Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Prātnieka citreizējās domas un gaidīšana, ka māju izpārdošana nāks Feldhauzena rokās, nepiepildījās nebūt, jo Feldhauzens nebij pēc tam, kad nozuda, vairs Slātavā redzēts, tik vien esot bijis kādreiz naktī slepen pie lielkunga, kur saņēmis laikam maksu par padarītu darbu lielkungs licis viņa liekās mantas pārdot akcijonā un vajadzīgākās nosūtījis laikam līdz. Kā bij dzirdams, tad Feldhauzens baidījies nākt atpakaļ tādēļ, lai nekristu par Kaspara Gaitiņa nošaušanu izmeklēšanā. Mērīšanas darba vadīšanu paturēja līdz beigām pazīstamais jaunais palīga mērnieks, kurš saņēma šo uzdevumu pēc Raņķa. Tātad māju izpārdošanas darbs bij un palika pašam lielamkungam.

Kaut gan iemaksas nauda nebij liela un lielskungs neuzspiedās arī uz ātru roku, nedz arī tādā gada laikā, kad pašas naudas tukšības un visi augļi vēl uz laukiem, kā gan daži Slātavas lielmaņi un bagātnieki pūlējās viņu pierunāt, cerēdami, ka caur to ikkurš saimnieks nevarēs savas mājas iepirkt un viņi, proti, lielmaņi un bagātnieki, tad piepirks tādu nespējnieku māju, cik gribēs un tīri par nieku, tad tomēr dažiem slātaviešiem nācās diezgan grūti iemaksāt. Pēdīgi gan visi izkūlās malā kā kurš varēdams, un bagātnieki palika ar saviem naudas maisiem rokās, acis izplētuši, stāvot, it kā satecējuši vājnieki pēc ūdens kustināšanas pie Betezdas dīķa.

Gandrīz visgrūtāk klājās pie māju iepirkšanas tiem, kuri bij mērnieku laikos ļoti pazīstami un daži arī pat ievērojami un cienījami. Šaīs jo pēdējos gados viņi visi bij stipri noslīdējuši no saviem tā laika stāvokļiem it īsti turības ziņā. Prātniekam palika kāda daļa naudas pie Raņķa. Bez tam bij vēl viņam, kā domājams, no atriebējiem dedzinātas otrreiz ēkas un darīta visāda riebšana pie viņa labuma tikpat laukā, kā sētā. Pats viņš pa mērnieku laiku ieradumam nemitējās kupli dzīvot, un, kad bij jāiepērk māja, tad saradās tik daudz parādu prasītāju, ka tikko nebij māja pavisam jāatlaiž. Kaut gan daudz parādnieku pierunāja vēl gaidīt un pēdīgi sagādāja arī iemaksas naudu, pārdodams lopus, kādu zirgu un dažas mājas lietas, bet pārzinātāji sprieda droši, ka ilgi tomēr viņš nespēšot vairs turēties virspus ūdens, jo vajadzēšot laisties drīz dibenā parādi velkot stipri uz leju. Māte Prātniekam vēl dzīvoja, kaut gan jau ļoti nevarīga un gandrīz neredzīga, jo pēdējos gados, par dēlu bēdādamās, viņa bij izraudājusi acu gaišumu. Saimnieces gaitu viņas vietā turēja vedekla, jo Prātnieks bij apprecējies, ņemdams no Oļinietes brāļa meitām iz visas rindas, kuru pats gribējis, kā Oļiniete arvienu sacīja. Kaut gan tie, kurus Prātnieks bij mērnieku laikos apkrāpis, vai nu izvildams viņiem naudu, vai pārgrozīdams ar naudu robežas, cerēja un gaidīja, ka nāks drīz pār viņu kāds īpašs Dieva sods, tad tomēr tas nenotika vis, bet lāsti - grūti, rūgti lāsti bira uz Prātnieku bez mitēšanās.

