Volfgangs un Heike Holbeini - PASAKZEME

Jūra tālu lejā aizslīdēja kā svina masa bez krastiem.

Pie apvāršņa iznira tieva, balta līnija, kas dažās se­kundēs izauga par varenu, sniega klātu ledus krastu, aiz kura pletās milzīgs saltuma un ledus tuksnesis ar sa­salušu gaisu. Kims nolaidās zemāk, stipri samazināja ātrumu un ļāva sava kuģa ēnai kā lielam putnam planēt pār Mēness apspīdēto ledāju. Uz ledus parādījās sīks punktiņš, kas kumuroja uz ziemeļiem, atlieca galvu un noskatījās pakaļ tādai neredzētai parādībai. Kims jautri iesmējās un, sveicinādams leduslāci, simboliski sašūpoja kuģa spārnus, bet pēc tam no jauna uzņēma ātrumu. Ledus pārvērtās par mirdzošu virsmu, uz kuras nekā atsevišķa vairs saredzēt nevarēja.

Mazais magnētiskais kompass armatūras dēlī sāka rotēt. Adata trīsuļoja, mirkli kā neprātīga griezās pati ap savu asi un apmetās apkārt par simt astoņdesmit grā­diem, kad Odzīte pārdrāzās pāri Ziemeļpolam un devās pretī rītam.

Diena ausa, kad Kims atkal ievirzīja kursu virs jūras. Kā fantastiski paātrinātā filmā Saule — mazs, kvēlojošs kamolītis — pacēlās virs apvāršņa, bet tad izauga par liesmainu plakni, kuras gaisma sāpīgi dzēla acīs pat caur sejsega dūmstiklu, stāvus uzkāpa debesīs, lai tikpat strau­ji nozustu aiz kosmosa kuģa. Uznāca nakts, kas pagāja tikpat strauji kā diena, kad Odzīte vēlreiz apsteidza Sauli. Lejā visu laiku līdz bezgalībai stiepās jūra — bez kras­tiem, bez salām, pilnīgi nekustīga. Un atkal vesela diena aizritēja dažās minūtēs. Kuģis nesa Kimu aizvien tālāk, tālāk uz dienvidiem, tālāk, nekā jel viens cilvēks nokļu­vis, nekā jel viena doma aizlidojusi.

Kad debesis trešo lāgu satumsa un tur uzmirdzēja zvaigžņu krāšņums, pie apvāršņa parādījās taisna, melna līnija šķērsu pāri jūrai.

Odzīte samazināja ātrumu.

Kims apjucis palūkojās uz kontrolaparātiem un pavil­ka paātrinātāja kloķi. Taču šoreiz mašīna viņa pavēlēm nepaklausīja. Tieši otrādi — tā lidoja arvien lēnāk un rāmi, bet neatlaidīgi sēdās.

Kims piesardzīgi pakustināja vadspieķi pa labi. Odzīte sagūla uz sāniem un uzņēma garu, lejup liektu loku. Kims atvieglots uzelpoja. Pagaidām lidaparāts vismaz paklausīgi uzņēma kursu, kādā viņš to ievadīja.

Viņš atkal pacēlās augstāk, ievirzīja kuģi taisnā kursā un ziņkārīgi sāka vērot ainavu dziļi lejā. Vēl aizvien viņš lidoja pārāk augstu, lai saredzētu kaut ko tieši, tomēr arī tagad redzamais viņam uzdzina drebuļus. Tur lejā bija klintis. Kails, stiklains akmens, drausmīga vienmuļība — pelēkums un ēnas, un atkal pelēkums. Pasaule tur lejā šķita neizveidota — tukša skatuve, uz kuras vēl nav uznākusi dzīvība, uz kuras vēl nav zemes, pat smilts, ir vienīgi kaili, nedzīvi klinšakmeņi.

Kims sadrebēja kā salā. Tā — tur lejā — droši vien ir Ēnu valstība, par kuru tika stāstījis Temistokls.

Ar piepūli atrāvis skatienu no baismīgās ainas, viņš pacēla sejsegu un, acis samiedzis, nolūkoja apvārsni. Kaut kur vajadzēja būt Ēnukalnu grēdai.

Pagāja labs brīdis, iekām viņš atskārta, ka melnā ēna vis nav apvārsnis, bet ka tie ir — kalni!

To apjēdzis, Kims iekliedzās izbīlī un pārsteigumā. Temistokls gan bija sacījis, ka Ēnukalni esot augstāki par Mēnesi, taču tai brīdī Kims bija nodomājis, ka vecais burvis pārspīlē.

No sastinguma viņš atjēdzās tad, kad uz pults uzmir­goja vesela baterija sarkanu brīdinājuma spuldzīšu. Viņš sasparojās, satvēra stūri un parāva mašīnas straujo priekšgalu stāvus augšup. Odzītes mērinstrumenti raus­tījās kā negudri, veltīgi mēģinot noteikt šo murgaino kalnu augstumu, masu un grēdas garumu. Kims, ilgi nedomājis, izslēdza šīs ierīces un koncentrēja visus pū­liņus vienīgi uz to, lai stūrētu lidaparātu līdztekus verti­kālajām klinšu sienām.

