Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Vājnieks murgoja vien tāļāk bez mitēšanās: "Pag, klus! Vai tur nebrauc kas? Tā ir ratu rībēšana - jā, jā, rati rīb! Drīz, drīz kapu pagrabā iekšā un noglabāt vecā tukšā šķirstā - lūk, tā, tā! Durvis cieti!… Hm, hm, būtu es šķirstu aiznaglojis, tad tu vis augšā netiktu… Cilvēki, cilvēki! Ko jūs vajājat mani ar savām acīm?… Vai es kāds slepkava? Grabovska es neesmu nemaz redzējis. Kādas slogas jūs man kraujat virsū?… Vai gribat mani nobeigt?" Pie šiem vārdiem viņš nospārdīja apsegu pavisam nost. "Māja gāžas, māja gāžas! Turat cieti! Lūk, kā griežas apkārt! Lūk, lūk, kāds briesmīgs ragains elles zvērs nāk man virsū!" Še Raņķis rādīja uz tarakānu, kurš rāpās gar krāsni uz leju netāļu no gultas. "Ko viņš no manis grib? Dzenat viņu projām! Vai, vai! - es neesmu vainīgs! Lai Feldhauzens atbild! Lūk, tas ir viņa ierocis! Briesmīgs šāviens! Cik biedinoši skan atbalsis no meža uz mežu! Viņas izpauž to nelabo ziņu pa malu malām! Ikkatrs koks sauks mani par asiņu noziedznieku… Klus, klus! Ko tu kunksti, savās asinīs vārtīdamies? Vakars ir rāms, ļaudis sāks dzirdēt…" Pēc šiem murgiem vājnieks iemiga un gulēja mierīgi. Ievērotājs varētu pasacīt, ka caur šo miegu viņš nāks pie skaidras saprašanas. Varbūt mācītājs arī to nomanīja, jo viņš, atspiedis galvu uz rokām, sēdēja dziļās un skumjās domās.

Tā pagāja labs brīdis, un mācītājs ļāva vājniekam dusēt, lai atspirgtu caur miegu cik necik no tiem nikniem murgiem, kas novārdzina ļoti miesu un garu. Pēdīgi viņš it kā brīnodamies atmodās, mācītāju ieraudzīdams, drusku satrūkās un bij ļoti gurderns, it kā arvienu, kad skaidrā prātā.

Mācītājs pacēlās no krēsla. "Esi sveicināts, mīļais vājniek, no Dieva puses."

Raņķis pakustināja drusku galvu, it kā kad gribētu nolocīties uz pateikšanos.

Mācītājs runāja tāļāk: "Es nāku pie tevis Tā Kunga vārdā un gribu būt tev par iepriecinātāju, kā arī par sirds atvieglinātāju šaīs piemeklēšanas grūtībās, ar kurām viņš pēc sava neizdibinājama padoma ir tevi sitis. Īsi un reti, mīļais krusta nesēj, ir tie brītiņi, kuros viņš liek atspīdēt tev pilnīgu prāta gaišumu. Ja Tas Kungs grib tevi tik pārbaudīt, lai redzētu, vai atradis nomodā un vai tavs eljas lukturis spīdēs, tad šaīs brītiņos viņš tev grib mācīt skaidrāk nekā kaut kad šos vārdus:

Domājat ikkatru brīdi,

Vai tas nebūs pēdējais!

Bet, ja viņš ir nolēmis savā tēva prātā piesūtīt tev pļaujas vakaru varbūt negaidītā stundā, tad, mīļais cietēj, šādi gaiši acumirkļi ir tas žēlastības laiks, kurā tev jāsteidzas sasiet savus kūlīšus, kamēr vēl ir gaišs, jo nakts nāks, kur vairs nevarēs redzēt strādāt. Es nāku kā tavs dvēseles draugs, gribēdams arī no savas puses tavu garu modināt un tev vaicāt, vai būtu tava sirds droša, ja Tas Kungs aicinātu tevi drīz savā priekšā un tādu, kāds tagad esi savā iekšķīgā būšanā? Vai tu apzinātos, še būdams, jau salīdzinājies ar Dievu un cilvēkiem? Vai tev nebūtu par kaut ko jābaiļojas? Vai tu vari ticēt uz grēku piedošanu un Dieva žēlastību? Dievs nenovērš sava vaiga no neviena atgriezīga grēcinieka. Vēl tev ir laiks atgriezties, vēl tu vari panākt to, ko esi varbūt savā dzīvībā nokavējis."