Bisars bij padevies dzeršanas kaislībai, pārdzīvojis mantu, pa daļai arī prātu un stāvēja ap māju iepirkšanas laiku apakš uzraudzītājiem, kuri bij celti uz sievas lūgšanu no valdības puses, jo bērni nebij vēl pieauguši. Brīžam, kad nāca mājā sadzēries, celdams troksni un ķildu, tad sieva sēja viņu pie steļļu staba. Ja viena nevarēja piespēt, tad aicināja bērnus palīgā, bet Bisars staigāja pa istabu ar visām stellēm, vienīgi viņš nevarēja tikt ārā un citās istabās.

Irbēnos pie Oļiņiem izskatījās arī diezgan bēdīgi. Pats vecais no tā laika, kamēr Liena paglabāta, bij, tā sakot, atteicies pavisam no pasaules un dzīvoja, tik Dieva vārdus lasīdams, Dievu lūgdams un grēkus nožēlodams klusībā. Viņš nelika nekā vērā, vai sieva viņu rāja vai lamāja, vai lādēja, tāpat arī, lai ēst deva vai nedeva, - viņam bij viss viena alga. Tik tagad, kur vajadzēja iepirkt māju, viņš nodeva sievai labu tiesu sudraba naudas, ko bij laikam sakrājis un noglabājis, viņai nezinot, kādai īpašai un varbūt pat neparedzamai vajadzībai. Rūpes pie viņa varēja nomanīt šinī laicīgā dzīvē vienīgi drusku par savu dēlu un vienīgo bērnu Antonu, kas atlicies dzīvs, bet nebij vēl pieaudzis, tomēr stiprāks gan un vairs ne tik gļēvs kā bērnībā. Kaspars un Liena netika vairs nekad Oļiņos pieminēti, jo likās, ka tagad pat Oļinietei bij šie vārdi nepanesami un viņa gribēja tos labprāt aizmirst, kaut vien spētu.

Švauksts ap māju iepirkšanas laiku dzīvoja pie Prātnieka par kalpu, kaut gan ļoti negribēja sevi tā saucam, bet dēvējās visur par Prātnieka "wirtschaftes fihreri" jeb vadītāju, uz ko kādreiz kāds pieminēja, ka Prātniekam, kurš, kā redzams, gribot vadīt "wirtschafti" uz elli, derot gan Švauksts par vadītāju, jo to ceļu viņš atminot labi vēl no tiem laikiem, kad aizvadījis turp savu "wirtschafti". No pirmiem godības laikiem Švaukstam bij atlikusies vairs tik vien vecā sarkanā šalle, par kuras izturēšanu daudz kas brīnojās un varēja brīnoties. Vestes kabatā stāvēja gan arī kāda pulksteņa ķēde, kuru pats sauca par "ķetti", bet pazīstamu starpā tās nekāra pie krūtīm, jo tie zināja, ka pulksteņa galā nav; tomēr, kad gadījās braukt vai iet kur svešumā, it kā pie ceļu bruģēšanas, uzkāra tūliņ un atlaida visas drēbes vaļā. Dzirdēdams, ka Prātnieks nevarēšot pats savas mājas iepirkt, Švauksts nogāja pie lielkunga uzdoties par pircēju un atrada priekšiņā pie lielkunga kantora durvīm Drekberģi stāvam un gaidām iznākam to, kurš iegājis viņam papriekšu. Švauksts uzlūkoja Drekberģi, it kā kad tas stāvētu tāļu, tāļu pamalā un būtu tikko saredzams, tad uzsauca: "Was sukstu da, unswat!?"- tad saņēma Drekberģim pie rokas, vilka no kantora durvīm nost un rādīja uz izejamām durvīm: "Furt eraus per tihr!"

Drekberģis, kurš bij arī gājis vāciskā valodā stipri uz priekšu, viņu atgrūda: "Selber furt eraus! Las mir frihden!"

Pēc tam sāka abi stīvēties un grūstīties, gribēdami tikt viens par otru papriekšu pie durvju spiežamā. Bet patlaban tas cilvēks, kurš jau bij iegājis pie lielkunga, ārā nākdams, durvis no iekšas atdarīja, un līdz ar tām iebruka viņi abi reizē pie lielkunga, kuru Švauksts sveicināja ar smalku nolocīšanos.

