Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Feldhauzena kundze palika iekšpusē, abām rokām uz durvju spiežamā atbalstījusies, kā bez dzīvības. Viņa negribēja vis durvju tik stipri grūst, bet vien noturēties pie spiežamā, lai nekristu, jo tik ļoti Šrekhubera pēdējie vārdi viņu izbiedēja. "Feldhauzena darbi ne tik vien netaisni, bet pat briesmīgi, ko apliecināja arī Raņķa nāve!" Vai tās nebij trakas ziņas?! Viņa piepeši uzslējās, atrāva durvis, gribēdama aicināt Šrekhuberi atpakaļ un lūgt, lai izstāsta tās pieminētās lietas tuvāk, bet tas nebij vairs redzams. Feldhauzena kundze aizgrūda durvis no jauna, sāka skraidīt kā sajukusi pa istabu un šo to grābstīt, laikam gribēdama ar darbošanos savu nemieru izgaisināt, bet tas nelīdzēja nenieka; turpretī nemiera liesmas pieņēmās sirdī ikkatru acumirkli otrtik lielas un Šrekhubera vārdi viņai skanēja ausīs arvienu no jauna.

"Briesmīgi darbi - Raņķa nāve to apliecinājusi? Kā tas saprotams?… Ko tas nozīmē?… Kas par briesmīgiem darbiem?… Kā varēja Raņķis, kurš mani vēl priekš dažām dienām atvadīja šurp, tik piepeši nomirt? Kādu liecību varēja dot viņa nāve? Ka manam vīram ir ar Raņķi kādas slepenas sazināšanās, to es manīju arvienu, bet neuzdrošinājos prasīt, jo labs tur nekas nevar būt. Ka Raņķim ir ļauna apziņa, to apliecina viņa bezprātīgā bailība vien, un vai mans vīrs nevar būt viņam pie kāda ļauna darba jel līdzzinātājs? Tas nu tagad, kā protams, ir nācis nejauši gaismā." Bailes un ziņkārība sakarsēja Feldhauzena kundzi tik ļoti, ka viņa nespēja šādā nezināšanā vairs nemaz dzīvot, paķēra lakatu, lai varētu skriet Šrekhuberim pakaļ un izdabūt no viņa skaidrību vai ar lūgšanu, vai ar piespiešanu, bet ierasta pieklājības nepārkāpšana atturēja viņu no šā bezprātīgā soļa un deva citu padomu: zvanīt pēc viesnīcas sulaiņa un sūtīt to savā vietā. Sulainis bij drīz klāt, un Feldhauzena kundze nevaldāmā nepacietībā un nemierā stumdīja viņu pēc Šrekhubera: "Skrejat, steidzaties, panākat un atvedat to vīru, kurš patlaban te bij! Nenākat bez viņa atpakaļ nekādā ziņā! Drīz, drīz!"

"Cienīga kundze, es neesmu tā vīra nemaz redzējis, es viņu nepazīšu," sulainis iztrūcies atbildēja.

"Pelēki svārki, bieza platmale, lieli zābaki, zaraina nūja rokā. Steidzaties, steidzaties bez kavēšanās!" Feldhauzena kundze izbīdīja sulaini ar bīdīšanu pa durvīm laukā. Bij jādomā, ka viņa caur šo pa daļai apmierināsies un sāks cerēt, ka izdosies ziņkārību remdēt un nezināšanas bailību aizdzīt, bet velti! Turpretī pienāca vēl jauns nemiers un jaunas bailes klāt: "Kas var zināt, vai sulainim izdosies viņu panākt? Kas zin, vai Šrekhubers nāks vairs atpakaļ? Es pati esmu viņu aizdzinusi ar saviem asiem vārdiem. Vai Dieviņ, kam man vajadzēja būt tik skarbai!" Viņa skraidīja atkal pa istabu, gan rokas lauzīdama, gan šo to grābstīdama, kā bez jēgas. "Kaut nāktu jel sulainis drīz atpakaļ! Tad man nebūtu jādeg divkārtīgās nemiera bailēs - tad paliktu tās pašas vien, kas bijušas. Ka viņam neizdosies Šrekhuberi panākt un atvest, to es paredzu."

Šī Feldhauzena kundzes paredzēšana patiesi piepildījās, jo drīz vien - kaut gan viņai tas izlikās bezgala ilgi - pārnāca sulainis viens pats un teica: "Cienīgā kundze, lūdzu neņemt ļaunā - tāds vīrs nav vairs nekur atrodams, pa daļai arī caur to, ka metas jau patlaban krēsla."

Feldhauzena kundze bij jau taisījusies šādu ziņu dzirdēt, tādēļ arī saņēma to diezgan vienaldzīgi, bet, kad sulainis bij atkal aizgājis, tad izsaucās: "Labāk es gribu mirt, nekā mocīties līdz mājai šādā nāvīgā nemierā un nezināšanas bailēs!" Viņa iekrita gultā, paslēpusi vaigu spilvenos, raudāja vai, skaidrāk sakot, gražoja bez mitēšanās un bez norimšanas kā bērns. Viņa nezināja vairs nenieka, kas viņai kait vai arī kā vajaga, bet tik šņukstēja vien joprojām.

