Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Raņķa kliedziens bij ne tikvien visā mājā dzirdēts, bet arī sarāvis visus mājniekus no miega kājās. Visi gan bij no kāda baiļu trokšņa iztrūkušies, bet neviens nevarēja teikt, no kurienes tas īsti nācis un kāds bijis. Visi skrēja cits caur citu, taisīja ugunis un sāka izmeklēt māju no viena gala līdz otram. Dažiem gan izlikās, ka tas troksnis nācis no viesu istabām, bet nevarēja iedrošināties turp iet un svešo, tagad varbūt guļošo kungu traucēt, jo varēja būt, ka no viņiem pašiem vai arī no ceļiniekiem kāds murgos kliedzis. Kad citur visur nekas ļauns nebija atrodams, bet tas dzirdētais troksnis izklausījies visiem nelabs, tad mēģināja iet pie viesu istabas durvīm, bet atrada tās aizbultētas. Var būt, ka svešais kungs to bij darījis savas drošības dēļ, bet guļamai istabai bij sava īpaša atslēga? Kāda veca māte, kura gulēja to durvju tuvumā, apliecināja, ka viņas aizbultētas vēl pēc trokšņa. Ko gan tas varēja nozīmēt? Kroga puisis izgāja ārā un ienācis ziņoja, ka viesu istabas ārējās durvis stāvot vaļā, kaut gan vakar viņš pats tās no iekšas aizbultējis. Krodzinieks paķēra savu flinti, puisis iededzināja vēja lukturi, un abi aizgāja pa āru apkārt, atrada tur visas durvis vaļā, svešo kungu istabā pagalam, asinis uz grīdas, turpat arī asiņainu, pa daļai saplosītu palagu. Kas tā gan par traku, neizprotamu lietu? Svešam kungam arī gan bij nākušas asinis pa muti un degunu, bet tās bij tik vien taī vietā un cēlušās laikam caur krišanu. Pa tam bij ieraudzītas asinis arī uz loga un pie atvērtās rūts rāmjiem. Vai še nebūs līdis kāds asiņains dzīvnieks ārā? Bet kādēļ nav gājis pa durvīm, kuras atrastas vaļā? Varbūt ir līdis kāds ar asinīm aptraipīts pa logu iekšā un pa durvīm izgājis? Bet kur tāds varēja celties, un ko viņš še meklējis?

Kamēr visi mājas ļaudis tā lielās izbailēs un pilnā nesaprašanā gudroja, nedomādami vēl nemaz raudzīt, kas īsti ir noticis ar svešo kungu un vai viņš patiesi pagalam, tikām iesteidzās arī viņa kučiers, kurš izskatījās ne mazāk izbijies. Tas iemērca mazgājamā ūdenī dvieli, noslaucīja kungam asinis no ģīmja un iecēla viņu gultā. Te paskrēja gar logiem un apstājās pie durvīm dažas kamanas, no kurām kādi cilvēki izkāpa un iesteidzās iekšā. Tie bij žandarmi un citi policijas vīri. Viņi jautāja, kas te noticis un vai neesot manīts bēgam kāds puskails cilvēks. Visi atplēta acis, un krodzinieks izstāstīja ienācējiem visu, kas še noticis. Tie tūliņ pārliecinājās, ka tas pats noziedznieks būšot še bijis, kurš viņiem otrā krogā gūstot kails no gultas izmucis un īsti tādēļ, ka, balts būdams, arī drīz no acīm izzudis un nebij izšķirams no sniega. Viņš, kaut gan iesācis doties pa otru ceļu projām, esot cirties laikam caur muižu uz šejieni, kur tad ielauzies še, apģērba meklēdams, un būšot nositis šo kungu, kurš gadījies pretī. Pie asinīm varot redzēt, ka dažas lodes bijušas tomēr ne tikvien par viņu veiklākas, bet gājušas arī taisnu ceļu. Policijas kungs palika ar kādu otru vīru še, lai varētu visu šo notikumu izmeklēt, bet citus rīkoja bez kavēšanās dzīties bēglim pakaļ, jo ziemas laikā viņš nekur palikt nevarot. Policisti prasīja vispirms Raņķa kučieram, kas viņa kungs, kurp un kādās darīšanās braukdams. Pēc tam sāka aplūkot viņu pašu tuvāk un atrada, ka pulkstenis bij norauts pa daļai ar varu, kabatas grāmatiņas, kura, kā kučiers liecināja, bijusi lielā vērtībā, arī vairs neatrada. Kučiers, salasīdams visas sava kunga lietas un drēbju gabalus, atrada, ka trūkst vēl šā un tā, ko ielauzējies paņēmis līdz un apģērbies, cik labāk šādā nelaimes brīdī var. Asinis ārpus sliekšņa vairs nebij atrodamas un arī tāļāk uz lielceļa ne, pie kā varēja saprast, ka noziedznieks būs vainu aizsējis ar kādu gabalu no atstātā palaga, kuru atrada pa daļai saplosītu.

Raņķis sāka rādīt pamaz dzīvības zīmes un pa kādu laiku izsauca pat šos vārdus: "Galva deg!" Kučiers saslapināja visu dvieli aukstā ūdenī un satina to ap kunga galvu.

