Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Vai saņemts jau?" Feldhauzens ziņķārīgi jautāja.

"Jā, Grabovskis jeb barons Edelberts bij gan saņemts, bet esot jau atkal vaļā. Papīru nav atraduši pie viņa nekādu. Viņš bijis ieklīdis tajā klajā apgabalā, kur ziemas laikā izbēgt nav iespējams, īsti tad, kad policija min gandrīz jau uz papēžiem, kā viņam, tādēļ apņēmies labāk padoties, bet tik vien ar viltu. Viņš lēcis no kādas ēkas zemē un palicis uz vietas kliegdams un vaimanādams, ka kāju vai izmežģījis, vai arī pat salauzis un pats nāvīgi sasities. Arī ģībis kādas reizes tīšām, bet ļoti gudri, ka lai nepazītu, un palicis pavisam bez atmaņas. Caur to viņš ir gribējis sagaidīt tik izdevīga brīža, lai varētu atsvabināties un izmukt, ko arī panācis. Tādu pašu sadauzījušos, kāds Grabovskis izlikās, viņu veda, zināms gan, labā apsargāšanā uz apriņķa pilsētu, lai nodotu turienes policijas ziņā un apriņķa ārsta kopšanā.

Uz manu un jūsu drauga lūgšanu telegrafēja turp un dabūja atbildi, ka Grabovskis jeb barons Edelberts saņemts gan un esot jau patlaban vedams uz to pieminēto apriņķa pilsētu, tādēļ tūliņ pasludināja, ka jūs atlaidīšot, tik vien jūsu draugam vajadzēja ierakstīties par galvinieku, ka jūs, ja vajadzēs, būsat kaut kurā reizē dabūjami. Šis ir viss tas niecīgais atsvabināšanas darbs, kuru jūs ceļat tik augstu."

"Bet bez viņa man būtu jāpaliek vismazāk dažas dienas apcietinātam," Feldhauzens, sirdī kustināts, sacīja un sniedza Šrekhuberam roku, "tādēļ saņemat manu sirsnīgāko pateicību."

"Tomēr daudz netrūka, ka mēs nebūtu iespējuši nekā, jo pēc pāra stundām nāca ziņa, ka Grabovskis jeb barons Edelberts vakar vedējiem izmucis un neesot notverts. Ja šī lieta būtu zināma jau no rīta, tad gan laikam jūsu neizlaistu, jo pieminētais bēglis ir, kā zināt, jums ļoti līdzīgs."

"Lai būtu tad kā būdams, bet tagad jūs esat mani pestījuši," Feldhauzens atteica, "un, ka tā lieta varēja būt drīz citāda, tas man neaizliedz jums pateikties par to, kas ir iespēts un padarīts. Bet tagad sakāt - kas jums bij par iemesliem šķirties no Slātavas pavisam un tik piepēži?"

"Visi tie paši briesmīgie darbi un notikumi ķērās man tā pie sirds, ka nevarēju vairs Slātavā palikt," Šrekhubers atbildēja. "Pārlabošanas darbu pie sudmalām biju beidzis, tādēļ arī lielskungs mani atlaida, kaut gan gads nav vēl apkārt. Negaisa laiki ir pār Slātavu un Čangalienu pārgājuši un neatnāks vairs. Varmācība un netaisnība kā allaž un visās vietās, tā arī tur ir saminusi nespēcību un nevainību apakš kājām. Tie ļaunumi un noziegumi, kas tur padarīti, nav vairs atdarāmi, un viņi paliek iededzināti pašu noziedznieku dvēselēs kā neizdzēšamas Kaina zīmes uz mūžību ar visām tām zemes robežām, kuras liecinās bērnu bērniem un augumu augumiem par mērīšanas darba tiesu un taisnību. Tām lietām nevar vairs līdzēt, tādēļ es arī negribu neviena klaji apvainot vai sūdzēt: lai tiesā ikkatru viņa paša apziņa un laiks, bet es gribu tik līdzēt tam, kam var līdzēt un kam palīdzības trūkst, - vienai nabaga dzīvībiņai, kura ir palikusi kā mazs kails putniņš bez glābšanas un palīdzības klajā laukā, pēc tam kad dievbijīgie cilvēki bij izpostījuši viņa ligzdiņu un nomaitājuši vecākus. Gan atrodas kāds apbrīnojams radījums, kurš šo apžēlojamo dzīvībiņu mīlē un grib glābt vai līdz izsamisēšanai, bet tomēr nespēj gandrīz vairāk nenieka kā tik ja apsegt pret negaisu ar savu miesu vai arī sūtīt tik savus mīlestības starus kā saule tārpiņam; bet pat šī saulīte var drīz norietēt, jo vakars nav viņai tāļu, - un ko tad? Vai tad atradīsies jel viens cilvēks, kurš to nabadzīti pieņems? Jūs sapratīsat gan, ka es runāju par Kaspara Gaitiņa un Lienas meitenīti, kura grib dzīvot pasaulē it kā biedināšanas zīme tiem, kas grūda viņas vecākus nabadzībā un nāvē. Par to dzīvībiņu man jāgādā un es gādāšu, ne tikvien tagad aiziedams, bet arī tāļumā būdams. Pirmāk es jums pieminēju par pieci simti rubļiem, kuri man nāk no tās naudas, ko jūs izmaksājuši par ruļļiem, tagad ir man pieci simti rubļi še kabatā." To sacīdams, Šrekhubers piedauzīja ar roku pie kabatas. "Grabovskis bij viņus, kā solījies, iemaksājis pie kāda zināma cilvēka, no kura es tos šodien saņēmu. Pirmā galā es aizrunāju to naudu no Grabovska gan priekš paša Gaitiņa - it kā atlīdzinājumu par netaisni atņemtu māju. Bet tagad, kur Gaitiņam pašam viņas vairs nevajaga, tā derēs ļoti labi viņa bērniņam. Es piesūtīšu viņai, kamēr stāv bērna gados, caur Slātavas mācītāju divreiz gadā šās naudas procentes, bet, kad būs pieaugusi, tad arī pašu kapitālu. Nu jūs, Feldhauzena kungs, skaidri dzirdējāt, kā es esmu strādājis un kā man bij jāstrādā: ar netaisnību pret netaisnību, bet taisnībai par labu. Jūs bijāt savos bezdievīgos darbos tā apdrošinājušies, ka jums nevarēja piekļūt nedz ar likumu, nedz ar tiesu, tādēļ esmu raudzījis stāties jūsu netaisnībai pretī uz tā paša ceļa, pa kuru jūs viņu vedāt kā kontrabandas preces, un atraut jūsu laupījumu tāpat, kā jūs to ieguvuši. Un, ja jūs nebūtu šaī darbā kavēti, tad Dievs zin cik tāļu nesniegtos krāpšana un citi tumsības darbi."