Vājnieks sāka lēnām atbildēt: "No visām tām lietām, par kurām jūs, cienīgais tēvs, runājat, es nezinu nenieka. Es nepazīstu nedz Dieva, nedz velna, nedz debesu, nedz elles, tādēļ arī man par tiem visiem nav nekādu rūpju. Žēlastības un grēku piedošanas man nav līdz šim vajadzējis, bet to es zinu, ka, ja vajadzētu, tad arī nedabūtu, jo, ja cilvēki mani pie kāda grēka notvertu, tad žēlastības vis nerādītu. Vai Dievs citādi var darīt, tas nav man zināms, bet redzējis neesmu, ka Dievs būtu kādu no sodības izpestījis, kaut gan daudz ir viņu lūguši un uz to cerējuši. Arī tas nav pasaulē redzēts, ka aplam darītu dienas darbu varētu, saulei rietot, izlabot, tāpat kā visā mūžā darītus grēkus pie nāves izdeldēt. Man nav bijis laika domāt par viņu dzīvi - diezgan ir ko gādāt, lai varētu nostaigāt šo pašu. Pasaulē es esmu raudzījies tik uz sevi un uz savu labklāšanu, nelūkodams daudz, kas ceļas citiem caur to - vai peļņa vai pametums. Pēc sava labuma dzenoties, man nav bijis neviens līdzeklis ļauns, neviens grāvis plats, neviena sēta augsta un neviens iemantošanas upuris dārgs, ja tik tas piederēja citam un ja es viņu varēju nodot tā, ka pats palieku sveiks. Ar šo dabīgo dzīves gudrību man veicās itin brangi, un neviens tīkls, kas ap mani bij izmests, nav varējis manis aizņemt, bet ikkatrs ir pārgājis pāri, jo es paliku guļot arvienu starp akmeņiem kā gudra zivs; bet… bet viena lieta paliek, kuras es nevaru ne tikvien vieglināt, bet kura arī vēl augdama pieaug: manu sirdi dzeļ kāds slepens, neatrodams un neizraujams dzelonis arvienu niknāk, arvienu sāpīgāk. Ja jūs varētu man šaī lietā palīdzēt un to nāvīgo dzeloni no manas sirds izvilkt, tad tas Dieva spēks, par kuru jūs runājat, būtu patiesi teicams un slavējams. Atņemat manas sirds bailību, briesmas dodat man mieru, tad šī būs tā pirmā žēlastība, kuru es baudīšu."

Mācītājs cieta kādu brīdi klusu, bet tad runāja lēnā, cienīgā balsī: "No sevis man nav spējams nekas, jo es esmu tik Dieva žēlastības sludinātājs, turpretī Dievam iespējams viss, un arī šo tavas sirds kaiti viņš var un grib dziedināt, ja vien tu uz viņu paļaujies un gribi saņemt viņa žēlastību nevis miesīgā ziņā un miesas prātā. Ievainota nabaga dvēsele nav dziedinājama no ārpuses, bet no iekšas, tādēļ tev, tu cilvēka bērns, ir jāatklāj tā Visuvarenā priekšā skaidri tavi noziegumi, jāatzīstas no sirds dibena par vainīgu, jālūdz žēlastības un grēku piedošanas, kuru tad tu varēsi saņemt caur ticību, proti: tev būs ticēt, ka tavi grēki ir tev piedoti."

"Šis būtu gan ļoti viegls un īss ceļš uz izveseļošanos jeb izlīdzināšanos, ja vien es spētu staigāt pa viņu," vājnieks atbildēja. "Tas ir tikpat, kā kad liktu man ticēt, ka Alpu kalni gāzīsies jūrā, tad tas notiks. Kā lai es tam ticu, kas nevar notikt? Un kurš cilvēks gan ir spējis tam ticēt un to padarīt? Vai ar šiem vārdiem nav sacīts skaidri: ko jūs gribat strādāt ar tādu ieroci, kāda nemaz nav, - ne tik daudz kā sēklas graudiņš, ko vējš aiznes pa gaisu? Kā lai es, vājš būdams, ticu, ka esmu vesels? Tādēļ tad saku vēlreiz: atsvabināt manu sirdi no tā, kas viņu slepen dzeļ, tad es ticēšu tam, ko jūs sludinājat, un slavēšu viņa spēku; citādi, ja jūs to nespējat, tad es pateicu jums tik vien kā kaut kuram cilvēkam par līdzcietības rādīšanu, bet to mācību un tos spēkus, ko jūs tik ļoti teicat, bet nevarat ar tiem manas sirds dziedināt, tad es tik nicinu."

Mācītāja vaigs sāka aptumšoties. "Cilvēks, cilvēks! Ja tu nepaliksi uz šā pamata, tad cita tu meklēsi velti un iesi bojā. Tavs miesas prāts nesniedzas ne zemes tvaikam cauri, bet kā tu domā pacelties ar viņu pāri Kristus krustam? Tie pieci asiņu avoti, kuri plūst no Golgatas pa visām pasaules zemēm, spēj aiznest un noslīcināt žēlastības jūrā ne tik vien…"

"Asinis, asinis!" vājnieks iekliedzās, iekritis piepeši atkal savos murgos atpakaļ un gribēdams slieties no gultas ar varu augšā. "Kristus krusts ar grēkiem apkrauts. Lūzīs, lūzīs! Glābjat! Nost, nost, tu baidekli, kas cēla tevi laukā no šķirsta! Ej atpakaļ ar visām asinīm! Ko tu mani vajā? Feldhauzen, Feldhauzen, man bail! Tu, tu esi slepkava!"