Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Здесь есть возможность читать онлайн «Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1964, Издательство: LVI, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Mērnieku laiki: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Mērnieku laiki»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KAUDZĪTES REINIS UN KAUDZĪTES MATĪSS
MĒRNIEKU LAIKI
STĀSTS
Rakstot savu darbu “Mērnieku laiki”, brāļi Kaudzītes to nosauca par stāstu, taču mūsdienās to dēvē par pirmo latviešu romānu, par kultūrvēsturisku romānu. Vēl šodien tas savu aktualitāti nav zaudējis.
Gan 19. gadsimta otrajā pusē, gan mūsdienās ir cilvēki, kuri ir aprēķinātāji. Šie egoisti dara tā, lai pašiem būtu labāk. Savu mērķu panākšanai viņi izmantos jebkurus līdzekļus: uzpirks amatpersonas, melos, lai panāktu uzticēšanos sev, krāpsies. Šādi cilvēki, lai kā viņi rīkotos, vienmēr izliksies par eņģeļiem, kaut gan patiesībā ir pavisam citādāk. Romānā “Mērnieku laiki” vienu no šādām personām nav grūti pamanīt – tā ir Oļiņiete. Viņa vēlējās, lai Liena apprecas ar Prātnieku, taču jaunā meitene bija pret to, tomēr neskatoties un šo nostāju, Oļiņiete neatkāpās no sava mērķa un neņēma galvā nedz Lienas vēlmes, nedz viedokli. Arī mūsdienās šādas situācijas ir, tikai biežāk sastopamas citādā kontekstā. Domāju, ka ne tikai mūsu valdībā, bet arī citās sēž ne viens vien aprēķinātāj, kurš melos, krāpsies, savtīgu mērķu vadīts.
Mīlestība – mūžsena tēma, kas nav saglabājusies no 19. gadsimta, bet gan no krietni senākiem laikiem, kas romānā “Mērnieku laiki” ir cieši saistīta ar aprēķinātājiem. Oļiņiete centās panākt, lai Liena iemīl Prātnieku, bet, kā jau tas ir zināms, piespiest mīlēt nav iespējams. Liena neparko nevēlējās padoties savai audžumātei, jo viņas sirds piederēja Kasparam. Iespējams, ka tieši tādēļ šis romāns beidzas traģiski. Arī mūsdienās var sastapt šādu parādību, kad starp divu cilvēku mīlestību cenšas iejauktie trešais liekais. Pēc manām domām, šādi gadījumi būs vēl ilgi sastopami nākotnē. Parasti šādi notikumi beidzas ar kādas sirds salaušanu vai pat vēl sliktāk.
Pētīdami sava laika ikdienas dzīvi, brāli Kaudzītes savā darbā iesaistīja kārklu vāciešus. Tas parāda tikai to, ka jau 19. gadu simtenī latviešu valodā ienāk citu valodu vārdi, kuri tika “iepīti” ikdienas sarunās. Šajā gadījumā to pārspīlēti darīja Švauksts. Viņš, kur vien iespējams, ierunājās vācu valodā, gribēdams parādīt, ka ir mūsdienīgs. Šodien šādu valodu ir grūti atpazīt, jo daudzi citu valodu vārdi ir iesakņojušies tik dziļi mūsu valodā, ka rodas jautājums: “Vai šis vārds ir latviešu?” Tādējādi, manuprāt, tiek pazudināta oriģinālā valoda, tās skanējums tiek sabojāts ar citu tautu valodām.
Laikabiedru acīs romāns ”Mērnieku laiki” izpelnījās gan uzslavas, gan kritiku. Taču neviens tajā laikā nevarēja iedomāties, ka brāļi Kaudzītes aprakstīja ne vien Latvijas, bet arī citu valstu sociālo, politisko un ekonomisko dzīvi.

Mērnieku laiki — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Mērnieku laiki», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Šrekhubers uzņēma atkal stāstīšanu: "Kā viņi izdarīja pieminētā naktī visas tās notikušās zādzības, par to es daudz stāstīt nevaru, jo nebiju pie neviena darba klāt, tik vien to zinu, ka ruļļus izzaga Grabovskis pats un devās ar tiem uz Prātnieka māju, kur biedri viņu gaidīja un bij nozaguši jau Bisara zirgus, kurus piejūdza saviem zirgiem klāt priekš ratiem. Tad uzlauza Prātnieka klēti, izlaupīja labākās mantas, kā audeklus, dažas sudraba lietas, cukuru, miltus, dzērienus, vēl šo to un aizbrauca. Visu šo bij Prātnieks paturējis no tā, ko saņēmis priekš jums. Tie dalībnieki un visas jūsu puses ienaidnieki, kuri bij klāt no pašu slātaviešu puses, aizdedzināja pēc biedru aizbraukšanas izlaupīto ēku, gribēdami saldināt vēl caur to savu atriebšanās prieku un pasargāt aizbraucējus no pakaļdzīšanās, kas arī labi izdevās, jo pat tagad tic vēl visi bez šaubīšanās, ka Prātnieka klētī sadegušas arī visas mantas līdz. Šī pati lieta nomaldināja arī Bisaru no savu zirgu pēdām, jo visi ticēja tik tam, ka zagļi ir aiznesuši jāšus uz viņiem jūsu ruļļus, tādēļ braucēju pēdu nelika neviens vērā.