Bij pagājis jau labs brīdis, bet izsūtītie policisti nenāca vēl atpakaļ, tādēļ palikušie, kā laiku kavēdami, sāka runāt ar krodzinieku par savu gūstījamo bēgli, par kuru krodzinieks vēlējās ko zināt.

"Jā, tas ir skaists putniņš, kurš mums izsprucis," policijas kungs iesāka, "žēl, ka sprosti nebij īsti priekš viņa sataisīti. Spalvas gan palika visas mūsu nagos, un pats izmuka tīri kails, tā ka pie cepšanas nevajadzētu vairs nemaz plucināt. Kaut gan viņš saucās neīstā vārdā jeb dziedāja neīstu dziesmu, tad tomēr viņu atrada, ilgi jau slepen dzenāja un sen šur un tur uz viņu glūnēja, līdz mēs pēdīgi aizlikām viņa nakts ligzdai cilpas, kurās arī ieķērās, bet, par nelaimi, viņas nebij diezgan stipras, jo saraustīja un aizlaidās, kaut gan pērdamies ir atrāvis sevīm kādu spārnu vai kāju, kā pie aizskriešanas nomanāms. Var būt, ka viņš ir mājojis arī pie jums un gulējis, kas zin, taī pašā gultā, kurā guļ tagad šis no viņa sadauzītais vīrs, bet jūs neesat nemaz zinājuši, kam jūs nakts māju dodat un kas tas par vīru ir, kurš saucas citur par Grabovsku, citur par Bedneri un še par Graubahu."

Krodzinieks iztrūkās. "Graubahs! Vai Graubahs ir tas, ko gūsta? Tavu brīnumu! Graubahs dzīvoja brīžam še kā mājā."

"Viņa īstais vārds ir barons Edelberts, labi skolots bagāta ārzemes muižnieka dēls, viņa vienīgais mantinieks un tas pats lielais banku zaglis, laupītājs un viltnieks, kuru meklē jau dažu gadu pa zemju zemēm un par kura notveršanu ir izsolītas lielas algas tikpat še, kā ārzemē."

Krodzinieks iztrūkās vēl vairāk un uzlūkoja stāstītāju platām acīm, bet tas uzņēma drīz un itin mierīgi savu valodu no jauna. "Šis cilvēks ir dzīvojis, pirmkārt, uz nebēdu un otrkārt uz lielas galvas. Ar savu krietno dūšu un ar tikpat krietnu izveiksmi ir viņš līdz šai pašai dienai izsities visur cauri. Tēvs viņam nomira, būdamam vēl skolās, no kurām tad tūliņ izstājās un saņēma savās rokās visu lielo tēva mantību, kustamu un nekustamu, jo tās vien viņš bij pēdējos gados vairs gaidījis, bet skolās palicis, tik tēva prātu piepildīdams. Maz gados bij visa šī ievērojamā un no tēviem ar lielu taupīšanu sakrātā un paturētā mantība izšķērdēta un nospēlēta uz kārtīm līdz nabadzībai. Jaunais barons dzīvoja tā, it kā gribētu parādīt, cik lieliski var bagātību putināt, un parādīja arī. Pēc tam viņš, skaidri no trūkuma spiests, iestājās turpat ārzemēs kara klausībā, kur tika pēc kāda laika par ritmeisteri, jo viņa izmanība nevarēja palikt neievērota. Tomēr kara klausība tādam, kurš ieradis dzīvot savvaļībā līdz apnikšanai, nevarēja vis būt īsti patīkama, tāpat arī tā alga, kāda tur nāca, bij pēc viņa agrākās dzīves tik vien nabaga grasis. Tomēr dažus gadus viņš kalpoja ar tādu uzmanību un lika savu pienākumu tā vērā, ka augstākā virsniecība bij ne tikvien ar viņu pilnīgi mierā, bet pacēla arī vēl par kādu goda kārtu augstāk un sāka uzticēt dažas kroņa izdarīšanas, kurās barons Edelberts izrādījās it īpaši vērīgs. Gan jau tūliņ pašā pirmā galā viņš darīja dažus blēdības un neuzticības darbus, bet spēja tik manīgi izsargāties, ka neviens nevarēja iedomāt turēt kaut kādā lietā uz viņu ļaunas domas. Vēlāk, kad viņš kādreiz ar labu naudas zummu pazuda un kad līdz ar to taī pašā naktī atradās arī kāds no barona Edelberta augstākiem virsniekiem aplaupīts, tad varēja skaidri pārliecināties, ka visa viņa krietnā izturēšanās ir bijusi tik tas ceļš, pa kuru piekļūt atkal pie naudas, kas arī bij brangi izdevies. Ka viņš jau sen un nopietni uz šādu lomu taisījies, to liecina tie mūķējamie āķi un mākslīgi strādātās atslēgas, pie kurām savu darbu mācījies un kuras atradās viņa dzīvoklī. Kaut gan uz viscietāko meklēts un gūstīts, tomēr neatrasts un nesagūstīts barons Edelberts izmuka no savas valsts un devās šurp, kur sāka dzīvot apakš sveša vārda un privātļaužu drēbēs.