Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

— Ēnukalnos?

— Jā, uz mūsu zemes robežas. Tie kalni ir augstāki par Mēnesi un met tik dziļu, tumšu ēnu, ka nekas dzīvs tai nespēj izspiesties cauri. Tomēr pāri kalniem ved daži ceļi, kas nav zināmi pat mums. Un tava māsiņa atklāja vienu šādu ceļu. Viņa pārgāja kalnu otrā pusē.

— Un pēc tam? — Kims, elpai aizraujoties, jautāja.

Temistokls mirkli klusēja un cieši paraudzījās uz zēnu.

— Viņu notvēra. Ēnu valdnieks Borāss ieslodzīja viņu vienā no saviem cietumiem.

— Bet jūs… — Kims satraukts iesaucās. — Jums viņa jāatbrīvo!

— Tas nav iespējams, Kim, — Temistokls skumji atteica.

— Ikviens Pasakzemes iedzīvotājs, kas sper soli Ēnu valstībā, pats tūliņ pārvēršas par ēnu. Tici, ka es nežēlotu savu dzīvību, lai atpestītu tavu māsiņu, bet tas nav iespē­jams. To mēģinādams, es tikai spēcinātu Borāsa varu. Man pat liekas, ka viņš tavu māsu tur gūstā vienīgi tādēļ, lai iznīcinātu mani un visu Pasakzemi.

— Un tu domā, ka es varētu aiziet turp, nekļūstot par ēnu?

Temistokls pamāja.

— Jā, Kim. Ikviens jūsu pasaules apdzīvotājs var brīvi uzturēties Ēnu valstībā. Arī tu.

Mirkli padomājis, Kims atmeta segu un izlēca no gultas.

— Ko tad mēs vēl kavējamies? — viņš noprasīja. — Ejam.

Temistokls palika sēžam.

— Es zināju, ka tu būsi ar mieru palīdzēt, — viņš sacīja. — Bet man tevi jābrīdina. Tu vari nokļūt briesmās.

— Tas nekas.

— Lielās briesmās. Var gadīties… — Temistokls rau­dzījās Kimam garām uz Rebekas istabas pusi. — Var gadīties, ka tu vairs neatgriezies, — viņš turpināja. — Var gadīties, ka sagūsta arī tevi. Borāss ir varens, ļauns burvis. Viņa vara nav mazāka par manējo.

— Tas nekas, — Kims atkārtoja. — Man nav bail. Tas nelietis vēl nolādēs dienu, kad sagūstīja Rebeku.

Temistokls piecēlās un norādīja uz durvīm. — Labi, ja esi stingri apņēmies, tad nāc man līdzi.

Kims gāja viņam līdzi. Kāpņu laukumiņā gaisma ne­dega. Temistokls pirmais nokāpa apakšstāvā. Priekš­namā viņš bez skaņas atvēra dzīvojamās istabas durvis.

— Tu tiešām esi apņēmies?

Kims palocīja galvu.

— Lai tad tā arī notiek!

Temistokls ātriem soļiem šķērsoja istabu un apstājās pie lielā, vecmodīgā stāvpulksteņa. Kims ievēroja, ka svārsteklis nekustas, bet pulkstenis tikšķ.

— Man vēl daudz ko vajadzētu tev paskaidrot, — Temistokls sacīja, — bet laiks aizrit pārāk ātri. Es tevi tur sagaidīšu. — Viņš atvēra pulksteņskapja durtiņas un izgaisa.

Kims izbrīnījies paberzēja acis. Vilcinādamies viņš pastiepa roku, pieskārās svārsteklim un atdūrās ar pirk­stiem pret pulksteņa aizmugursieniņu.

— Nē, Kim, — viņam galvā atskanēja Temistokla čuksts. — Šis ceļš uz Pasakzemi tev slēgts.

— Bet kā…

— Katrs cilvēks zina ceļu pie mums, — Temistokls turpināja, — bet katram jāiet pašam savs ceļš. Arī tev. Atrodi. Tu to spēj. Pasteidzies. Es tevi gaidu.

Balss apklusa, un tai pašā mirklī pulksteņa svārsteklis sašūpojās un sāka kustēties.

Kims aizvēra pulksteņskapi. Mirkli pastāvējis neziņā, viņš izgāja priekšnamā. Caur ārdurvju ledusstiklu priekš­namā spiedās liega, bālgana gaisma. Viņš nospieda durv­ju rokturi, izgāja uz āra pakāpieniem un klusām aizvēra aiz sevis durvis.

Mazais kosmosa kuģis Odzīte stāvēja tieši durvju priekšā. Smailie spārnu gali sniedzās līdz pat viņu kai­miņmājas priekšdārzam ielas otrā pusē, un slaidais kor­puss šķita satraukumā pulsējam.

