Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Jā, jaunskungs, tas ir bēdīgs notikums gan un man arī gandrīz līdz," Prātnieks atteica. "Par to es gribēju ar jums parunāties, varbūt jūs varētu man drusku līdzēt."

"Kas jums ir par kaiti?" mērnieks rūpīgi jautāja.

Prātnieks sāka stāstīt: "Rāņķa kungs aizņēma no manis naudu, bet tagad, kā dzird, esot viņam gandrīz visi vērtspapīri līdz ar naudu, kas klāt bijusi, nolaupīti, tā ka man par savu kapitālu ir bail pavisam no zušanas. To gan es zinu, ka viņš aizdeva labu zummu Feldhauzena cienīgai mātei, bet viņas izrakstītā parāda zīme būs arī nozagta. Pie lielkunga gan ir viņam vēl kāda daļa darba algas, bet ne tik daudz, cik man vajaga. Varbūt jūs, jaunskungs, varat man šaī lietā palīdzēt, pierunādami Raņķa kungu, lai kādā brīdī, kad ir pie skaidras apziņas, izraksta un novēl man parāda atlīdzināšanai to naudu, kas ir viņam pie lielkunga iekšā, un to citu, kas vēl tad varbūt trūks, - viņš pats gan zinās, cik, - lai izraksta no tādas vietas, kur viņam ir kapitāls droši dabūjams."

"Tādai zīmei, kas rakstīta tagad tik grūtā vājībā, nebūs nekāda spēka," mērnieks domīgi atbildēja.

"Mēneša dienu, jaunskungs, var rakstīt kādas nedēļas atpakaļ," Prātnieks pusbalsī sacīja.

Mērnieks papurināja ar nepatikšanu galvu. "Tas būtu, vienkārt, jau neskaidrs darbs, otrkārt, viņš nav nemaz izdarāms, jo Raņķa kungs nespēj tagad pavisam rakstīt, turklāt ārsts ir noliedzis viņam ar nekādām darīšanām un valodām neuzmākties."

"Kad jūs, jaunskungs, gribēsat, tad izdarīsat gan," Prātnieks, pa pusei lūgdamies, runāja. "Pietiks arī, ka to zīmi izraksta kāds cits un viņš pavelk tik savu vārdu."

"Man jums jāatbild īsi un taisni," mērnieks pa kādu brītiņu sacīja, "ka šaī lietā jūs nevarat no manis nekādas palīdzības sagaidīt. Tā ir tiesas darīšana, tādēļ griežaties pie viņas un staigājat pa tādu ceļu, kuru likums atļauj un aizstāv."

"Lai nu būtu kā būdams," Prātnieks sacīja, "man ir jāparunājas ar jums vēl par kādu citu lietu arī: daži saimnieki (še viņš nosauca to vārdus) sūta še jums kādu mazu sveicinājumu un lūdz, lai jūs teiktu, vai viņu ciematiem ir jau vērtība likta un cik. Bet, ja vēl nebūtu likta, tad lai jūs, jaunskungs, pie vērtēšanas iedomājot, ka viņu ciemati ir diezgan saspiesti, ka tiem neauglīga zeme, purvu pļavas un maz meža un ka tādēļ vērtēšanā tie skaitāmi pie pašiem zemākiem ciematiem. Tāpat tad lai uz šo tuvāko iepazīšanos iet no manas puses kāda zīmīte, un es tomēr ceru, ka jūs priekš manas lietas arī darīsat ko spēdami." Prātnieks, to runādams, nolika uz galda mērniekam priekšā pirms trīs un pēc, sevi pieminēdams, vēl divus desmitrubļu papīrus.

Mērnieks skatījās šaī Prātnieka darbā pa daļai ar nepatikšanu, pa daļai ar nožēlošanu. "Lielskungs ir noliedzis ciematu vērtību iepriekš un bez viņa izsludināt vai izpaust, bet, ja jūs atnesat no viņa atļaušanas zīmi, tad izteikšu tāpat bez maksas. Vērtība zemei jāliek un arī ir likta pēc taisnības un pēc likuma, tāpēc šaī lietā arī nauda nekā nelīdz un nav vajadzīga, jo tā būtu no manas puses tik vien jūsu piekrāpšana. Taī lietā, ko jūs runājāt par jūsu aizdotu naudu Raņķa kungam, jau es atbildēju, ka nevaru un nespēju jums līdzēt, bet, ja varētu un spētu, tad to darītu bez maksas, tāpat kā visas mazākās lietas, kas nav pret taisnību un likumu. Tātad nu jūs, draugs, sapratīsat, ka jūsu nauda nav še nebūt vietā, tādēļ lūdzu ņemt viņu atpakaļ, paturat savu pie sevis un atdodat citiem, ko citi devuši."

"Viena alga, jaunskungs! Neviens neies jums prasīt, cik un ko esat iespējuši darīt! Bet, ja spējat, tad darāt. Kādēļ jūs šādā ziņā sniegtās labprātības nevarat pieņemt?"

"Tādēļ, ka cilvēkam klājas ņemt tik patiesi nopelnītu naudu." "Cilvēkam der padomāt arī uz tādiem laikiem, kur nevar vis ikkatru brīdi pelnīt."

"Uz tiem laikiem es domāju caur to, ka raugu atlicināt uz priekšu, ko tagad nopelnu vairāk par vajadzību. Ja man tad tomēr kādreiz trūkst, tad es lūdzu un, ja neviens nedod, tad izšauju sevīm lodi caur galvu." Šie vārdi nebij vis nekāda neapdomāta jaunības lielība, bet mierīgā, pilnīgā un veselīgā prātā izsacīta apdrošināšanās.