Kamēr šie strādāja tur, tikām otrs pulks, vadīts no zināmā puiša, glūnēja uz goda maltītes viesiem, bet it īpaši uz jums un uz tiesnešiem. Jūs un Raņķis varējāt pateikties tik savam veiklumam un apķērībai, ka pratāt izmukt pašiem uzbrucējiem cauri, aizņemti tik no dažiem sitieniem, bet tie, kuri vien tik meklēja glābties, bēgdami uz muižas pusi, staigā varbūt vēl tagad šķībiem pleciem. To starpā gadījās gan arī dažs, kas bij tik vien vainīgs, ka gāja līdz uz to dārgi aizmaksāto lēcu virumu, - bet ko tam var līdzēt? Jums sitis pirmo sitienu pa roku, no kuras tūliņ izkritis revolvers, pats uzbrucēju vadonis. Tagad es varu sacīt jums to droši, jo viņš, ieguvis labu kapitālu, ir šķīries no sava vidus pavisam. To ienākumu par Bisara zirgiem un Prātnieka mantām dalījuši visi tās nakts darītāji kopā, bet ruļļi palika Grabovskim vien un kādam viņa tuvākam biedram, no zirgiem un mantām viņš nevēlējās sev vairāk nekā kā tik to, lai palīdz tikt viņam ar ruļļiem drošumā, kas arī izdevās pilnīgi tā, kā domāts. Ruļļus Grabovskis nodeva uz puspeļņas tai blēžu sabiedrībai, no kuras jūs atdabūjāt viņus, kā liekas, caur pārskatīšanās gadījumu atpakaļ, bet palikāt paši līdz šim laikam viņu vietā."

"Jūs arī laikam sazināties ar to slepeno biedrību?" Feldhauzens jautāja.

"Nemaz nē!" Šrekhubers atbildēja droši un uzticami.

"Bet kā jūs zinājāt, ka es atdabūjis ruļļus caur pārskatīšanās gadījumu?"

"To es tik tā domāju, un to var domāt ikkurš, kas spēj vien tādas lietas un darīšanas saprast, jo cits nekas tur nebūs bijis kā kāds misēklis. Grabovskis zināja man sacīt tik to, ka jūs, ruļļus glābdami, iekrituši paši slazdā, no kura tāpat bez atlīdzības ārā netikšot."

Šrekhubers apstājās, gribēdams laikam apdomāties, kā jāsāk tāļāk. Feldhauzens turpretī domāja, ka viņš jau beidzis, tādēļ iesaucās lielā nepacietībā un jau gandrīz ar trīcošu balsi: "Nu jā, bet jūs teikuši, ka pēdējās dienās gadījušies daži savādi notikumi Raņķis nomiris, vai tas tiesa? Stāstāt, lūdzami!"

"Jā, tiesa ir gan," Šrekhubers atbildēja mierīgi un vēl arvienu domādams. "Patlaban es gribēju griezties pie šiem bēdīgiem notikumiem. Pirmāk jau es pieminēju, ka jūs ar Raņķi nezin kur un kā bijāt drusku pamanījuši, ka mēs taisāmies priekš tās pieminētās nakts uz kaut ko. Vismazāk tas jums ir bijis zināms, ka Grabovskis nāks taī vakarā pa to lielceļu gar veco kapsētu. Jums, kā viegļi domājams, būs kritušas domas jau par tiem pašiem Čangalienas darbiem uz Grabovsku, tādēļ bez iemesla diezgan bīties arī uz priekšu no viņa, tādēļ," pie šiem vārdiem Šrekhubers grieza acis mierīgi, bet stīvi uz Feldhauzenu, "apņēmāties viņu nogalināt, iekam vēl nav padarījis jums kādas jaunas nepatikšanas. Jūs saderējāt uz šo darbu par labu maksu Raņķi un devāt viņam savu flinti, lai iet goda maltītes vakarā uz veco kapsētu Grabovskim ceļā pretī."

Feldhauzens sēdēja bāls kā drāna, viņa rokas sāka drebēt, un spieķis, ko taīs turēja, nogāzās gar zemi. To uzceldams un nolikdams pie malas, Feldhauzens lūkoja izvairīties no Šrekhubera acīm, bet nesacīja ne vārda: nedz sevi aizbildinādams vai atvainodams, nedz arī runādams Šrekhuberam pretī, kurš stāstīja pēc kāda brītiņa tāļāk.