Bija zudusi jebkāda laika izjūta. Varbūt aizritēja tikai daži mirkļi, varbūt pagāja stundas, līdz beidzot virs viņa, melnu mākoņu blīvēs tītas, iznira Ēnukalnu virsotnes. Dziļi ievilcis elpu, viņš iedarbināja dzinējierīces ar maksimālo jaudu, pacēla Odzīti pāri kalnu virsotnēm un lēnām iegrieza to atpakaļ horizontālā stāvoklī.

Brīdi viņš lidoja līdztekus kalnu rindai. Klintis uz abām pusēm slīga lejup tik dziļi, ka Kims pat aptuveni nespēja saskatīt kalnu pamatni. Likās, ka kalni aug ārā no bezgalības.

Kims no jauna samazināja ātrumu, uzlika rokas uz stūres, tad nolaida tās gar sāniem. Te nu viņš bija. Ēnu- kalni sasniegti un pārvarēti. Taču ar to pašu Kima gud­rība bija galā. Temistokls bija solījies te kaut kur viņu gaidīt. Bet nebija pateicis — kur.

Kima skatiens aizķērās pie rācijas. Viņš nopūtās, pa­purināja galvu un atkal pievērsās stingajai kalnu roboto virsotņu ainavai, kas pamazām sāka likties vienmuļa. Kalnu smailes sniedzās ārā no melnās nekurienes kā plēsīga briesmoņa zobi. Nē, nē, pa radio Temistokls ar viņu nerunās, lai dotu norādījumus, kur piezemēties. Kā Temistokls sacīja? «Ikvienam cilvēkam jāiet savs ceļš. Arī tev. Atrodi. Tu to spēj.»

Kims pasmaidīja. Skaidrs. Viņam pašam jāatrod ceļš. Temistokls vēl bija ietilpinājis kādu ļoti svarīgu notei­kumu: vienīgi tas, kas.pats saviem spēkiem atrod ceļu uz

Pasakzemi, spēj pārvarēt visas iespējamās briesmas, kādas tam var uzbrukt.

Tikko manāma vibrācija iztrūcināja Kimu tā, ka viņš sarāvās. Paraudzījies pa lodziņu, viņš redzēja, ka mašī­nas smailais priekšgals tiecas mazliet novirzīties pa labi. Tūdaļ viņš atgrieza mašīnu vecajā kursā. Taču vieglā, tomēr spēcīgā vilkme nezuda. Izmantojot dzinēj ierīces, Kims vēl spēja lidaparātu noturēt vēlamajā kursā, bet pietika palaist stūri vaļā, kad uzreiz juta iedarbojamies neredzamu spēku. Un instrumenti rādīja, ka vilkme ar katru mirkli kļūst spēcīgāka.

Aizritēja minūtes. Dzinējierīču rēkoņa kļuva aizvien spalgāka, jo mašīnai vajadzēja patērēt aizvien vairāk spēka, lai atvairītu noslēpumaino vilkmi. Korpusa noslo­gojums kļuva bīstams, un Odzītes līdzenā gaita pārvērtās par kratelīgiem aulēkšiem.

Pēdīgi Kims atteicās no cīņas. Odzīte bija spēcīgs kuģis, taču spēkiem, kas tagad to ietekmēja, tā pretoties nespēja.

Viņš atlaida stūri, atslīga sēdeklī un ar drebošu sirdi vēroja, kā neredzamā vilkme dažbrīd nospieda mašīnu le­jup cieši pie kalnu sāniem. Dzinējierīces iekaucās. Kaut kas ar troksni atsitās pret kabīnes stiklaplasta apvalku tā, ka caurspīdīgajā rūtī palika gara, neglīta švīka. Gandrīz minūti Odzīte tikpat kā vertikāli drāzās dziļumā, tad samazināja ātrumu un sāka planēt lejup. Lejā parādījās akmeņains līdzenums, ko izraibināja brūni un smilškrāsas plankumi, taču drīz klintaini nomainīja rāms okeāns, pēc tam atkal kalni, tomēr to sniegotās galotnes ne tuvu nesasniedza Ēnukalnu augstumu, kaut ari šie, šķiet, pārsniedza Zemes augstākās kalnu virsotnes. Odzīte no jauna pacēlās augstāk, elegantā lokā pārlidoja kailās kalnu virsotnes un tad traucās pretim ielejai, kas atklājās aiz kalniem.

Un šai mirklī dzinējierīces pārstāja darboties.

Viena sirdspuksta ilgumā Kims sēdēja kā paralizēts, cenzdamies aptvert neaptveramo. Ne tikai dzinējierīces, arī instrumentu apgaismojums, skābekļa piegāde — viss uz Odzītes borta bija beidzis pastāvēt. Kosmosa kuģis pēc inerces aizšāvās tālu ielejā kā izmests šķēps un tad sāka krist lejup kā akmens. Pasaule visapkārt iedauzītajai pi­lota kabīnei pārvērtās par prātā sajukušu kaleidoskopu, kur ņirbēt ņirbēja krāsas un kontūras. Gaiss svilpa gar mašīnas sāniem, un Kims juta, ka ātrums ar katru sekundi pieaug.