Šrekhubers še savu stāstīšanu beidza un cieta klusu. Feldhauzens bij ļoti domīgs un skatījās stīvām acīm zemē. Šrekhubers, to redzēdams un gribēdams viņa tumšās domas drusku izklīdināt, sacīja: "Kā izskatās, tad mums neatliek tagad vairāk nekas pāri kā tik izšķirties." Viņš lika nākt viesnīcas saimniekam, salīdzinājās un taisījās iet projām uz staciju, bet visa viņa taisīšanās bij tik vien uzvilkt mēteli, uzlikt pazīstamo platmali un paņemt zaraino nūju. Viņš nenesa nekad un nekā vairāk līdz, lai būtu allaž brīvs no rūpēm un nastām, tādēļ raudzīja iztikt ar tik maz, kā vien iespējams, un tik, cik viņam vajadzēja, to atrada visur priekšā.

Feldhauzens izstreipuļoja Šrekhuberam neatmanīgi uz ielas līdz, kur tas gribēja no viņa atvadīties, bet viņš nesajēdza pats no sevis ne kur iet un palikt, tādēļ staigāja vien, Šrekhuberu pavadīdams, pa ielu uz staciju tāļāk. Šrekhubera vaigs bij nopietns, bet skaidrs, drošs un mierīgs, kas liecināja, ka krūtīs viņš nes goda sirdi, pilnu labas apziņas un cilvēku mīlestības. Ja arī visi viņa darbi nebij īsti skaidri, tad tomēr nožēlot nevajadzēja neviena, jo tos viņš darīja, tik vien aizstāvēdams jeb atceldams apspiestu taisnību. Feldhauzena vaigs bij turpretī tumšs, smags, arī nemierīgs un pilns dziļu nozieguma baiļu.

Zvans aicināja ceļiniekus jau uz otru lāgu kāpt ratos iekšā, kad šie vīri, nerunādami ne vārda, nonāca uz dzelzceļa bruģa jeb perona. Viņi saskatījās vēl stīvi viens otram acīs, Feldhauzens saņēma kā bez dzīvības Šrekhubera roku, kuru tas sniedza, atvadīdamies un sacīdams: "Uz neredzēšanos!" - un iekāpa tūliņ pēc tam ratos. Zvans skanēja uz trešu lāgu, lokomotīve iesvilpās un sāka kustēties, vilkdama visu braucienu, locekli pēc locekļa sevīm līdz. Visi pavadītāji vai darītāji, kas bij palikuši uz bruģa, drīz izklīda, bet Feldhauzens vien palika stāvot turpat kā sasalis.

Daži gadi bij pagājuši pēc šiem notikumiem un arī pēc visiem mērnieku laikiem, kurus slātavieši un čangalieši piemin it kā pasakainos sirotāju vai mēra laikus un pieminēs arī vēl turpmāk. Daži svinēja kādus gadus pat vēl to dienu, kurā Slātava un Čangaliena pestīta no mērniekiem it kā no ienaidniekiem.

Abas valstis gulēja vēl mērnieku laiku paģiras jeb jaunu vērtības dālderu un robežu dzemdēšanas nedēļas; abas nebij vēl no tā pārliecīgā noguruma atspirgušas, kas cēlies caur ilgu nomodā palikšanu taīs bezgalīgās dzīrēs, kuras daži sāka turēt jau par tām dzīrēm, kas apsolītas šejienes trūkumu un grūtumu cietējiem it kā bērnam par citu mazāku bērnu auklēšanu uz rītdienu tirgus, kura tomēr nedabū nekad redzēt. Dažs vecs, liels ādas naudas maks jeb rubļu kuņģis, kurš sajuta pieticīgā labpatikšanā sevi allaž šās smagās barības pilnu, mērnieku laikos iztukšots, vilkās vēl arvienu, grūti dvesdams un vaimanādams, kopā, - īsi sakot, mērnieku laiki bij gan jau pārgājuši, bet nevis jau aizmirsti un vairs nesajusti, kad uznāca jauns, liels traucēklis - māju iepirkšana. Šās bij negaidītas un, var teikt, puslīdz piepešas izbailes.