"Raņķim viņa briesmīgais darbs izdevās - ja tā drīkst sacīt laimīgi: Grabovskis bij nošauts, ievilkts vecā kapu pagrabā, ielikts kādā tukšā šķirstā, kādu tur starp dažādām vecām lietām diezgan atrodas, un jūs varējāt svinēt goda maltīti droši - bet vai arī mierīgi? Tas zināms tik jums pašiem. Bīstamais ārējais ienaidnieks bij gan pagalam, bet vai neieradās sirdī tūliņ cits iekšējs un jo niknāks? Bet, lai tas būtu kā būdams, otra sirdī nav vajadzīgs nevienam līst - īsa lieta! Jūs ticējāt un varbūt arī varējāt ticēt, ka Raņķis ir savu asiņaino uzdevumu piepildījis, saņēmāt atpakaļ flinti un izmaksājāt slepkavas algu. Cik liela vai cik maza viņa bij, to zināt vairs laikam tik jūs vieni paši, un citiem tas viena alga. Tā nu stāvēja visa šī tumšā lieta pavisam mierā, līdz kāds īpašs gadījums veda viņu priekš kādām dienām gaismā.

Raņķis, kad bij pavadījis nupat pēdējo reizi jūsu laulātu draudzeni šurp uz pilsētu, atpakaļ braukdams, apmeties uz nakts māju kādā krogā. Turpat netālu kādā citā krogā gulējis kāds cits vīrs, ilgi meklēts noziedznieks, kuru patlaban taī pašā naktī policija gūstījusi cieti, bet kurš tomēr izmucis, kaut gan kails, basām kājām, kreklā un vēl no žandarma lodes ievainots, kura bēgot viņu panākusi. Šis bēglis, no aukstuma spiests meklēt apģērba, līdis, kā to sadzinuši pie asinīm un citām zīmēm, pa atvērtu loga rūti taī istabā, kur Raņķim jāguļ. Neiztrūcinājaties, Feldhauzena kungs, kad saku, ka šis vīrs bij - Grabovskis, kuru jūs un Raņķis domājāt guļam Slātavas vecās kapsētas kapu pagrabā kādā pamestā šķirstā."

Kaut gan Šrekhubers jau iepriekš pieminēja, lai neiztrūkstas, tad tomēr viņš iztrūkās, it kā gribēdams jautāt: "Vai tas var būt tiesa? Kā tas saprotams? Vai mironis var uzcelties un vēl pēc pusotra gada?" vai arī tā: "Tad Raņķis ir mani patiesi piekrāpis! Un cik priecīgi es saņemtu tagad šo piekrāpšanu, ja vien nekļūtu caur viņu apvainots, ka tīkojis pēc otra dzīvības."

Šrekhubers uzņēma atkal valodu: "Nav skaidri zināms, kā viss tur gadījies un kā noticis, bet Raņķi atraduši pēc tam, kad kāds briesmīgs kliedziens iztraucējis visus kroga iedzīvotājus no miega, aplaupītu un bez atmaņas guļam durvīs starp abām tā kroga viesu istabām. Tiek domāts un tām domām var būt pilna taisnība, ka viņš priekšējā istabā, pie galda kaut ko baudīdams, ir dzirdējis guļamā istabā kādu troksni - gājis raudzīt un - ieraudzījis Grabovski, no kura, kā saprotams, pārbijies un pazaudējis atmaņu. Varbūt ir Grabovskis viņam arī sitis."

"Tas nebūs tiesa, ka Raņķis, dzirdēdams naktī otrā istabā troksni, ietu viens tur raudzīt," Feldhauzens mēģināja runāt un dvašoja smagi, it kā slāpdams pēc tīra gaisa.

"Var gan būt," Šrekhubers atteica, "bet, ka viņš ieraudzījis Grabovski nejauši, tas bij izmanāms no viņa muldēšanas, kad noveda otrā dienā uz Slātavu.

Raņķis bij, kā ārsts liecināja, iekritis aiz lielām nobailēm grūtā karstuma vājībā un nāca tik vien reti pa brīžam pie skaidras apziņas. Turpretī muldēja vienādi un tik vien par kādu briesmīgu noslēpumu jeb, ar vārdu sakot, par Grabovska nošaušanu un par viņa atdzīvošanos. Pieminēja arvienu arī jūsu vārdu, gan stāstīdams, ka Grabovski nošāvis un noglabājis kapu pagrabā iekš kāda tukša šķirsta, gan dodams jums flinti atpakaļ un prasīdams algas, gan atkal briesmīgi iztrūkdamies un dzīdams Grabovski ar visām savām asinīm šķirstā iekšā. Bet, ja tad, kad nāca brīžam pie skaidra prāta, kāds par šām lietām ko pieminēja, tad viņš tūliņ atkal sajuka un muldēja jo briesmīgāk."

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Mērnieku laiki»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Mērnieku laiki» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Mērnieku laiki»

Обсуждение, отзывы о книге «Mērnieku laiki» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x