Kad bij abi uzaicināti savas vajadzības izsacīt un arī izsacījuši jo Drekberģis uzdevās tāpat uz kādas ļoti krietnas slātaviešu lielmaņa mājas -, tad lielskungs, abus atlaizdams, pārrunāja, lai māju pirkšanā neiedodoties, bet lai gaidot, līdz viņš pārdošot pašas muižas - Slātavu un Čangalienu.

"So, so," Švauksts atteica, tad smalki nolocījās, franciski no lielkunga atvadījās un izgāja Drekberģam papriekšu laukā, bet šis viņu panāca un jautāja, kādu muižu viņš gribot pirkt - Slātavu vai Čangalienu.

"Ich kaufen beide muischen," Švauksts lepņi atteica, "un, ja tu gribi pirkt, tad zahlen mihr finf tausen drei hunder aptrakt unt zehn tausen kauzijon, citādi tu pie solīšanas netiec!"

Švauksts bij atjājis ar Prātnieka zirgu jāšus un Drekberģis nāca kājām, kādēļ tiem bij drīz jāšķiras, kaut gan atkal krogā drīz satikās. Ceļā uz krogu Švauksts, iespiedis roku sānos, pajāja Drekberģam garām, ka pakavi vien nožvakstēja, un likās viņa nemaz neredzot. Pie kroga goda durvīm piejājis un pieliecies, iekšā skatīdamies, sauca: "Her kroģer, kroģer, vai še neir kāds puisis, kas patur zirg?" Patlaban iznāca uz trepēm kāds svešnieks, kuru Švauksts, saukdams par "ķerli", aicināja paturēt zirgu. Tas tūliņ paklausīja un darīja, kā vēlēts. Švauksts ar rīkstīti rokā iegāja lepņi krogā, izstaigāja visas istabas it kā kāds augsts pārraudzītājs vai lielskungs, tad, atvadīdamies no krodzinieka ar lepnu un vieglu galvas palocīšanu, gāja ārā, turēdams un vēcinādams rīkstīti aiz muguras abējās rokās. Ārā izgājis un izskatījies vēl no trepēm tāļu visapkārt, gāja cienīgos soļos un taisījās kāpt zirgam mugurā, nelikdams viņa turētāja nemaz vērā, bet tas prasīja par paturējumu trīs rubļi. Švauksts gribēja gan viņu sabaidīt, uzbrēkdams: "Furt, du kerl! Las mihr fehrd luhs!" - bet nekā. Tūliņ viņš pārliecinājās, ka bez pieprasītās naudas zirga neatdabūs, ieskrēja atpakaļ krogā un prasīja krodziniekam ar steigšanu, lai aizdodot "drei rubel silber." No pirmā gala krodzinieks neatbildēja nekā, bet, kad Švauksts mācās visai virsū, tad vaicāja, kas galvošot par atdošanu. Patlaban ienāca Drekberģis, un Švauksts piedāvāja viņu par galvinieku, solīdamies izrakstīt arī vekseli. Drekberģis, nezinādams nemaz, kas par lietu, bet tik vien aiz prieka par tādu godu, ka viņu uzaicina par galvinieku, apgalvoja tūliņ uz pēdām visu, kas vajadzīgs. Krodzinieks, sacīdams, ka Drekberģis atstrādāšot gan, iedeva Švaukstam ne tikvien trīs, bet četri rubļi. Drekberģis, laikam domādams, ka viņam arī iznāks no tās naudas kāda daļa, nevarēja cita nekā kā tik izsaukties, sizdams krodziniekam uz pleciem: "Man tava daba patīk! Man tava daba patīk! Man tava daba patīk!" Švauksts, naudu kā tādu nieku saņēmis, iedeva tūliņ Drekberģam trīs rubļi, lai iznesot un iedodot tos tam "ķerlim", kas turot zirgu, un tad lai paturot zirgu viņa vietā. Pats viņš lika nest sev par ceturto rubli bairīti, cigārus un vēl ko "in deitsch zimmer", kur ieslēdzās un nelaida Drekberģa nemaz iekšā, kaut gan tas, zirgu piesējis, nāca un klaudzināja. Tad, nevarēdams citādi atriebties un Švaukstam izspītēt, gāja un palaida viņa zirgu vaļā un sauca Švaukstam pie loga, ka zirgs aizejot.