Kims noskrēja lejā pa pakāpieniem, ar roku noglauda tumšbrūno ādas tērpu, kas apkļāva viņa augumu kā otra āda, un jau atradās blakus lidaparātam. Viņš nospieda apslēpto sensora taustiņu līdzās šaurajām metāla kāp­nītēm, kas veda uz lidotāja kabīni. Atskanēja klusa dūko­ņa, kad pacēlās kabīnes stikla pārsegs. Kims ierāpās kabī­nē, apsēdās mīkstajā vadītāja sēdeklī un taustījās pēc drošības jostas. Kabīnes pārsegs automātiski nolaidās. Vienlaikus iedegās instrumentu pults apgaismojums un kabīne pieplūda ar maigu zaļu gaismu.

Kims paņēma ķiveri, uzlika to galvā un nolaida sej- segu. Pirksti mērķtiecīgi pārslīdēja sarežģītajai slēdžu, instrumentu un regulatoru pultij, iedarbināja slēdzi pēc slēdža un soli pa solim atmodināja sarežģīto lidaparāta tehniku darbībai.

Deltas veida kosmiskais iznīcinātājs sāka viegli vib­rēt. Pusapaļajā vadierīces centrā iemirgojās sīka sarkana uguntiņa. Kims pastiepa roku, vēlreiz dziļi ievilka elpu un tad apņēmīgi nospieda starta pogu.

Abi lidaparāta dzinēji ierēcās. Negants daudzbalsu pērkona grandiens sadrebināja logu rūtis plašā apkaimē. Kima pirksti satvēra paātrinājuma kloķi. Žilbinoša liesma izšāvās no raķetes sprauslām, izlejot neciešami spožu gaismu pār mājām vai visas ielas garumā. Iznīcinātājs grandot sakustējās un spožas ugunsstrūklas nests pacē­lās pretī zvaigznēm.

Lai gan Kims tikai mazdrusciņ bija pastūmis paātrinātājkloķi uz priekšu, tomēr pilsēta itin kā gāzdamās aiz- gāzās projām. Nepilnā pusminūtē tā vispirms saruka par mirguļojošu uguņu jūru, pēc tam par neskaidru traipu, un vispēdīgi to aprija nakts. Kims piesardzīgi pagrozīja stūri, sagrieza mašīnu uz sāniem un, plašu loku mezdams, lidoja uz ziemeļiem. Tālu zem viņa parādījās upe — tieva, melna lentīte, pār kuru vietumis klājās nemierīgi pelēki mākoņi; tā stūrgalvīgi locījās uz jūras pusi. Kims nolaida mašīnu ne­daudz zemāk, ar asajām spārnu smailēm pārgrieza kādu mākoni un uzmanīgi palielināja ātrumu. Mašīna vibrēja. Zeme tālu lejā saplūda dažādu pelēkuma nokrāsu vien­muļībā. Fantastiskā ātrumā dziļi lejā pazibēja un nozuda

gaismas plankumi — pilsētas un ciemi, un nepilnas trīs minūtes pēc starta klāt bija jūras krasts.

Debesis virs jūras bija skaidras. Dūmakā tinies Mē­ness apspīdēja nekustīgo ūdens klaju, un, kad Kims, sāniski piešķiebies, paraudzījās lejup, viņš ieraudzīja uz ūdens līmeņa sīku, dzēlīgi spožu gaismas punktiņu — tur atspulgoja kā saule spožā atomliesma, kas viņu nesa projām no Zemes.

Lejā parādījās kāda sala, izauga par milzīgu zemes masu un tūliņ atkal nogrima naktī. Kims pavirzīja paātri­nājuma kloķi vēl tālāk uz priekšu, juta vareno dzinēju vibrāciju un nerimtīgi vēl palielināja ātrumu. Pēdīgi viņš traucās tik ātri, ka redzēja: Mēness atstājis savu vietu un sāk klīst pa debess velvi.

Armatūras pultī uzmirgoja sarkanā brīdinājuma spuldzīte, drīz iedegās vēl viena un piedevām iesīcās brīdinājuma signāls. Kims paraudzījās ārā pa kabīnes logu un ieraudzīja, ka nesējvirsmas smailais priekšgals gailē tumši sarkans.

Nožēlā nopūzdamies, Kims atvilka paātrinātāja kloķi atpakaļ. Ātrums samazinājās. Sīciens apklusa, un dažus mirkļus vēlāk apdzisa brīdinājuma spuldzīte. Odzīte bija ārkārtīgi ātrs kuģis, un, kaut arī varēja sacensties ar vis­ātrākajām lidmašīnām, tomēr konstruēta kuģošanai kos­mosā. Ja vispār jebkad būs iespējams palaist abus dzi­nējus ar pilnu jaudu, tad vienīgi tur.

Kims vēl palēnināja gaitu un nolaidās zemāk. Odzīte sāka mazliet grīstēt, taču viņš tūliņ to uztvēra un pēc trīs­kārtīga salto iegrieza mašīnu atpakaļ pirmējā kursā. Pēkšņi viņš izjuta ciešu saikni ar lidaparātu. Viņi vairs nebija ma­šīna un pilots, bet gan viena, kopā sakususi būtne.