Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Bet kādu svaru gan var dot vājnieka muldēšanai?" Feldhauzens jautāja kā drošinādamies. "Un, ka viņa muldēšana bijusi bez pamata, to apliecina jau tas vien, ka Grabovskis dzīvo."

"Ka vājnieka muldēšana neder nekur par liecību un pilnīgu apvainošanu, tas tiesa," Šrekhubers atbildēja, "bet, ka tomēr vājnieka muldēšana ir atklājusi dziļus noslēpumus un atklāja arī šoreiz, tas tāpat tiesa; turpretī, ka Raņķa muldēšana bijusi bez pamata, tas nav vis tiesa, kaut gan Grabovskis ir patiesi dzīvs un nav bijis nekad nošauts nedz no Raņķa, nedz arī no cita, tomēr nedomājat vis tādēļ, ka Raņķis ir tīši jūs piekrāpis vai arī gribējis jūs piekrāpt, saņemdams nepelnītu algu, - viņš ir darījis, Dievam žēlot, savu briesmīgo darbu ar pilnu uzticību un nomira arī taī bailīgā un ļaunā apziņā, ka Grabovski nošāvis un paglabājis kapu pagrabā kādā tukšā šķirstā. Un kā gan viņš varējis šaubīties par to darbu, ko bij patiesi padarījis? Viņš bij cilvēku nošāvis un paglabājis, kā sacīts, tik vien tumsā pārskatījies un nodomājis par Grabovski citu, kuram gadījies taī laikā vienīgi pa kādu pusstundu agrāk staigāt to pašu ceļu un kurš bij izskatījies pa tumsu un no atstatuma Grabovskim līdzīgs."

Feldhauzens atkal iztrūkās un nobālēja. "Kas - kas tie par pierādījumiem? To var būt darījis arī kāds cits."

"Var gan būt darījis, bet nav darījis," Šrekhubers atbildēja mierīgi un lēni. "Jūs, Feldhauzena kungs, aizmirstat, ka es nerunāju vis uz jums kā tiesnesis vai kā nodevējs un ka tādēļ jums manā priekšā nav vajadzīgs nemaz grozīties, jo caur to jūs manis citādi pārliecināt nevarat, nekā es jau esmu pārliecinājies, un pēc savas apziņas jau nebūt nevarat sacīt, ka tas nav vis tiesa un taisnība, ko es jums stāstu.

Kad, kā jau stāstīju, Raņķis pieminēja savos vājības murgos arvienu vecās kapsētas kapu pagrabu, tukšo šķirstu un Grabovski, kuru taī ielicis, tad valdībai tapa par to ziņots un tā gāja tur pārmeklēt un atrada kādā vecā aiztaisītā šķirstā, ko jūs domājat? Pussatrūdējušas Kaspara Gaitiņa miesas! Raņķis bij nošāvis Grabovska vietā Kasparu Gaitiņu, kurš izgājis, kā zināms, no savas dzīves vietas jūrmalā taīs pašās dienās uz Slātavu un pazudis."

Feldhauzens saķēra galvu ar abām rokām un nevarēja izsacīt nekā, bet taisījās gandrīz vai ģībt un gāzties no krēsla, bet Šrekhubers viņu atturēja. Kad bij drusku atjēdzies, tad izsaucās: "Kasparu Gaitiņu?! Vai patiesi Kasparu Gaitiņu? Ak Kungs un Dievs, kas man jādzird?"

"Jā, Feldhauzena kungs, patiesi Kasparu Gaitiņu!" Šrekhubers atbildēja jūtīgā balsī. "Tur nepalīdz nekas! Jums jādzird, ka esat aizmaksājuši Raņķim par Kaspara Gaitiņa nošaušanu. Ārsts izmeklēdams atrada lodi, kura, no muguras šauta, gājusi tuvu gar sirdi un apstājusies krūšu iekšpusē. Pazinis laikam to arī, ka doti vēl kādi sitieni pa galvu. Ka Kaspars Gaitiņš nav kritis no laupoša slepkavas, to apliecina tas, ka kabatas grāmatiņa ar sešpadsmit rubļiem naudas atradusies pie paša. Turpat bijusi arī apzieģelēta un Slātavas mācītājam nesama zīme par Gaitiņa salaulāšanos ar Oļiņu audzēkni Lienu jeb īsti ar Heleni Margareti von Staufenmuth, kuras celšanās, kā man mācītājs šķiroties teica, zināma varbūt tik viņas vecajai auklētājai Annužai, kura tagad auklē atkal viņas mazo meitiņu Anniņu, jo pati Liena aiz bēdām un aiz dažādām ļaunām valodām par pazudušu laulātu draugu izjuka no prāta un bij noslīkusi.

Kad Gaitiņu atrada, tad bij Raņķis gan vēl dzīvs, bet nenāca vairs ne reizes pie skaidras atmaņas. Tagad viņš būs gan jau paglabāts Slātavas kapos reizē ar nelaimīgo Kasparu Gaitiņu."