Pēdīgi, kad raudāšana sāka gandrīz jau pamaz stāties, pienāca cits, jauns noslēpums, kurš darīja tikpat daudz raižu kā tas, ko Šrekhubers paturēja neizstāstījis: sulainis ienesa no viņas vīra zīmīti, kurā bij rakstīti bez adreses un paraksta tik šie vārdi: "Šovakar es nevaru mājā būt." Feldhauzena kundze bij no tā laika, kad Šrekhubers atnesa viņai tās nemiera ziņas, gandrīz pavisam aizmirsusi gaidīt vīra mājā; tādēļ šāda ziņa uztraucēja divkārt. "Kādēļ viņš nevarēja būt mājā? Varbūt ir iekritis kādā jaunā likstā? Vai, kas zin, Šrekhubers atriebdamies būs iegrūdis viņu atkal nelaimē? Labs tur nekas nevar būt, jo kādēļ gan viņš nav izsacījis, kas par kavēkļiem un kur īsti pats paliek? To viņš būs gan darījis, gribēdams izsargāt mani no bailēm un bēdām, bet nezin, ka caur slēpšanu viņas saceļ jo lielākas. Ak, Dievs, Dievs, vai tu mani vien esi izredzējis par visādu bēdu nesēju?" Feldhauzena kundze sāka raudāt atkal no jauna, līdz pēdīgi iesirga ar galvas sāpēm un miega trūkumu. Viņa lika aicināt ārstu, kuram tik ar opiuma palīgu izdevās to uz rīta pusi iemidzināt.

Otrā dienā pēc pusdienas Šrekhubers, savas darīšanas beidzis, taisījās aizceļot uz ārzemi, kad patlaban pienāca pie viņa Feldhauzens un sacīja pēc īsas sasveicināšanās: "Jūs varbūt atminēsat, kur es jūs biedināju kādreiz ar to, ka nāks laiks, kur ies mans ceļš jūsējam šķērsu pāri, un jūs solījāties to droši sagaidīt. Tagad ir nācis tas brīdis - un pašā taī laikā, kad jūs taisāties mūsu vidu atstāt; tagad iet mans ceļš jūsējam pāri, bet tik vien citā ziņā un citā garā, nekā solīts: nevis ar naidu un atriebšanos, bet ar mieru un saderību."

Šrekhubers, kurš uzlūkoja kā brīnodamies līdz šim Feldhauzenu platām acīm, sniedza tagad viņam roku un sacīja laipnā, sirsnīgā balsī: "Šos vārdus, ko jūs tagad runājat uz mani, es gribēju vakar runāt uz jums, bet neatradu jūsu mājā, tādēļ, necerēdams ar jums vairs satikties, sacīju jūsu laulātai draudzenei dažus vārdus, izskaidrodams viņos savu izturēšanos pret jums. Ka jūs esat mani uzmeklējuši, par to es priecājos, jo tas liecina, ka jūs manus darbus un manu izturēšanos saprotat ar veselīgu vīra prātu, jo, ja jūs domātu, ka es nīdu jūs pašus un turu uz jums ļaunu prātu, tad jūs nenāktu pie manis; bet jūs būsat laikam atzinuši, ka es strādājis tik pret jūsu darbiem un vienīgi tik pret tiem, kuru jūs nevarēsat aizbildināt nedz priekš citiem, nedz priekš jūsu pašu sirdsapziņas."

Feldhauzens, uz Šrekhuberu lūgšanu piesēdies un drusku padomājis, atbildēja: "Vai es patiesi jūsu darbus un viņu nolūkus pilnīgi sapratis un atradis viņus par cienījamiem, to nevaru vis droši teikt, bet jūs uzmeklēt mani piespieda trejādi cēloņi: pirmkārt, tas, ka jūs bijāt mani meklējuši, vēlēdamies ar mani izrunāties jeb izskaidrot savu izturēšanos pret mani. Šis jūsu solis piespieda mani domāt par jums labāk nekā līdz šim un sākt jums uzticēties. Kaut gan mana laulāta draudzene - sapratusi vai nesapratusi - tulkoja man to, ko jūs viņai sacījuši īsos vārdos, tad tomēr gribēju dzirdēt to no jums pašiem un plašāk. Otrkārt, jūs pieminējuši, ka Raņķa kungs miris un viņa nāve apliecinājusi manus darbus ne tikvien par netaisniem, bet arī par briesmīgiem. Par šo lietu es gribēju lūgt no jums tuvāku ziņu." Še Feldhauzena balss viegli trīcēja, kaut gan viņš centās runāt auksti un vienaldzīgi. "Un, treškārt, kas jo vairāk mani spieda jūs uzmeklēt, bij pateicība, ka jūs šodien mani atsvabinājuši no apcietināšanas, kura man uzbruka bez nekādas vainas, tik caur to pašu nelaimes pilno vienādību, kāda man ir izskatā ar Grabovsku, un kura nesusi jau tik daudz posta pār mani. Īsi sakot, policija turēja mani par Grabovsku un vakar, krēslai metoties, apcietināja, bet jūs esat bijuši tas, kas mani atsvabinājis. Es nezinu, kā jums tikusi šī mana liksta zināma, bet tas viena alga, jo to es zinu, ka man jums jāpateicas par to, ka kļuvu tik drīz svabads, kaut gan jūs brīnīsaties, kā es jūsu pēdas sadzinis, kuras jūs slēpjat ar lielu godprātību." Feldhauzens sniedza Šrekhuberam roku, bet tas bij patiesi drusku samulsis par to, ko Feldhauzens pēdīgi sacīja. Viņš atbildēja, ka tāda niecīga pienākuma pildīšana neesot nemaz ievērojama, ne vēl ar pateicību pieminama un ceļama gaismā.