"Tad jums, jaunskungs, vajaga būt cilvēkam bez ticības," Prātnieks sacīja paštaisnā balsī.

"Labāk esat cilvēks bez ticības nekā necilvēks ar ticību un labāk arī necilvēks bez ticības nekā ar ticību."

Prātnieks vai nu šo vārdu nesaprata, vai arī nespēja uz tiem nekā atbildēt, bet ņēma, it kā laiku kavēdams un netīšu, savu uzlikto naudu atpakaļ. Mērnieks pa brītiņu paskatījās pulkstenī un sacīja: "Patlaban ir divpadsmit, un man jāiet līdz pusnaktij pie Raņķa kunga, tādēļ neņemat ļaunā, ka man tūliņ no jums jāatvadās."

Raņķis gulēja niknā karsonī, muldēdams gandrīz bez mitēšanās, un klātdzīvotāji bij sākuši noprast, ka viņa muldēšana zīmējas ne tikvien uz šās reizes gadījumu, bet jo vairāk uz kādu citu briesmīgu noslēpumu. Šaī pašā rītā viņš, savas rokas mētādams un lauzīdams, bij ieraudzījis uz krekla piedurknes mazu traipekli no asinīm, kurš bij cēlies vai nu no viņa paša asinīm, kas tecējušas iz mutes un deguna, vai arī no viņa ievainotā aplaupītāja asinīm. Visupirms Raņķis no tā traipekļa izbijās, tad gribēja viņu nopurināt un noslaucīt, sacīdams: "Nost, nost, tu ļaunā Kaina zīme! Vai gribi mani nodot?" Kad šī zīme, kā protams, nenogāja, tad lika to roku apakš apsega un runāja, smagi elšādams: "Labi, labi! Neredzēja neviens, nezin neviens, Feldhauzen, ņem savu flinti, dod šurp naudu un ciet klusu! Projām, projām, tu asiņainais savā šķirstā! Vai man būs atkal aptraipīt ar tavām asinīm savas rokas un drēbes? Tā, tā! Tas ir tiesa, tu nevari vis vairs uzcelties - tu esi pagalam… tas bij tik tavs gars, kas mani izbiedēja." Še vājnieks uz kādu brīdi apklusa, aizlaida acis, un, kad viņš atdarīja atkal no jauna, tad taīs nebij vairs tā bezprātības un murgu spīduma, bet viņas izrādīja tik vien lielu vājumu un miesas spēku gurdumu. Arī karstais sārtums no vaigiem bij nozudis, auksts bālums viņus pārņēmis, un sviedru lāses izspiedušās uz pieres. Vājnieks sāka smagi un dziļi elšāt, it kā kad būtu nometis kādu smagu nastu no krūtīm: "Vai, tavu briesmīgu sapni! Neganti murgi mācās man virsū! Karst ļoti karst! Drusku ūdeni - mute izkaltusi."

Šī skaidrā apziņa nepastāvēja tomēr vis ļoti ilgi, un, kad pieminētais Raņķa vietnieks iegāja pie viņa uz savām noliktām stundām, tad tas lauzījās atkal vēl briesmīgākos murgos, knaibīdams un plēsdams to pieminēto asiņu traipekli ar varu no piedurknes laukā: "Nolādētais! Vai vēl tu rādi savus nejaukos zobus!? Vai tu vēl gribi mani izbiedēt? Pie joda ar visu goda maltīti! Nekas, nekas, nezin neviens… tas nav vis no Grabovska asinīm."

Raņķa biedrs un vietnieks, kurš, klāt dzīvodams, dzirdēja šo viņa murgošanu un redzēja viņa darbošanos, sāka atminēties, ka pērnā vasarā saimnieku goda maltītes vakarā bijis Raņķim jauns asiņu traipeklis gandrīz taī pašā vietā, kur šis, bet tik drusku zemāk, nevis uz piedurknes, bet uz aproces. Viņam nāca prātā arī Raņķa tās reizes svešādais izskats, kad kāds biedrs, nedomādams nekā ļauna, tam to traipekli parādīja. Kamēr šis vēl tā domāja un klausījās, tikām vājnieks izrāva asiņu traipekli ar zobiem un līdz ar gabalu no krekla piedurknes. "Briesmīgais, ko tu vajā mani ar savām asinīm! Cits ir tevi nošāvis un ielicis vecā tukšā šķirstā! Feldhauzen, vai nav tiesa? Nauda, kur mana nauda? Kas viņu paņēmis? Man pašam tās vajaga! Asinis, asinis, viņš ir dzīvs ar visām asinīm! Vai tu mani gribi dzīt uz Sibīriju? Vai es tevi ģērbu šinīs miroņu drēbēs? Kas tevi ir ģērbis, tas tevi ir nogalinājis…" Še viņš krita ar zobiem savā rokā un taī vietā, kur bij izrāvis piedurknei gabalu ar to asiņu traipekli. Apkopējs, negribēdams ļaut darīt pašam sev kaiti, sāka to roku atturēt, bet vājais izrāva viņu ar varenu spēku, sāka mētāties pa gultu un kliegt: "Ņem jau mani cieti - liek jau saitēs! Glābjat, glābjat! Es neesmu vainīgs! Labi, labi, izbēgu! Nepanāks vairs! Projām, projām!" Patlaban ienāca pie vājnieka mācītājs, kuru apkopējs saņēma ar pienākamu cienību, un pats izgāja priekšistabā, atstādams viņu pie vājnieka vienu pašu padevīgi pieminēdams, ka, ja rodoties kāda vajadzība pie apkopšanas, tad lai mācītājs atverot tik vien durvis.