Viņš pacēla roku. — Mieru, Kim, mieru! Mums gan nav daudz laika, bet es tev visu paskaidrošu. Atnācu šurp lūgt tavu palīdzību.

— Manu palīdzību? — Kims brīnīdamies pārjautāja. Kā gan viņš, nieka puišelis, varētu palīdzēt tik gudram cilvēkam kā Temistokls?

— It kā nolasījis Kima domas, sirmgalvis pasmaidīja.

— Ir kaut kas, Kim, — viņš klusu sacīja, — kur palīdzēt vari tikai tu. Vai, citiem vārdiem sakot, ir kāds, kam palīdzēt spēj vienīgi tu, neviens cits. Ari es ne. Tā ir tava māsiņa.

— Rebeka? — Kims, elpai aizraujoties, iesaucās. Temistokls pamāja.

— Bet… kā tu vispār pazīsti Rebeku?

— Pazīstu viņu jau sen, — Temistokls paskaidroja.

— Viņa bieži ir mani apciemojusi tur, kur es dzīvoju. Tur viņai ir daudz draugu. Īstenībā, — viņš domīgi piebilda,

— tur visi viņu ieredz un mīļo. Tāpēc ir vēl jo svarīgāk, lai tu nāc mums palīgā.

Kims, galīgi apjucis, purināja galvu.

— Bet es… nekā es nesaprotu, — viņš sacīja. — No kurienes tu nāc? Kur tas ir? Un kā es varētu tev palīdzēt?

— No kurienes es nāku? — Temistokls atkal pamāja. Likās, ka ikvienu teikumu viņš pabeidz ar galvas mājie­nu. — To zemi, no kuras es nāku, sauc par Pasakzemi.

— Par Pasakzemi?

— Tādā vārdā tava māsiņa to nosauca. Mums tas iepatikās, un mēs to pieņēmām.

— Un Pasakzeme ir…

— Zeme. Valsts. Pasaule. Sauc to, kā gribi, Kim. Tava māsiņa bieži tur ciemojās, un mēs aizvien cerējām, ka viņa kādreiz atvedīs arī tevi. Mums ciemiņi patīk. — Viņš nopūtās un paplestiem pirkstiem izbraucīja bārdu.

— Diemžēl noticis kaut kas tāds, ko neviens nevarēja paredzēt. Un tālab es esmu šeit.

Kims pašļūca gultā gabalu uz priekšu, pievilka kājas un aptvēra ceļgalus ar rokām. Viņa skatiens kā hipno­tizēts nelaidās vaļā no Temistokla lūpām.

— Tavai māsiņai Pasakzeme ir līksmes, jautrības un brīnišķīgu rotaļu zeme, — Temistokls nopietni skaidroja,

— bet arī pie mums daudz kas ir tāpat kā jūsu pasaulē. Tur tāpat ir labais un ļaunais, un, ja arī mēs līdz šim esam bijuši stiprāki un spējuši ļaunos spēkus savaldīt, tie tomēr pastāv. Tava māsa bieži viena pati aizklīda tālās pastai­gās, taču nekad viņai nekas ļauns neatgadījās. Mēs, rau­gi, visu laiku vērīgi uzmanām ļaunos spēkus. Taču reiz tava māsa iegāja pārāk dziļi mežā, tik dziļi, ka aizslīdēja no mūsu uzmanības loka. Mēs savas robežas apsargājam stingri, bet Ēnukalnos ir tādi ceļi un takas…