Feldhauzens skatījās stīvām acīm zemē un nemēģināja runāt vairs ne vārda. Šrekhubers uzņēma valodu no jauna: "Tātad sodība par visu to, kas pa mērīšanas laiku pret ļaudīm un pie ļaudīm grēkots, ir panākusi visbargāk Raņķi, tad jūs un arī citus. Bet to zummu, ko jūs esat tagad izmaksājuši, jums vienam ciest nebūtu taisnība, tādēļ arī citi, it kā to zinādami, kaut gan negribēdami, ir piedalījušies pie maksāšanas, ja vien jūs paši nepalaižat to tīši vaļā. Varbūt lielo pusi tās maksājamās naudas ir jūsu laulātā draudzene aizņēmusies no Raņķa un tas atkal kādu tūkstoti vai vēl vairāk no Prātnieka. Abi šie vīri aizdodami būs cerējuši uz lieliem procentiem, bet viņi ir pelnījuši, ka nedabū atpakaļ arī ne kapitāla, jo šo naudu ir tie iemantojuši tāpat ar netaisnību vien, tādēļ lai palīdz arī ciest savu daļu uz šāda ceļa, jo ar taisnību viņiem nevar piekļūt tāpat kā jums. Ja viņi nebūtu pavedinājuši tikpat ļaužu, kā arī jūsu pašu uz netaisnām maksāšanām un pretim ņemšanām, tad jūs arī varbūt nekristu tik dziļi. Turklāt Raņķim kā vecākam palīgam vajaga turēt arī atbildības par ruļļu izzagšanu, jo tie, kā domāja, stāvēja vairāk viņa zināšanā."

"Tur jums ir patiesi taisnība, ka bez viņiem es nebūtu nemaz šaī nelaimīgā likstā kritis," Feldhauzens sacīja, acu nebūt nepaceldams. "Arī tas ir tiesa, ka Raņķim vajadzēja būt par ruļļiem atbildīgam; bet tomēr īstu pierādāmu tiesību, kādēļ varētu viņa naudu aizturēt, man nav."

"Tur jums nav jāmeklē nekādu likumīgu tiesību: Raņķis ir miris, un mantinieku viņam, cik es zinu, laikam nekādu nav, bet, ja arī būtu, tad par tiem maza bēda."

"Bēda ir diezgan liela, jo mana sieva izrakstījusi viņam parādu zīmi," Feldhauzens domīgi atteica.

"Par to jau ir gādājis gadījums, ka tā zīme nevar būt jums vairs šaī lietā par kavēkli," Šrekhubers, Feldhauzenu mierinādams, runāja. "Grabovskis ir nolaupījis Raņķim kabatas grāmatiņu ar visu naudu, vērtspapīriem un parādu zīmēm. Turklāt jūs varat aizturēt priekš sevis arī vēl to Raņķa darba algu, kas viņam stāvēja no pagājušā gada pie lielkunga. Prātniekam par savu naudu no Raņķa nav nekādas zīmes, tādēļ tas nekā nedabūs, un tā arī vajaga. Tik vien, kā nupat iedomāju, dzirdēju runājam, ka no tās tagad pieminētās naudas ņemšot, cik vajadzēšot, priekš viņa paša apglabāšanas un krusta, tādēļ gan tur visai daudz vis neatliksies."

"Tagad es vēlētos zināt, kā jūs nācāt pie tā, ka es esmu apcietināts, un kā varējāt sākt mani atsvabināt?" Feldhauzens vaicāja, it kā griezdamies nost no šām nepatīkamām lietām.

"Bet kas jums to teica, ka es jūs atsvabinājis?" Šrekhubers jautāja gandrīz ar īgnumu par to, ka šis viņa darbs atklāts.

"To teica mans draugs, kāds tirgošanās magaziņas īpašnieks," Feldhauzens atbildēja.

"Ak tā, tā," Šrekhubers kā atminēdamies sacīja. "Es nācu pie tā caur gadījumu un atsvabināju jūs caur pierādījumiem, ka jūs neesat Grabovskis. Kā jau zināt, es nogāju uz jūsu korteli, bet atradu mājās tik jūsu laulātu draudzeni. Atpakaļ nākdams, redzu jūs ejam starp policistiem. Tūliņ man iešāvās prātā, ka pārskatīšanās atkal būs. Negribēdams jums šādā nepatīkamā gadījumā rādīties, nogāju pie policijas drusku vēlāk, bet vakarā tur nebij vairs nekas panākams. Rītā es palūdzu pieminēto jūsu draugu un manu pazīstamu tirgošanās magaziņas īpašnieku līdz, lai netrūktu stiprākas apliecības vai arī pat apgalvošanas, ka jūs neesat Grabovskis jeb barons Edelberts, kā viņu saucot īstā vārdā."

"Vai Grabovskis nav viņa īstais vārds?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.

"Grabovskis bijis viņam tik pieņemts vārds priekš Slātavas apgabala," Šrekhubers atteicā. "Tomēr ar to vien vēl neizdotos jūsu tik viegli atsvabināt, ja es nevarētu pierādīt, ka Grabovskis jeb barons Edelberts jau saņemts un nosūtīts uz to un to apriņķa pilsētu."